Džeralds Darels - Šķirsta jubileja

Nepārprotami, ka šai vizītei lemts noritēt mundrā riksī, ne­vis civilizētā pastaigu solī, tāpēc bija ļoti būtiski izvēlēties tos dzīvniekus, kuri princesi varētu visvairāk interesēt, un - vēl svarīgāk - sapulcēt tos vienkopus. Gaidāmā tikšanās ar kara­lisku personu, kā es atklāju, atstāj uz cilvēku savādu iespaidu. Ko lai es viņai saku? Pēkšņi visi mūsu sasniegumi un centieni šķita tieši tik interesanti kā vikāra sprediķis. Viss šis pasākums likās viena liela kļūda. Vēlējos, kaut atrastos Francijā, taču nekur aizbēgt nevarēju. Kamēr gaidīju piebraucam mašīnu, es jutos tā, it kā grasītos pirmo reizi mūžā kāpt uz skatuves, rokas likās kā dzirnavu spārni, kājas kā ar līmi pildītas Temzas liel­laivas un galva tik tukša kā pēc lobotomijas operācijas. Tajā mirklī, kad princese izkāpa no mašīnas un es noliecos pār viņas roku, viss mans satraukums izzuda. Es pavadīju pa zoodārzu skaistu, elegantu, ārkārtīgi inteliģentu sievieti, kas bija ieinteresēta un uzdeva negaidītus jautājumus. Es vēlējos, kaut pavadoņi pazustu, jo viņi nervozi šļūkāja un čivināja mums aiz muguras, un vēl jo dedzīgāk ilgojos, kaut nozustu preses pārstāvji, kas mums priekšā pieliekušies klikšķināja aparātus kā prātā jukušu circeņu bars. Domāju, ka šī situācija bija mana posta cēlonis, jo lika man izdarīt vistrakāko no iespējamām kļūmēm.

Mēs tuvojāmies būru rindai, no kuriem vienā tolaik mitinā­jās krāšņs mandrilu tēviņš, vārdā Friskijs. Viņš bija pilnā plau­kumā - šādu apzīmējumu var piemērot vienīgi mandrilam. Friskija deguna pacēlums, deguna gals un lūpas bija koši sar­kanas kā tikko nokrāsotas ar lūpu krāsu, katrā deguna pusē vī­dēja koša, rudzupuķu zila svītra. Šādi rotāta seja rudi zaļas vilnas un baltas bārdas ielokā kopumā atgādināja mežonīgu juju masku, kādas sastopamas senajās ciltīs, kuru kulinārijas mākā ietilpa kaimiņu pieklājīga pārvēršana cepešos. Friskijs no priekšpuses, ņurdēdams un rādīdams zobus, izskatījās gana ie­spaidīgs, tomēr pēcpuse, ko viņš strauji pavērsa pret skatītāju, gandrīz vispār nepakļāvās aprakstam. Klāta smalkiem zaļga­niem un baltiem matiņiem, tā radīja iespaidu, ka Friskijs būtu apsēdies uz svaigi krāsota, pārlieku patriotiska poda vāka. Di­bena ārmala un dzimumorgāni bija rudzupuķu zili, bet vidus - indīgi košā saulrieta sarkanā krāsā. Biju ievērojis, ka visas sie­vietes, kurām iepriekš tiku izrādījis zoodārzu, Friskija dibena cēlums iespaidoja vairāk nekā priekšpuse, un attiecīgi izstrādā­jis muļķīgu paradumu, kuru idiotiskā kārtā liku lietā ari šoreiz. Kad mēs pienācām būrim klāt, Friskijs noņurdējās un ap­sviedās pret mums ar savu saulrieta dibengalu.

- Brīnišķīgs dzīvnieks, kundze, - es teicu princesei. - Vai nebūtu daiļi, ja jūsu pēcpuse būtu tikpat koša?

Saklausīju, kā svītai aizmugurē aizcērtas elpa un izlaužas pāris izmisīgu pīkstienu, kādus varētu izdvest mirstošas lauku peles. Es dziļā izmisumā sapratu, ko esmu izrunājies aplam. Princese rūpīgi nopētīja Friskija anatomiju.

- Nē, - viņa pārliecināti atteica, - nedomāju vis.

Mēs gājām tālāk.

Kad princese bija aizgājusi, es izdzēru vairākus prāvus mēri­ņus, lai nomierinātos, un aptvēru, ka esmu (joprojām lietojot piemēru no dzīvnieku pasaules) no zīda somiņas uztaisījis cūkas ausi. Biju nodomājis lūgt princesi kļūt par mūsu patro­nesi, bet kādas man tagad bija izredzes? Kura princese, bū­dama pie pilna prāta, nopietni apsvērtu šādu priekšlikumu, ja organizācijas vadītājs apvaicājies, vai viņai netiktos savas gluži piemērotās ķermeņa daļas vietā redzēt mandrila pēcpusi? At­vainošanās nelīdzētu, kas darīts - padarīts.

Pēc vairākām nedēļām, pārējo uzmundrināts, es uzrakstīju princesei vēstuli un lūdzu kļūt par zoodārza patronesi. Man par neticību un prieku viņa piekrita. Neesmu pārliecināts, kāda tieši šajā lietā bijusi Friskija loma, bet es viņam kā pateicības dāvanu pasniedzu kārbiņu Smarties, kuru kliedzošās krāsas tik ļoti atgādināja viņu pašu.

Man vienmēr licies, ka vienkāršāk par vienkāršu ir savākt naudu tādiem pasākumiem, kuru iespaids uz planētas ir ap­šaubāms. Lielākā daļa dabas aizsardzības organizāciju dzenas pēc finansējuma kā izsalcis suns pēc kaula, un viņu cēlais mērķis ir izglābt kaut ko no bojāejas. Bet atliek vien vēlēties naudu atomzemūdenes, jauka nervu gāzes podiņa vai pāris atombumbu iegādei, kad nauda brīnumainā kārtā pati krīt klēpī.

Kā jau visas altruistiskas organizācijas, arī mēs sirgām ar fi­nansu mazasinību, un viens no maniem galvenajiem uzdevu­miem bija ar japāņu dejotājpeles fanātisko enerģiju šaudīties apkārt, cenšoties piesaistīt līdzekļus. Esmu nodarbojies ar šo nepatīkamo uzdevumu (man tas nepatīk un arī nepadodas, jo diemžēl neesmu apveltīts ar izspiedēja talantu), bet man palai­mējies iegūt bagātību pilnīgi negaidītās vietās un no apbrīno­jamiem cilvēkiem.

Esmu piedabūjis pilnīgu svešinieku - tresta locekli no Ka­nādas - ziedot simt tūkstošus mārciņu mūsu jaunajai rāpuļu mītnei, gluži vienkārši apsolot tādā gadījumā uzcelt labāko rā­puļu mītni pasaulē (jo viņš par esošo tikko bija žēlojies).

No kāda skolnieka esmu saņēmis vēstuli, kurai pievienots pasta pārvedums piecdesmit pensu vērtībā. Viņš atvainojās, ka ziedojums tik mazs (tā bija viņa nedēļas kabatas nauda), tomēr izteica cerību, ka tas palīdzēs.

Esmu saņēmis vēstuli no vecas pensionāres, kas sūtīja man divas mārciņas un teica, ka vēlētos nosūtīt vairāk, bet esot grūti atlicināt no pensijas. Taču viņa cerot, ka šis mazais ieguldījums palīdzēšot mūsu darbā.

Mums ir piezvanījis kāds advokāts no Kalifornijas un vai­cājis, vai esot sazvanījis Džeralda Darela "Noenkuroto Šķirstu"? Mēs toreiz teicām, ka atsaucamies arī uz šādu vārdu. Pēc tam viņš paziņoja, ka misis Nubela nomirusi un novēlējusi mums testamentā simt tūkstošus dolāru. Es šo kundzi nekad netiku sastapis, viņa nebija arī tresta locekle, tātad varējām tikai seci­nāt, ka viņa lasījusi kādu no manām grāmatām par Džērsijā veikto darbu.

īpaši spilgti man atmiņā palikusi kāda sevišķi grūta ziema. Toreiz biju tikko atlaidis pārvaldnieku un pats pārņēmis zoo­dārza vadību. Tuvojās Ziemassvētki, tomēr šis fakts sagādāja niecīgu prieku. Lielākajai daļai cilvēku tas laikam gan bija līksms laiks, tikai ne man. Toreiz tūristu praktiski nebija, laiks nelāgs - pat visenerģiskākie Džērsijas iedzīvotāji neuzdrošinā­tos doties ārā slapjdraņķī un vējā, lai pastaigātos pa zoodārzu. Šādā laikā dzīvnieku apetīte pieaug, rēķini par pārtiku sasniedz nebijušus apmērus un nākas lietot trīsreiz vairāk elektrības nekā parasti, lai turētu dzīvniekus siltumā. Šādā laikā dzīvnieki kļūst nomākti, jo nav cilvēku, uz ko skatīties un apbrīnot. Es vēroju savus uzticīgos darbiniekus, kas aukstumā nozilējušiem deguniem trīs pēdu dziļajā sniegā drebēdami pūlējās darīt savu darbu, un prātoju, vai spēšu tiem nedēļas beigās samaksāt algu. Tā bija, kā Šekspīrs tik apskaidroti izteicies, manu rūpju ziema; es uzvilku mēteli un devos uz pilsētu aprunāties ar ban­kas pārvaldnieku.

Man bija spēcīga, kaut, iespējams, paranoiska pārliecība, ka pavadu bankas pārvaldnieka kabinetā vairāk laika nekā zoo­dārzā. Man palaimējās, ka mūsu bankas pārvaldnieks, pretēji ci­tiem savas sugas pārstāvjiem ar krama sirdīm, bija burvīgs, jauks un saprotošs cilvēks. Ja banku pārvaldnieki pēc nāves nokļūst debesīs (pastāv baznīcas strīdi par šo jautājumu un arī par no­dokļu iekasētāju galamērķi), mūsu bankas pārvaldnieks noteikti sēdēs uz rozā mākonīša, apgādāts ar pilnībā izmaksātu arfu un spārniem, jo tajā drūmajā dienā viņš izglāba man dzīvību. Mēs veicām parasto apsveicināšanās procedūru ar to vētraino, neīsto draudzīgumu, kāds allaž sastopams zobārstu uzgaidāmajās tel­pās, bankas pārvaldnieku kabinetos un nāvinieku kamerās. Tad mēs apsēdāmies un izskatījām rēķinus. Tie bija tie paši skaitļi, ko tikām izpētījuši pirms desmit dienām, taču bankas pārvaldnieks labi tēlotā pārsteigumā secināja, ka tie nav mainījušies.