Džeralds Darels - Šķirsta jubileja

- Nu ko, paldies Dievam, - Margo noteica, aplūkodama savas notrieptās rokas. - Tas tik bija darbs.

- Toties kas par lielisku stāstu, ar ko citus pacienāt! - es aiz­rādīju.

- Kas par stāstu? - Margo aizdomīgi noprasīja.

- Stāsts par to, kā es šķērsoju Atlantijas okeānu ar QE2 vienā šaurā telpā ar trim Rokfelleriem, kuri saiņo manu bagāžu.

- Es jūs iesūdzēšu, - Margo brīdināja. - Un neviens jums tik un tā neticēs. Neviens nedomās, ka Rokfelleri ir tādi muļķi.

Pēdējā naktī mēs sapulcējāmies Godfrija kajītē, lai iztukšotu vairākas pudeles šampanieša, ko viņš bija sagādājis, un nosvi­nētu mūsu ierašanos Ņujorkā. Šī lieliskā dzēriena iespaidā Pī­ters gremdējās atmiņās par jaunības dienām Vīnes baletskolā.

- Disciplīna, mani mīļie, - viņš teica, saņēmis rokas un vēr­damies augšup, - disciplīna, jūs to nevarat iedomāties. Tik stingra, tomēr ir tā vērta.

- Ko tu ar to gribi teikt? - Godfrijs vaicāja, izstiepies garšļau­kus uz kajītes grīdas kā krastā izskalots valis. - Nekādu dzerstiņu?

- Nekāda alkohola, - Pīters šausmās stāstīja. - Stundām, stundām un vēlreiz stundām pie stieņa, kamēr tā vien šķiet, ka nolūzis kājas. Nogurdinoši līdz pēdējam.

- Un tu to visu darīji bez neviena dzēriena? - Godfrijs neti­cīgi pārvaicāja.

- Ne malka, ne piliena, mīļā sirds.

- Ziedošanās, - Godfrijs skandēja, pievērsies man, - abso­lūta ziedošanās. Nesaprotu, kā var dejot bez neviena dzēriena.

- Ko vēl jums vajadzēja darīt? - Margo vaicāja.

- Nu, - Pīters teica, pamatīgi noplacinājis līmeni jau piek­tajai šampanieša glāzei, - mums lika dejot tādā mazā koka kastē, neatceros tās nosaukumu, lai būtu skaidrs, ka mums ir tikai maza vietiņa dejošanai un, ja iziet ārpus tās, tad jākrīt gar zemi.

- Lika dejot kastē? - Godfrijs pārvaicāja. - Kādā kastē?

- Nu, tādā plakanā, līdzīgi kā tas, - Pīters skaidroja, norādī­dams uz mazu, apaļu galdiņu, kas bija daļa no kajītes apmēbe- lējuma.

- Bet tas taču nav lielāks par sombrero, - Godfrijs iesaucās, - uz tā nevar padejot!

- Meksikāņi dejo uz savām cepurēm, - Margo aizrādīja, do­mīgi piepildīdama mūsu glāzes.

- Bet Pīters nav meksikānis, - Godfrijs deva pretī, - viņš ir īrs.

- Iri dejo koka tupelēs, - es teicu, lai visu vēl vairāk samu­džinātu.

- Nu, īrs vai ne, es tik un tā neticu, ka viņš var padejot uz tā galda, — Godfrijs ar pārliecību paziņoja un iedzēra pamatīgu malku šampanieša.

Mums vajadzēja paredzēt, ka tuvojas nepatikšanas. Kuģis joprojām neveikli šūpojās no viena sāna uz otru, bet mēs šo efektu piedēvējām dzīvinošajam šampanietim, nevis laika ap­stākļiem.

- Protams, es varu uz tā dejot, - Pīters apgalvoja, jo viņa spēju noniecināšana bija krietno vīru sadusmojusi. - Es jums parādīšu, kā mēs to darījām.

Viņš izstūma galdu kajītes vidū un domīgi to aplūkoja.

- Man mugurā pārāk daudz drēbju, - viņš teica un ļoti cie­nīgi izģērbās, līdz palika apakšbiksēs.

- Tagad saprotu, kāpēc baletdejotāja vārdam ir slikta pie­skaņa, - Godfrijs komentēja, - tie vienmēr steidzas sevi eksponēt.

- Es neesmu eksponēts, - Pīters nikni atcirta, - vai ne, Margo?

- Vēl ne, - Margo filosofiski atzina.

Pīters uzrausās uz galda un pacēla rokas virs galvas, salicis pirkstus graciozā pozā. Viņš pacēlās uz pirkstgaliem un šķel­mīgi uz mums paskatījās.

- Uzdziediet kaut ko, - viņš ierosināja.

Labi pārdomājis, Godfrijs rāva vaļā mazpazīstamu "Riekst- koža svītas" versiju. Pīters ekstāzē aizvēra acis un ņēmās virpu­ļot, vairākas reizes izpildīja grand plies un pacēlās pirkstgalos, sagatavojies vēl vienam virpulim, kad pa kuģi ieblieza pama­tīgs devītais vilnis. Mūsu Ņižinskis ar ķērcienu novēlās no galda, rokas un kājas mētādams. Ar Pīteru notika tieši tas pats, kas ar putnēnu, kurš uz ligzdas malas vingrinājies lidošanā, tad zaudējis līdzsvaru un novēlies svešādajā, biedējošajā pasaulē. Gluži bālu seju viņš gulēja uz grīdas, satvēris augšstilbu.

- Au! Au! Au! - viņš spiedza, šajā brīdī ļoti atgādinādams lemūru. - Au! Mana kāja! Esmu salauzis kāju!

Tas vien mums vēl vajadzīgs, es nospriedu. No rīta jāierodas Ņujorkā - un mans sekretārs lauzis kāju.

Mēs sadrūzmējāmies ap savu kritušo varoni, ar varu lējām šampanieti viņa bālajās lūpās un mierinājām, ka šādā stāvokli cilvēkam nepavisam nav nepieciešamības pēc pēdējā svaidī­juma un, kas vēl svarīgāk, - kāja nepavisam nav lauzta. Pīters bija pamatīgi sastiepis augšstilba muskuļus, taču lūzuma ne­bija. Tomēr mežģījums bija tik nelāgs, ka viņam vajadzētu lik­ties slimnīcā, lai caurskatītu vainu ar rentgenu un saņemtu pa­līdzību. Tā nu, kad piestājām Ņujorkas ostā, manu bālo Džīvsu aizrāva ātrās palīdzības mašīna un man nācās vienam stāties pretī Ņujorkas briesmām.

Par laimi, manas pirmās tikšanās bija paredzētas tepat "Lie­lajā Ābolā" vai arī citās viegli sasniedzamās vietās, tā ka es va­rēju pats tikt galā; Pīters tostarp nīkuļoja slimnīcā un audzēja tik astronomiskus rēķinus, ka spēju vien priecāties par mūsu apdrošinājumu. Šķiet, ka medicīna Amerikā ir varen ienesīgs rekets, un atliek tikai brīnīties, kā mafija to vēl nav pārņēmusi.

Kamēr es uzturējos Ņujorkā, kāda jauna sieviete, kas dar­bojās in loco parentis [7], kamēr Pīters bija rīcības nespējīgs, bez mitas stāstīja man par kādu Dr. Tomasu Lavdžoju un par to, cik tas esot lielisks cilvēks. Viņas acīs tas bija īsta Dieva dāvana, un bija pilnīgi skaidrs, ka meiča pamatīgi viņā ieķērusies. Viņa stāstīja, ka cenšoties sarunāt man tikšanos, bet Lavdžojs esot tik ļoti pieprasīts, ka viņu noķert esot tikpat grūti kā mald- uguni. Tad kādu rītu mēs bijām pie Macy's veikala pēc iepirk­šanās, kad jaunā sieviete sajūsmā griezīgi iespiedzās.

- Skatieties, - viņa kliedza, - lūk, tas ir Toms Lavdžojs!

Es ieinteresēts paskatījos uz šo izvairīgo paraugcilvēku. Ie­raudzīju pa ielu uz mūsu pusi dejojošā solī tuvojamies trauslu, jaunu cilvēku ar izspūrušiem tumšiem matiem, tumšām acīm, kurās dzirkstīja humors, un mīļu smaidu pievilcīgā sejā. Pilnīgi spēju saprast, kas lika manas pavadones sirdij sisties straujāk. Viņš man tūlīt iepatikās, un izskatījās, ka arī es viņam patīku. Kad nu bijām nejauši noķēruši savu vienradzi, mēs viņu ievil- kām tuvējā viesmājā un ņēmāmies piepildīt ar alu; es pa to laiku izklāstīju, ko grasos paveikt Amerikā. Lavdžojs klusē­dams klausījās un deva man dažus teicamus padomus. Manas jūtas pret viņu kļuva vēl jo siltākas, kad atklāju, ka viņš ir viens no tiem reti sastopamajiem zinātniekiem, kas uztver savu darbu nopietni, tomēr spēj pasmieties gan par sevi, gan par citiem. Patiesībā tieši Toma fantastiskā humora izjūta mūs tik cieši sasaistīja. Darbojoties dabas aizsardzības jomā, cilvēkam atliek vienīgi raudāt, ja viņš nav spējīgs smieties, un kopā ar asarām nāk izmisums. Toms apsolīja mani apciemot, kad mans ceļo­jums būs galā, lai mēs varētu apspriest, kā sekmīgāk nodibināt tresta filiāli Amerikā.

Drīz vien arī Pīters izkļuva no slimnīcas, un mēs devāmies savā maratonā pa ASV.

Amerika bija fantastiska, un šā pirmā ceļojuma laikā gadījās daudzi svarīgi notikumi. Ņujorkā mēs ieradāmies pašā kar­stuma viļņa epicentrā - tik karstu un mitru gaisu es ārpus Rie­tumāfrikas nebiju piedzīvojis. Brūnais smogs zivīm līdzīgos gubu mākoņu vālos gulēja starp debesskrāpjiem, tā ka to smailes saules gaismā vizēja kā milzīgi cukurgraudi, toties vidusdaļa zuda smoga drūmajos vālos. Skats bija pilnīgi neti­cams un izskatījās gluži kā Reja Bredberija aprakstītā Marsa pilsēta. Es dziļi iemīlēju Ņujorku, kaut parasti man lielpilsētas nepatīk. Vēlāk mēs braucām uz Čikāgu - šajā pilsētā, kas mani atstāja vienaldzīgu, man bija paredzēts lasīt lekciju kādiem diviem tūkstošiem cilvēku, un te nu Pīters, vēlēdamies kom­pensēt savu baleta kļūmi, ņēmās man apkārt kā perētāja vista.