Džeralds Darels - Šķirsta jubileja

Mūsu apmešanās vieta, protams, bija idilliska. Brīnišķīgā muižas ēka ar granīta arkām, vecākā nocietinātā muiža Džērsijā, bezrūpīgi zvilnēja jaukas ielejas malā. Ielejā čaloja šaura upīte, kas visbeidzot ieplūda mazā, koku ieskautā ezerā. Mui­žai apkārt pletās mazi lauciņi, katru no tiem sargāja koku un krūmu dzīvžogi, seni ozoli un kastaņas. Tajā laikā, kad skais­tais princis Čārlijs saskaņā ar leģendu vēl tikai grasījās saņemt troni un ieradās šajā mauriņā muižas priekšā iedzert tēju, lie­lākā daļa brīnišķo koku droši vien vēl bija pavisam tievi stieb­riņi. Bija skaidri redzams, ka ar mīlestību, uzmanību, cirpšanu un dēstīšanu šo īpašumu varētu pārvērst par zaļu parku, kura vidū muižas ēka gozētos kā dārgakmens ietvarā.

Pirmās grūtības radās pavisam drīz. Aizņemties divdesmit piecus tūkstošus mārciņu bija ļoti jauki, tomēr šo naudu vaja­dzēja atdot. Tātad nācās pēc iespējas ātrāk doties nākamajā ek­spedīcijā, lai iegūtu materiālu vēl vienai grāmatai. Ārkārtīgi ne­gribīgi es iecēlu par pārvaldnieku savu draugu, kuram, kā šķita, varēja uzticēties. Tā bija kļūda. Atgriezies es atklāju, ka manis rakstītās instrukcijas un plāni tikuši ignorēti, bet mana nauda palaista pa vējam. Mūsu kuģis (mūsu Noasa šķirsts, ja tā izklau­sās labāk) bija ārkārtīgi trausls, un nu priekšā sāka rēgoties ban­krota atbaidošie sēkļi un zemūdens klintis. Tā vien izskatījās, ka mans nodoms par patvērumu dzīvniekiem, lai tos pasargātu no izmiršanas, pats nolemts bojāejai, pirms vēl pagūs uzsākt darbību. Atlaidu pārvaldnieku no darba un ķēros klāt pats.

Nākamie pāris gadi bija, maigi izsakoties, satraucoši. Katru rītu es modos ar bažām, ka šī būs tā diena, kad kredīts man tiks atteikts un sapņi izkūpēs kā dūmi. Zoodārza darbinieki bija lieliski. Par savu darbu viņi saņēma nieka grašus, tomēr apzi­nājās stāvokļa nopietnību un neviens mani nepameta. Tas bija liels morāls atbalsts un deva man drosmi (piepalīdzot nomie­rinošiem līdzekļiem) mesties cīņā, lai iekārdinātu bankas pārvaldniekus izsniegt man pagarinājumu, bet augļu un dār­zeņu tirgotājus - pieticīgi gaidīt samaksu. Pamazām mēs lēnām sākām peldēt, nevis grimt.

Tajos agrīnajos gados atgadījās daudz dīvainu notikumu, un pat mana māte tika iesaistīta epizodē, kāda iespējama tikai tad, ja dēls ir gana neprātīgs un dzīvo zoodārzā. Mūsu abas pusaugu šimpanzes Čārlijs un Lulū pēc ilgiem meklējumiem atklāja, ka jāatrod tikai nenostiprināts stieples gals un tad stiepļu režģi var izārdīt tikpat viegli (un gandrīz tikpat ātri) kā vecu svīteri. Kādu pēcpusdienu, kad tuvumā neviena nebija, abi ņēmās ārdīt sava būra režģi. Mana māte ar tējas tasi rokā tikko bija iekārtojusies pie televizora, kad izdzirda valdonīgus klauvējienus pie ārdurvīm. Viņa apjukusi devās atvērt un ie­raudzīja Čārliju un Lulū. No abu pērtiķu izturēšanās bija skaidri saprotams, ka tie ieradušies viesos, priecājas, ka māte ir mājās, un ir pilnīgi pārliecināti, ka viņa tos uzņems ar tieši tādu pašu sajūsmu. Mana māte bija 4 pēdas 8 collas [2] gara, šim­panzes sniedzās viņai līdz viduklim. Būdama sieviete, kas kri­tiskās situācijās nekad nezaudē galvu, māte neapmulsa, bet ieaicināja abus pērtiķus iekšā kā godājamākos viesus, nosēdi­nāja uz dīvāna un pasniedza lielu kasti ar šokolādes konfektēm un kārbu ar biskvītiem. Kamēr šimpanzes mielojās ar šiem nedzirdētajiem labumiem, māte aši piezvanīja un ziņoja par bēgļu atrašanās vietu. Viņai nebija ienācis prātā, ka pērtiķi būtu varējuši to nopietni savainot - māte gluži vai apjuka, kad es bāru viņu par pērtiķu ielaišanu dzīvoklī.

- Bet, mīļais, - viņa žēlabaini teica, - viņi atnāca uz tēju, - un tad domīgi piemetināja, - turklāt uzvedās krietni vien labāk par dažiem cilvēkiem, kuri ierodas pie tevis.

Reiz tajās senajās dienās mums piederēja milzīgs, ļoti skaists tīklotais pitons, vārdā Pitagors. Viņš bija pilnas divpadsmit pē­das garš un tik resns kā regbija spēlētāja ciska - tātad spēks, ar kuru jārēķinās. Viņš mitinājās mūsu toreizējā Rāpuļu mājā, būris bija slikti konstruēts un ātri vien kļuva dzīvniekam par mazu. Pasteigšos norādīt, ka nebiju šo būri darinājis pats, tas bija manā prombūtnē saimniekojušā pārvaldnieka roku darbs. Priekšpusi veidoja divas lielas stikla plāksnes, kuras varēja paslidināt vienu otrai garām, tādējādi būri, kurā mitinājās tāds potenciāli bīstams radījums kā Pitagors, bija ārkārtīgi grūti iz­tīrīt, ja vien rāpuli vispirms neizvilka ārā. Tas bija trīs vīru darbs - diviem vajadzēja savaldīt Pitagoru, kas enerģiski pre­tojās, un iemīcīt viņu milzīgā veļas grozā, trešajam bija jātīra būris. Kaut arī parasti pitons uzvedās pavisam rāmi, viņam ļoti nepatika, ka viņu ņem rokās, tāpēc visiem darbiniekiem bija stingri aizliegts mēģināt tikt galā ar šo uzdevumu vienatnē. Džons Hārtlijs - glīts, tikko skolu beidzis puisis, kura augums atsauca atmiņā žirafi, bija pie mums nostrādājis gadu un darbā izrādījis tādu aizrautību, ka mēs viņam uzticējām rāpuļu uz­raudzīšanu. Kādu vakaru Džona entuziasms izspēlēja ar puisi ļaunu joku. Mijkrēslī, kad zoodārzs jau bija slēgts, es gāju ga­rām rāpuļu mājai un saklausīju no iekšienes skanam slāpētus palīgā saucienus. Tuvāk palūkojot, atklājās, ka Džons izdarījis nepiedodamu kļūdu. Viņš bija mēģinājis viens pats iztīrīt Pita­gora būri. Milzīgā čūska bija apvijusies ap viņu un sažņaugusi to kā trako kreklā, tā ka Džons nespēja pakustēties. Džona galva, par laimi, bija brīva, bet Pitagors šņāca kā milzu tēj­kanna.

Nebija īstais laiks mētāties ar savstarpējiem apvainojumiem. Es satvēru rāpuļa asti un sāku viņu tīt nost no Džona. Pro­blēmu radīja tas, ka pitons, tikko notīts no Džona, nekavējoties sāka vīties man apkārt. Drīz vien mēs bijām nesaraujami satīti kā Siāmas dvīņi un abi sākām saukt pēc palīdzības. Darba laiks bija beidzies, un es bažījos, ka visi darbinieki jau aizgājuši mājās. Doma, ka būs jāpavada te visu nakti, līdz kāds mūs at­radīs, nebija pievilcīga. Par laimi, kāds no zīdītāju kopējiem sadzirdēja mūsu kakofoniskās klaigas, un ar viņa palīdzību Pitagors tika no jauna iesprostots savā mājokli. Kā jau var iedo­māties, es pret Džonu izturējos ārkārtīgi rezervēti. Atrašanās kopā ar kādu pitona skavās tomēr bija iedibinājusi garīgas saites, un tagad Džons ir mans personīgais asistents.

Lielākoties mēs šādus gadījumus neuzskatījām par traucē­jošiem un neuzskatām ari tagad, jo tie ir mūsu dzīves un darba neatņemama sastāvdaļa. Vienīgi, izrādot kolekciju draugiem un paziņām, mēs atskāršam, ka no vidusmēra cilvēka viedokļa mūsu dzīvesveids šķiet ļoti dīvains; un tomēr, kaut arī mūs uzskata par augstākajā mērā ekscentriskiem, redzētais atstāj uz viņiem iespaidu. Tobrīd viņi redz mūsu mirdzošās rāpuļu ie­rindas, čūskas, kas kustas neapstrīdami graciozāk par Bali de­jotājām, bruņurupučus, kas lumpačo apkārt kā milzīgi, atdzī­vojušies valrieksti. Mēs izrādām viņiem brīnišķīgo, šokolādes brūno gorillu grupu, kas ņurd kā lāči un kuru vadonis Džambo izskatās pēc kažokā tērpta sumo cīkstoņa, tomēr ir daudz pie­vilcīgāks, turklāt maigs kā kaķēns. Tālāk seko mūsu pinkainie budisti - orangutani ar austrumnieciski slīpām acīm un kažo­kiem, kas izskatās kā bezgaldaudzas nesukātas blondas, oranžas un sarkanas zirgastes. Viņi apbrīno mūsu putnu košo gobelēnu - dzērves, tik slaidas un elegantas kā šķēpi, fazānus daudzkrāsainā liesmojoša zīda spalvojumā, flamingus, kas lēni pārvietojas pa zālienu kā vēja norautas rožu ziedlapiņas. Viņi iemīlas mūsu tamarīnos un kalitriksos - vismazākajos pērti- ķīšos ar brūniem, oranžiem vai melniem kažokiem vai tīrā zeltā vizuļojušu ādu, sīkos, trauslos dzīvnieciņos, kas kustas no zara uz zaru aši kā dzīvsudrabs, ir smalki kā putni un ari čivina un svilpo kā putni. Raibie lemūri, kas izskatās kā karnevālam saposušies, mežā gar ezermalu auro korī tā, ka zeme dreb zem kājām. Vēl ir babirusa ar milzīgiem, līkiem ilkņiem, pilnīgi no­teikti visskaistākais no neglītajiem dzīvniekiem pasaulē, kura gandrīz kailo ķermeni klāj daudzas ieloces, krokas, šķirbas un plaisas, darot to līdzīgu Mēness virsmas reljefam. Gepardi, taisni izslējušies, tup garajā zālē kā gleznās ierāmēti, ar melnām asaru pēdām sejā. Stāsta, ka pēc radīšanas gepardi kļuvuši augstprātīgi un slikti izturējušies pret citiem dzīvniekiem. Dievs viņus sarājis, un tie raudājuši melnas asaras, kas, atgādi­not par Dieva dusmām, uz mūžu notraipījušas gepardu sejas.