Džeralds Darels - Šķirsta jubileja

Bet kāpēc gan vajadzīgs zoodārzs, man žēlabaini tika vaicā­juši radi un draugi. Kāpēc tā nav cepumu fabrika, dārzniecība, ferma vai kaut kas tikpat drošs un cienījams?

Pirmā atbilde vienmēr bija - es nekad neesmu vēlējies būt drošs un cienījams, jo nevaru iedomāties kaut ko vēl garlaicī­gāku. Otrkārt, es nudien nedomāju, ka vēlēšanās būt sava zoo­dārza īpašniekam ir kaut kas tik neprātīgi ekscentrisks, lai liktu tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem lūkoties uz mani kā uz pilnīgi gatavu ietērpties pirmajā - un varbūt pēdējā - trako kreklā. No mana viedokļa tas bija kaut kas pilnīgi skaidrs. Mani ārkārtīgi interesēja visas dzīvās radības, kas kopā ar mani apdzīvoja šo planētu, un es vēlējos mitināties šo radību tiešā tuvumā, lai varētu tās vērot, par tām un no tām mācīties. Kā vēl vienkāršāk piepildīt šādu vēlmi, ja ne nodibinot savu zoo­dārzu?

Tajā sajūsmas pilnajā laikā es, protams, nespēju pat iedo­māties, cik daudz naudas un smaga darba jāiegulda šādā pro­jektā, iekams sapnis kļūs par īstenību, tāpat arī neko nezināju par zoodārzu nozīmīgumu un to, kādiem tiem ideālā gadī­jumā vajadzētu būt. Savtīgumā es par zoodārzu uzskatīju lielu eksotisku dzīvnieku kolekciju, kas savākta vienuviet manam personīgajam priekam - tas arī viss. Tomēr, kļūdams vecāks un pietuvodamies savai vēlmei, es strādāju zoodārzos un vācu to vajadzībām dzīvniekus visā pasaulē. Tad arī sāku uz tiem lū­koties mazliet citādi nekā senākajā, nekritiskajā skatījumā.

Man bija gandrīz pilnīgi jauna koncepcija par zoodārza vei­došanas mērķi. Par tā pastāvēšanas pirmo un galveno uzde­vumu jākļūst dabas aizsardzības atbalstam - jāizveido dzīvot­spējīgas apdraudēto sugu pavairošanas kolonijas, ja īpatņu skaits bīstami sarucis un dzīvniekiem nav iespējams pašiem tikt galā ar savvaļas skarbajiem apstākļiem. Šo mērķi nekādā ziņā nedrīkst uzskatīt (daži dabas aizsargātāji to jau darījuši) vienkārši par dzīvnieku ieslodzīšanu būros. Dzīvnieku kolo­nijas nebrīvē jāveido vienīgi to glābiņam no izmiršanas, turklāt jādara viss iespējamais, saglabājot apdraudēto sugu dabisko vidi un dzīvnieku populāciju tajā, lai varētu atlaist nebrīvē dzi­mušos dzīvniekus savvaļā, kad to izplatības vieta būs kļuvusi droša. Tāda, pēc manām domām, bija zoodārza galvenā pastā­vēšanas jēga.

Otrkārt, zoodārzam jāpalīdz veidot sugu pavairošanas kolo­nijas to mītnes zemēs un jāmāca šo valstu iedzīvotājiem pavairot dzīvniekus nebrīves apstākļos un no jauna atgriezt savvaļā.

Treškārt, zoodārzam jāveicina cilvēku vēlēšanās iepazīt dzīv­niekus gan savvaļā, gan nebrīvē un ar iegūtajām zināšanām jā­meklē sekmīgāki un ātrāki paņēmieni, kā palīdzēt dzīvniekiem neizzust no pasaules.

Pēdējais, taču ne mazāk svarīgais zoodārza uzdevums - vei­cināt dabas aizsardzības izglītību gan zoodārza atrašanās zemē, gan tajās valstīs, no kurām nāk apdraudētās sugas, gan arī visur citur, kur šāda izglītība īpaši nepieciešama.

Es ar šausmām atklāju, cik daudz zoodārzu nav labi. Nav

labi tādēļ, ka tiem trūkst īstu mērķu un tie eksistē tikai kā izklaides vietas. Vienīgais mērķis bija centieni uz dzīvnieku - zvaigžņu rēķina palielināt kases ienākumus. Dzīvniekus slikti baroja un lielākoties turēja sliktos apstākļos; ja arī tiem dzima mazuli, tas notika reti un vairāk nejaušības nekā plānveida pa­vairošanas rezultātā. Par plašo sugu klāstu tika veikti pavisam niecīgi zinātniski pētījumi, kaut gan par tām praktiski nekas nebija zināms, un mēģinājumi izglītot apmeklētājus šajos zoodārzos bija, maigi izsakoties, nožēlojami.

Kādā citā no savām grāmatām ("Noenkurotais šķirsts") es rakstīju, ka savulaik Florensa Naitingeila, iepazinusi šausmīgos apstākļus slimnīcās, neierosināja tās visas slēgt. Zinādama, cik nozīmīga ir slimnīcu loma, viņa ierosināja tās uzlabot. Es ne­kādā ziņā nemēģinu sevi salīdzināt ar šo bīstamo sievieti, taču tāda pati situācija pastāvēja (un joprojām pastāv) ar zoodār­ziem. Uzskatīju, ka zoodārzi kā iestādes paši vainojami pie savas sliktās reputācijas. Es ticēju, ka, pienācīgi vadīti, zoodārzi varētu būt nozīmīgi, teicamas iestādes zinātniskiem pētīju­miem un izglītībai un - šobrīd vissvarīgākais - dzīvnieku pa­vairošanas centri nebrīves apstākļos, kas palīdzētu glābt ap­draudētās sugas.

Tā nu, vienkārši izsakoties, es vēlējos vadīt zoodārzu sa­skaņā ar šīm vadlīnijām, kurām, pēc mana uzskata, vajadzētu sekot ikvienam zoodārzam. Es nepavisam nebiju drošs, vai tas izdosies, bet brāļi Raiti tāpat nezināja, vai spēs lidot, pirms ne­bija mēģinājuši pacelties gaisā. Mēs ari pamēģinājām, un tagad - pēc daudziem gadiem, ilgiem pūliņiem un daudzām kļūdām - esam pierādījuši, ka šī ideja ir dzīvotspējīga. Tāpēc ari šī grāmata ir nosaukta par "Šķirsta jubileju", jo tikko esam nosvinējuši divdesmit piekto dzimšanas dienu. Šis ir stāsts par dažiem no tiem daudzajiem piedzīvojumiem, kas atgadījās mūsu izaugsmes gados.

Divdesmit viena gada vecumā es mantoju karalisku naudu - trīs tūkstošus mārciņu, tomēr zoodārza dibināšanai ar to ne­pietika. Tādēļ es nolēmu kļūt par tādu cilvēku, kurš vāc dzīv­niekus zoodārziem. Šī karjera nebija ilga, jo es atklāju, ka lielākā daļa šādu sagādnieku nodarbojās vienīgi ar to, ka divdesmit radījumus iestūķēja vienam paredzētā būrī un tad izdzīvojušos pārdeva par divkāršu cenu. Vēl jo labāk, ja izdzīvoja visi. Ar šāda veida tirdzniecību es nodarboties nespēju, mani būri bija plaši un dzīvnieki labi aprūpēti, - un tādēļ arī es zaudēju visu naudu. Tomēr pieredze izrādījās nenovērtējama. Es biju ieguvis pamatīgas zināšanas par dzīvnieku turēšanu tropos, par viņu slimībām un īpatnībām. Biju ari sapratis, ka zoodārzi nepavi­sam neatbilst manam priekšstatam par to sūtību.

Un tad, palicis bez penija kabatā, es pakļāvos sava vecākā brāļa uzstājībai un sāku rakstīt. Man veicās. Pirmajai grāmatai bija, kā mēdz teikt, satriecoši panākumi, un man palaimējās, ka arī pārējās grāmatas bija tikpat populāras. Atkal kļuvis turīgs, es atgriezos pie domas par zoodārzu. Aizņēmies no sava laipnā un daudzcietušā izdevēja divdesmit piecus tūkstošus mārciņu, ķīlā liekot savus vēl neradītos meistardarbus, es nolēmu pamēģināt

iekārtot zoodārzu Anglijas dienvidu piekrastē; taču atklājās, ka cita citai sekojošās leiboristu valdības pārvērtušas valsti tādā Kafkas stila birokrātijas zaņķī, lai vidusmēra pilsonis tiktu no visām pusēm aplikts ar aizlieguma zīmēm un ar vietējo pašval­dību nebūtu iespējams vienoties par visvienkāršākajiem jau­tājumiem, nemaz nerunājot par kaut ko tik traku kā zoodārzs. Tad, apbruņojies ar sava izdevēja ieteikumu vēstulēm, es devos uz Džērsiju - mazu, skaistu un neatkarīgu salu, pāris stundu pēc ierašanās biju sameklējis Les Augres muižu, bet četrdesmit astoņu stundu laikā jau biju saņēmis atļauju rīkoties. Tomēr es nemetos šajā afērā ar slimīgu entuziasmu un bez citu padoma. Vērsos pie itin visiem pazīstamajiem cilvēkiem tajā ļoti nosacīti bioloģiskajā zoodārzu vidē, kuri, cik man zināms, atbalstīja domu par dzīvnieku pavairošanu nebrīvē. Pirmais bija Džeimss Fišers - ievērojams ornitologs un dedzīgs zoo­logs. Viņa palīdzība izpaudās tā, ka viņš mani nosauca par ju­kušu.

- Jūs esat jucis, mīļo zēn, - viņš teica, blenzdams uz mani no sava tēraudpelēko matu ērkuļa apakšas un atgādinādams ārkārtīgi norūpējušos Vecās Anglijas aitu suni, - pilnīgi jucis. Es jūs nopietni brīdinu neielaisties ar Normandijas salām.