Džeralds Darels - Jaunais Noass

Trīs dienas pēc piekrastes atstāšanas es sasniedzu Mamfi. Šo ciematu biju izvēlējies par bāzes nometni vairāku iemeslu dēļ. Vācot savvaļas dzīvniekus, vieta bāzes nometnei jāizraugās ļoti rūpīgi - tai jābūt gana viegli sasniedzamā attālumā no jebkāda veikala, lai varētu pietiekamā daudzumā iegādāties konservus, naglas, tīklus un citas svarīgas lietas; tāpat arī nometnei jāatro­das visai tuvu ceļam, lai kravas mašīnas varētu piebraukt pēc iespējas tuvāk, kad pienāks laiks doties mājup.

Otrām kārtām jāpārliecinās, ka nometne atrodas labā vāk­šanas apgabalā - vietā, kuras apkaimē nav pārāk daudz fermu un cilvēku, kas varētu būt aizbaidījuši lielāko daļu savvaļas dzīvnieku.

Mamfe šajā ziņā bija teicama izvēle, tāpēc apmēram jūdzi no ciemata tika attīrīta vieta un uzslieta milzīga telts, ko biju atvedis. Nākamos sešvis mēnešus tai vajadzēs kalpot par mā­jokli man un maniem dzīvniekiem.

Pirms ķerties pie dzīvnieku vākšanas, man vajadzēja pārlie­cināties, ka bāzes nometnē darbi rit bez aizķeršanās. Vajadzēja sameistarot būrus, ierīkot aplokus un dīķus, kā arī uzbūvēt ar palmu lapām apjumtas būdas darbā nolīgtajiem afrikāņiem. Vajadzēja nodrošināt pietiekamus pārtikas un ūdens krāju­mus, jo tad, kad būs noķerti divi vai trīs simti dzīvnieku un putnu, tie katru dienu apēdīs un izdzers ievērojami daudz. Vēl viens svarīgs uzdevums bija aprunāties ar iespējami daudziem vietējiem virsaišiem, parādīt viņiem manis iekāroto dzīvnieku fotogrāfijas un zīmējumus un nosacīt, cik par katru dzīvnieku esmu gatavs maksāt. Atgriezušies savos ciematos, viņi to pa­stāstīja pārējiem, un galu galā man palīgos nāca vai visi ciemat- nieki no jūdzēm tālas apkaimes.

Kad nu viss bija sagatavots un milzum liela būru kaudze gai­dīja savus iemītniekus, es varēju sākt meklēt tos dīvainos dzīv­niekus, kuru dēļ biju tik tālu atceļojis.

Dzīvnieku gūstīšanas noteikumi nudien vēl nav uzrakstīti. Viss atkarīgs no vides, kādā ķērāji darbojas, un no dzīvnie­kiem, kādus plānots noķert. Kamerūnā es izmantoju vairākus paņēmienus, un viena no vissekmīgākajām metodēm bija ar vietējo mednieku suņu palīdzību. Šiem suņiem ap kaklu bija siksnas ar maziem koka zvārgulīšiem, tā ka to radītā klaboņa palīdzēja izsekot suņu atrašanās vietai, kamēr tie biezajos krū­mos dzinās pakaļ medījumam.

Vienas no aizraujošākajām šāda veida medībām notika ap­mēram divdesmit piecas jūdzes attālajā N'da Ali kalnā. Vietējie mednieki man bija stāstījuši, ka šā kalna augstākajās nogāzēs atrodams dzīvnieks, kuru es īpaši tīkoju iemantot, - melnkājai- nais mangusts, ļoti liels savas dzimtas radījums ar krēmkrāsas kažoku un šokolādes brūnām ķepām. Es zināju, ka Anglijā nekad nav bijis apskatāms dzīvs šīs sugas eksemplārs, tāpēc biju cieši apņēmies mēģināt, ja vien iespējams, kādu noķert.

Mēs devāmies ceļā ļoti agri no rīta - es pats, četri mednieki un pieci diezgan noplukuši suņi. Viens no šādu medību trūku­miem ir tāds, ka suņiem nevar ieskaidrot, tieši kādu dzīvnieku mednieki vēlas sagūstīt, tāpēc tie seko jebkurām mežā saoža­mām pēdām. Rezultātā iespējams iziet mangustu medībās, bet galu galā noķert kaut ko pilnīgi citu. Tieši tā arī notika.

Mēs bijām soļojuši cauri mežam apmēram pusstundu, kad suņi uzoda pēdas un, aizrautīgi vaukšķēdami, metās pa tām, zvārgulīšu klakstēšanai atbalsojoties starp kokiem. Mēs dedzīgi traucāmies suņiem pakaļ un pusstundu sekojām viņu attālu saceltajam troksnim - skrējām, cik ātri spēdami, un ar katru bridi arvien vairāk pagurām. Pēkšņi mednieks bara priekšgalā apstājās un pacēla roku. Elsodami apstājāmies un sasprindzi­nājām dzirdi, pūlēdamies saklausīt zvārgulīšu skaņas, taču mežā valdīja klusums.

Izvērsāmies lokā un gājām starp kokiem dažādos virzienos, cenzdamies saprast, uz kuru pusi suņi aiznesušies. Visbeidzot viens no medniekiem spalgi iekliedzās, un mēs visi steidzāmies pie viņa; tālumā bija dzirdama tekoša ūdens šalkoņa. Kamēr skrējām, mednieks elsodams paskaidroja, ka ūdens troksnis no­slāpē zvārgulīšu skaņas, ja suņi sekojuši medījumam līdz upei. Tapa skaidrs, kā mums gadījies pazaudēt suņu bara pēdas.

Sasnieguši upi, bridām pa straumi uz augšu un beidzot nonācām līdz vietai, kur ūdens šalkdams un putodams gāzās lejup mazā, apmēram divdesmit pēdu augstā ūdenskritumā. Tā pamatni ieskāva prāvu laukakmeņu krāvums, viscaur apau­dzis ar sūnu un sīkiem augiem, un starp lielajiem akmeņiem mēs ieraudzījām suņu muguras; suņu spalgā vaukšķēšana pār­spēja ūdens rēkoņu. Starp akmeņiem mēs pirmo reizi ieraudzī­jām medījumu: milzīgu Nīlas varanu - apmēram sešas pēdas lielu ķirzaku ar garu, pātagai līdzīgu asti un pamatīgiem, līkiem nagiem. Tā bija atmuguriski ielīdusi akmeņu spraugā un atvai­rīja suņu baru, vicinādama lielo asti un platu muti šņākdama, ja suņi uzdrošinājās pieiet pārāk tuvu.

Mēs jau grasījāmies atsaukt suņus, kad viens no viņiem - dumjāks par citiem - metās uz priekšu un no visa spēka ieķērās ķirzakai kaklā. Varans savukārt sagrāba mutē suņa ausi, uzmeta kūkumu, saslēja virs suņa muguras lielo pakaļkāju un ar asajiem nagiem uzšķērda ādu. Suns sāpēs iekaucās, palaida ķir­zakas kaklu vaļā un atkāpās, varans tobrīd noplīkšķināja asti, un suns kūleņiem aizripoja starp akmeņiem. Mēs steigšus at­saucām pārējos suņus un piesējām tos netālu pie koka; pēc tam vajadzēja izdomāt labāko paņēmienu, kā sagūstīt ķirzaku, kura kā milzīgs, aizvēsturisks briesmonis šņākdama gulēja starp ak­meņiem.

>

Mēs mēģinājām uzmest radījumam tīklu, taču tā krokas visu laiku ķērās aiz akmeņu asajām šķautnēm, tāpēc šo paņē­mienu galu galā nācās atmest. Vienīgais veids, kādu es varēju izdomāt, bija uzrāpties klintī virs ķirzakas un, kamēr kāds no­vērš tās uzmanību, uzmest rāpulim kaklā cilpu. Paskaidroju medniekiem savu plānu un trausos augšā pa slidenajiem akme­ņiem, līdz izdevās notupties apmēram sešas pēdas virs vietas, kur gulēja varans. Garas virves galā izveidoju slīdošu cilpu un noliecies uzmanīgi laidu to lejā tuvāk rāpulim. Izskatījās, ka ķirzakai virve nesaistās ar cilvēku virs viņas, tāpēc man bija pavisam viegli pārmest cilpu pāri galvai, līdz tā bija ķirzakai ap kaklu. Tad es cilpu cieši savilku.

Savā aizrautībā diemžēl biju aizmirsis piesiet virvi pie kaut kā stingra, turklāt - vēl trakāk - biju uztupies uz virves gala. Tiklīdz varans juta cilpu savelkamies ap kaklu, tas šāvās prom kā raķete; virve nostiepās, mani ceļgali atrāvās no pamata, uz kura biju tupējis, un es sāku slīdēt pāri klints malai. Virsma bija gluda un ūdenskrituma šļakatu samērcēta - es nespēju nekur pieķerties, tāpēc pārslīdēju pāri malai un novēlos lejā ieplakā. Atceros, krizdams es cerēju: varans tiktāl pārbīsies par manu pēkšņo parādīšanos no debesīm, ka nemetīsies kaujā. Man nebija ne mazākās vēlēšanās nonākt pārāk tuvu sava me­dījuma lieliski apbruņotajām kājām. Par laimi, tieši tā arī nenotika. Varans tik ļoti pārbijās, ka metās prom starp akme­ņiem pa upes krastu, vilkdams virvi sev līdzi. Tomēr tālu ķirzaka netika, jo, tiklīdz ķirzaka iznira no akmeņu aizsega, afrikāņi

o.CjUiaas pilsētas bibliotēka

uzmeta viņai tiklu, un pēc dažām sekundēm medījums jau lo­cījās un šņāca tīkla krokās. Visbeidzot mēs viņu izpiņķējām no tīkla, piesējām pie gara mieta, un es aizsūtīju vienu no mednie­kiem ar varanu uz mājām.