Džeralds Darels: Jaunais Noass

Kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ Blova bija daudz nervo­zāka nekā Pufs; tiklīdz Pufs to atklāja, viņš ņēmās no visas sirds uzjautrināties, draudzeni baidīdams. Viņš mēdza paslēpties aiz žoga un, kad Blova gāja garām, lēkt viņai virsū, vai arī nogūlās un izlikās aizmidzis, un, tiklīdz draudzene gāja garām, skaļi urkšķēdams, lēca kājās, un dzinās viņai pakaļ. Kādu dienu Pufs Blovu tik ļoti nobiedēja, ka tā ievēlās ēdienā un iznira no bļo­das, viscaur aplipuši ar banānu un mango gabaliņiem.

Pufs ieviesa īpašu triku, kuram ar lielu labpatiku nodevās katru rītu pēc tam, kad būris bija iztīrīts. Vienā būra stūrī es atstāju abu guļvietai kaudzi sausu, trauslu banānkoka lapu; tikko biju to izdarījis, Pufs metās pie kaudzes, pilnīgi ierakās lapās un pacietīgi gaidīja - reizēm pat veselu pusstundu -, kamēr Blova gāja viņu meklēt. Tad negantnieks ar skaļu kvie­cienu izlēca no lapu kaudzes un dzinās viņai pakaļ. Reizēm viņš šo triku vienā rītā izspēlēja trīs reizes, taču nabaga Blova no kļūdām nekad nemācījās. Tiklīdz Pufs kā svītraina raķete bija izšāvies no slēptuves, cūcenīte apsviedās un bēga, ko kājas nes, - acīmredzami pārliecināta, ka viņai uzbrūk leopards vai kaut kas tikpat bīstams.

Tā kā abi sivēni lielāko dienas daļu pavadīja, trenkādami viens otru, muļķodamies vai draiskodamies, viņi, gluži dabiski, ļoti nogura, un vakarā tiem tik vien pietika spēka, kā paēst vakariņas.

Patiesību sakot, reizēm viņi pat aizmiga, kamēr vēl sūca pienu no pudelītes, un man nācās viņus modināt, lai pabeigtu maltīti. Pēc tam abi ruksēni, miegaini urkšķēdami, ierakās dziļi savā banānkoka lapu migā un nogulēja tur visu nakti bla­kus, korī krākdami.

Kad abi sivēni samiegojušies likās uz auss, viņu tuvākie kaimiņi, tieši otrādi, sāka mosties un izrādīt interesi par dzīvi. Tie bija galago - bušbēbiji, sīciņi dzīvnieciņi tikko dzimuša ka­ķēna lielumā, kas gluži vai atgādināja pūces un vāveres krusto­jumu, un nedaudz arī pērtiķa izskatu. Tiem bija biezs, mīksts, pelēks kažoks un garas, izspūrušas astes. Plaukstas un pēdas kā pērtiķiem, milzīgās, zeltainās acis - kā pūcei.

Visu dienu galago saritinājušies gulēja savā guļamtelpā, bet, saulei rietot un tuvojoties vakaram, pamodās un lūkojās ārā pa guļamistabas durvīm, žāvādamies un blisinādami lielās, iz­brīna pilnās acis. Viņi ļoti lēni iznāca būrī, joprojām žāvāda­mies un staipīdamies, pēc tam visi trīs sasēdās lokā un ņēmās mazgāties un sukāties.

Tas bija ļoti ilgs un komplicēts process. Galago sāka sukā­šanu no paša astes galiņa un lēnām virzījās uz priekšu, kamēr ikviena spalviņa kažokā bija saposta un nogludināta ar gara­jiem, kaulainajiem pirkstiem; tad, zeltainās acis pašapzinīgi mirkšķinādami, bušbēbiji uzsāka vakara darbu. Tas nozīmēja vingrošanu. Attupušies uz pakaļkājām, viņi stiepās augšup, cik vien tālu iespējams, tad pēkšņi palēcās gaisā un apsviedās pre­tējā virzienā. Pēc šīs iesildīšanās mazie dzīvnieciņi sāka lēkāt pa zariem būrī un beidza vakara rosmi ar dzīšanos cits citam pakaļ un raustīšanu aiz astes, līdz juta, ka parādījusies apetīte. Tad viņi norāpās lejā, sasēdās pie būra durvīm, cerīgi vērda­mies ārā, un gaidīja parādāmies mani ar barības trauku.

Bušbēbiju galvenais ēdiens bija sīki sakapāti augļi un šķīvis saldināta piena. Desertam atnesu lielu kārbu ar galago visiecie­nītāko gardumu - sienāžiem. Mazie radījumi saspiegdamies apsēdās pie durvīm un, garajiem pirkstiem satraukumā trīsot, vēroja, kā es iegrābju sauju spārdīgu sienāžu. Būra durvju atvēršanai, kukaiņu iemešanai būri un durvju aizciršanai bija jānotiek pāris sekunžu laikā. Būrī acumirklī sacēlās jampa­dracis: sienāži lēkāja uz visām pusēm, un galago, acīm uztrau­kumā gandrīz spiežoties ārā no dobumiem, metās tos vajāt, mežonīgi šaudījās pa būri, grāba gardumus un bāza mutē. Tik­līdz mute bija pilna, viņi vēl iespējami vairāk sagrāba saujās, tad attupās un buldurēdami un ņurdēdami ņēmās tiesāt medī­jumu tik ātri, cik vien varēja.

Visu ēšanas laiku galago lielās acis vēroja, kur paliek sienāži, un uzraudzīja, lai būra biedri nepaķertu vairāk, nekā tiem go­dīgi pienākas. Tiklīdz pēdējais sulīgais kumoss bija norīts, buš­bēbiji atkal metās mežonīgā skrējienā pakaļ atlikušajiem ku­kaiņiem. īsā laikā būrī vairs nebija palicis neviena sienāža, tikai uz grīdas mētājās pa kājai vai spārnam. Tomēr galago par to nekad nejutās īsti pārliecināti, tāpēc vēl veselu stundu aizrau­tīgi pārmeklēja ikvienu būra kaktiņu un šķirbiņu, vai kāds garduminš nav aizķēries.

Vakaros, kad saule rietēja, es iztīrīju galago būri un netīro zāli nomainīju pret prāvu sauju svaigu lapu. Galago patika uz būra grīdas izklātā biezā lapu kārta, jo viņi mēdza spēlēties ar stiebriem un ilgi meklēja kukaiņus, ko cerēja atrast paslēpušos starp lapām.

Kādu vakaru es, kā parasti, ieliku būrī zāli, un gluži nejauši tajā bija pagadījies garš stiebrs ar zeltainu, kliņģerītei līdzīgu ziedu galā. Brītiņu vēlāk es gāju garām bušbēbiju būrim un pār­steigts ieraudzīju, ka viens no būra iemītniekiem, cieši satvēris puķi rokā, lēnām kož nost ziedlapiņas un tās ēd. Plušķaino zieda viducīti viņš aizmeta; otrs bušbēbijs to tūlīt pacēla un sāka spēlē­ties. Vispirms viņš to pasvieda gaisā, tad noķēra un būra stūri "nogalināja", gluži kā būtu darījis ar sienāzi. Viņš rīkojās tik ti­cami, ka trešais biedrs to acīmredzot noturēja par īstu sienāzi, tāpēc metās pārliecināties. Pirmais galago metās bēgt ar puķes viducīti mutē, abi pārējie dzinās pakaļ, kamēr visi trīs cīkstēda- mies kamolā novēlās uz grīdas. Ap to laiku, kad cīniņš beidzās, zieda viducītis bija sapluinīts sīkās druskās un izkaisīts pa visu būri. Izskatījās, ka galago ļoti patīk spēlēties ar ziediņu, tāpēc turpmāk es katru nakti ieliku būrī divas vai trīs kliņģerītes; viņi apēda ziedlapiņas un ar pārpalikumu spēlēja "sunīšus".

Kaut gan es katru vakaru vēroju galago rotaļājamies būrī un apbrīnoju viņu veiklību un graciozās kustības, pirmo reizi viņu īsto ātrumu es aptvēru tikai tonakt, kad viens no gūstekņiem izbēga.

Galago bija nokopuši brokastis, un es vilku ārā no būra tuk­šos traukus, kad viens no sīkajiem radījumiem pēkšņi metās uz durvīm, uzskrēja augšup pa manu roku un no mana pleca uz­lēca uz būra jumta. Centos sagrābt viņa astes galu, taču galago aizlēca prom kā gumijas bumba un notupās pašā būru krā­vuma virsotnē, mani vērodams. Es lēni un uzmanīgi pagājos uz priekšu un aši ķēru ciet, taču bušbēbijs palēcās gaisā jau ilgi pirms mana roka bija nonākusi viņa tuvumā. Viņš pārlidoja vismaz astoņas pēdas platai spraugai un viegli kā pūka nosēdās uz viena no balstiem telts vidū, kur turējās stingri kā pielīmēts. Metos bēglim pakaļ; tas ļāva man pienākt pavisam tuvu, tad bez mazākā brīdinājuma atlaidās no balsta, atspērās uz mana pleca un vienā mirklī jau bija uz cita būra. Džinos bušbēbijam pakaļ kādu pusstundu, un, jo vairāk es iekarsu un noskaitos, jo vairāk negantnieks likās uzjautrināmies.

Kad beidzot noķēru bēgli, tas notika tīri nejauši. No vecu kastu kaudzes viņš uzlēca uz moskītu tikla, kas bija nostiepts pār manu gultu, acīmredzot domādams, ka tikla virsma ir stingra. Protams, no bušbēbija svara tīkls ielika, un nākamajā mirklī mazais radījums bija iepinies krokās. Pirms viņš paguva izķepuroties, man izdevās pieskriet un viņu sagrābt. Pēc šā pie­dzīvojuma es vienmēr ļoti uzmanījos, atvērdams galago būra durvis.