Džeralds Darels: Jaunais Noass

Tiks piedots ikvienam, kurš, iedams garām būrim, kas atradās līdzās bušbēbiju mītnei, un dzirdēdams no tā plūstam baismās skaņas, nāktu pie atziņas, ka tur ieslodzīti pāris tīģeru vai vismaz tīģeriem līdzīgu negantu un trokšņainu radījumu. No būra dzī­lēm gandrīz nepārtraukti skanēja rūkšana, spiegšana, ķērkšana un ņurdoņa vienlaikus ar dobju šņākuļošanu. Visu šo kņadu radīja trīs mazi dzīvnieciņi, kurus es biju nokristījis par Bandī­tiem, augumā mazliet sīkāki par vidēja izmēra jūrascūciņu. Īste­nībā tie bija kuzimanzi - mangustiem līdzīgu dzīvnieku mazuļi, kuri, neņemot vērā viņu niecīgo augumu, sagādāja vairāk grū­tību nekā visi citi dzīvnieki kopā.

Kad kuzimanzi ieradās nometnē, viņiem tikko bija atvērušās acis un katrs dzīvnieciņš bija apmēram sīkas žurkas lielumā. Viņiem bija spilgti rudi kažoki, kuru spalva kušķiem smaili slējās gaisā, un gari, rožaini deguni, elastīgi kā kaučuks, kas ziņkārīgi šaudījās uz visām pusēm.

Sākumā man vajadzēja barot mazuļus ar pienu, un. tas ne­pavisam nebija viegls uzdevums, jo kuzimanzi izdzēra vairāk piena nekā jebkuri citi dzīvnieku mazuļi, ko biju redzējis; visu procesu vēl grūtāku padarīja fakts, ka kuzimanzi bija pārlieku sīki, lai spētu zīst no pudelītes, ko parasti lietoju mazuļu barošanai. Man nācās uztīt kociņa galā vates pikucīti, iemērkt pienā un ļaut mazajiem pienu izsūkt.

Šis paņēmiens sākumā noderēja pavisam labi, jo mazuļiem vēl nebija zobu, taču, tiklīdz zobi bija izšķīlušies, sākās grūtī­bas. Kuzimanzi bija tik alkatīgi ēdāji, ka iekodās vates kumšķī ar buldoga cienīgu tvērienu un nelaidās vaļā, tā ka es nevarēju vati no jauna iemērkt pienā. Daudzreiz gadījās, ka viņi iekodās pārāk spēcīgi, vate nomuka no kociņa, un mazuļi centās to no­rīt. Vienīgais paņēmiens, kā viņus izglābt no nosmakšanas, bija iebāzt pirkstu rīklē un notvert vati, pirms tā norīta. Pirksts rīklē kuzimanziem nepatika - no tā viņiem vienmēr uznāca vēmiens, un izvēmušies mazuļi, protams, atkal bija izsalkuši, tā ka visu izrādi nācās sākt no gala.

Tiklīdz mazie, asie zobiņi bija izauguši, mani kuzimanzi sāka justies varen drosmīgi un pārgalvīgi un tā vien manījās bāzt sa­vus garos degunus citu darīšanās. Sākumā es viņus turēju grozā līdzās savai gultai, lai naktīs vieglāk varētu pabarot. Groza vāks nepiegulēja īpaši stingri, tāpēc Bandīti allažiņ izrāpās ārā un rikšoja apkārt pa nometni inspekcijas gaitās. Mani tas uztrauca, jo mums piederēja daudz bīstamu zvēru, un šķita, ka Bandīti vispār nepazīst baiļu - tie ar vienlīdz lielu paļāvību bāza degu­nus gan pērtiķu būri, gan čūsku kastē. Mazuļi vadīja savu dzīvi nemitīgos ēdiena meklējumos un nogaršoja itin visu, kas gadījās ceļā, jo cerēja, ka tas var izrādīties garšīgs.

Kādudien, kārtējo reizi nepamanīti izmukuši no groza, ku­zimanzi klaiņoja gar garā rindā saliktajiem pērtiķu būriem un meklēja kaut ko uzkožamu. Tolaik man piederēja pērtiķiene, kas ļoti lepojās ar savu izcili garo, zīdaino asti. Viņa mēdza to katru dienu stundām ilgi kopt, lai spalva būtu mirdzoša un bez viena traipiņa. Gadījās, ka brīdī, kad uz skatuves parādījās Ban­dīti, pērtiķiene sēdēja uz būra grīdas un sauļojās; skaistā aste bija izkārusies ārpusē.

Viens no Bandītiem ieraudzīja garo, zīdaino asti guļam zemē; tā kā acīmredzot tā nevienam nepiederēja un izskatījās ēdama, viņš metās atradumam virsū un iecirta tajā zobus. Pārējie divi, to redzēdami, nekavējoties brālim piebiedrojās un arī grāba ciet. Pērtiķiene briesmīgi pārbijās un, skaļi brēkdama, uzskrēja līdz būra griestiem, taču Bandītus tādā veidā nokratīt neizdevās - viņi turējās stingri kā skrūvspīles, un, jo augstāk pērtiķiene rāpās, jo augstāk astē ieķērušies kuzimanzi pacēlās gaisā, tā ka tobrīd, kad es iejaucos, viņi jau karājās apmēram pēdu no zemes, lēnām griezās riņķī un ņurdēja caur zobiem, joprojām stingri iekodušies pērtiķienes astē. Pagāja vairākas minūtes, kamēr man izdevās piedabūt mazuļus atlaisties, un tas arī notika vienīgi tad, kad iepūtu viņiem purniņos cigaretes dūmus, tā ka tie sāka klepot.

Drīz pēc tam Bandīti to pašu nostrādāja ar mani. Katru rītu, kad biju viņus pabarojis, es mazuļiem ļāvu paklaiņāt pa savu gultu, kamēr man tika atnesta tēja. Viņi vienmēr ļoti rūpīgi iz­pētīja gultu, ņurdēdami un spiegdami cits uz citu, rikšoja šurpu turpu un bāza degunu ikvienā segas vai palaga krokā, lai pārlie­cinātos, ka tur nav paslēpts kas ēdams.

Tajā rītā es pusaizmidzis gulēju gultā, bet Bandīti kārpījās pa gultu un nodevās alpīnisma trikiem uz segas. Pēkšņi es pēdā sajutu asas sāpes. Uzšāvos sēdus un ieraudzīju, ka viens no Bandītiem okšķerēdams bija atklājis manu kājas īkšķi un nolē­mis, ka tā ir kāda īpaša delikatese, kuru esmu tur noslēpis viņa priekam. Savā parastajā rijībā viņš bija pacenties sakampt mutē tik daudz mana īkšķa, cik iespējams, un, līksmi ņurdēdams, ņēmās to nadzīgi košļāt; es noliecos, sagrābu uzbrucēju aiz astes un atrāvu nost. Bandīts palaida guvumu vaļā vairāk nekā negri­bīgi -, taisnību sakot, viņš bija ārkārtīgi sašutis, ka esmu pār­traucis šo, viņaprāt, lielisko maltīti.

Drīz vien Bandīti izauga tik lieli, ka tos vairs nevarēja turēt grozā, tāpēc man nācās viņus pārvietot uz būri. Patiesību sa­kot, īstais pārvietošanas iemesls bija tāds, ka viņi bija izgrau­zuši lielus caurumus ikvienā pītā izstrādājumā un vairs nebija iespējams atrast nevienu grozu, kurā Bandītus turēt. Pa to laiku kuzimanzi bija iemācījušies ēst no trauka un mielojās ar pienā iejauktām jēlām olām un sīki sakapātu gaļu. Uzbūvēju viņiem ļoti jauku būri, un viņi ar to bija pilnīgi mierā. Būra vienā galā atradās guļamistaba, bet pārējā platība tika izman­tota ēšanai un rotaļām. Katrā būra galā bija pa durvīm, - vienas veda uz guļamtelpu, otras - uz rotaļu istabu. Biju cerējis, ka līdz ar iemitināšanu jaunajā mājā Bandīti man vairs grūtības nesa­gādās, taču rūgti maldījos. Tagad problēma bija viņus pabarot.

Bandītu būris atradās visdažādāko dzīvnieku mājokļu krā­vuma pašā galā, labi augstu no zemes. Ieraudzījuši mani tuvoja­mies ar ēdiena trauku rokās, visi trīs sāka spiegt, cik spēka, un drūzmējās pie durvīm, bāzdami garos, rožainos degunus cauri režģiem. Doma par maltīti viņus tik ļoti sajūsmināja un katrs bija tik cieši apņēmies pirmais tikt pie ēdiena, ka, tiklīdz biju atvēris durtiņas, Bandīti spiegdami un ķērkdami metās virsū, iz­sita man barības šķīvi no rokas un ar troksni nolidoja zemē. Ļāvu tam notikt divas reizes, jo domāju, ka pēc diviem sāpīgiem kritieniem kuzimanzi iemācīsies nemesties laukā, tiklīdz durvis atvērušās, taču velti. Viņi šāvās laukā kā raķetes, šķīvis aizlidoja pa gaisu, un Bandīti, ņurdēdami un mežonīgi kozdami, novēlās zemē.

Man nācās viņus uzlasīt, ielikt atpakaļ būrī un iet sagatavot jaunu ēdiena šķīvi. Kad Bandīti bija tik ļoti satraukušies, ka ari pacelt viņus vajadzēja ļoti uzmanīgi, jo tādos brīžos tie koda un kampa itin visu, kas gadījās pa tvērienam.

Beidzot Bandītu velšanās ārā no būra katru ēdienreizi mani tik ļoti nogurdināja, ka es izstrādāju viltīgu plānu.

Es, kā parasti, piegāju pie būra ar ēdiena šķīvi rokā, kuzi­manzi savukārt sadrūzmējās pie būra durtiņām un gaidīja iz­devību šauties ārā. Tad kāds, kuru biju iepriekš sarunājis, otrā būra galā pagrabinājās gar guļamistabas durtiņām. Šo graboņu sadzirdējuši, Bandīti nodomāja, ka ēdamais nolikts tur, tāpēc, ņurdēdami un spiegdami, metās prom un nozuda guļamtelpā. Kamēr negantnieki atradās drošā attālumā, man vajadzēja at­vērt durvis; atklājuši, ka piemuļķoti, Bandīti no jauna šāvās ārā no guļamistabas. Ja tādā bridi es vēl nebiju izvilcis roku no būra, kuzimanzi iekrampējās manos pirkstos un turējās, cik spēka.