Džeralds Darels: Jaunais Noass

Šie mazie dzīvnieciņi laikam gan sagādājuši vairāk rūpju, kodienu un skrāpējumu nekā jebkurš cits radījums manā ko­lekcijā. Taču es tik un tā nespēju viņus nemīlēt. Es zināju, ka viņi kož nevis tāpēc, ka būtu pēc dabas ļauni, bet gan tāpēc, ka pārliecīgā satraukumā notur mani par barības kumosu. Rei­zēm es uz viņiem neganti noskaitos un domāju, cik jauki būs kuzimanzus nodot zoodārzam, lai tad viņi kož un rada pro­blēmas kādam citam. Bet, kad pienāca laiks Bandītus atdot zoo­dārzam, kurā tiem vajadzēja dzīvot, man patiesi bija žēl no viņiem atvadīties.

Aizgāju pēdējo reizi paskatīties uz viņiem zoodārza lielajā būrī; mani kuzimanzi rikšoja pa zāģu skaidām, raustīdami savus smieklīgos degunus, un izskatījās tik mīļi un nevainīgi, ka es nodomāju - varbūt esmu bijis par viņiem nepamatoti ļau­nās domās. Doma par šķiršanos no Bandītiem mani stipri sa- skumdināja. Pasaucu viņus pie režģiem, lai atvadītos, un visi trīs izskatījās tik klusi un rātni, ka iebāzu cauri režģiem pirkstu, lai pēdējo reizi pakasītu viņiem pakaušus. Man gan vajadzēja šos radījumus pazīt labāk. No maziem, nevainīgiem kustonīšiem viņi vienā mirklī pārvērtās par tik labi zināmajiem vecajiem, spiedzošajiem Bandītiem, un visi barā iecirtās man pirkstā, pirms paguvu to izraut drošībā.

Kad beidzot atbrīvojos no kampiena, gāju prom no būra, slaucīdams asinis mutautiņā un domādams, ka patiesībā esmu ļoti apmierināts, ja turpmāk par šiem radījumiem rūpēsies kāds cits.

Nometnē mēdza ierasties daudz cilvēku - gan eiropiešu, gan afrikāņu -, lai aplūkotu, kādus dīvainus dzīvniekus esmu savā­cis. Visdažādāko dzīvnieku birumā, protams, bija arī pērtiķi - mums piederēja apmēram piecdesmit dažādu sugu pārstāvju. Lai cik milzīga bija telts, dzīvot tajā kopā ar šiem enerģiskajiem dzīvniekiem bija gaužām nogurdinoši, jo piecdesmit pērtiķu, ja labi sasparojas, spēj radīt pamatīgu jampadraci.

No visiem pērtiķiem, kādi bija mūsu kolekcijā, es vislabāk atceros trīs. Tie bija ūsainais genons Fūtls, sarkangalvas mangabijs Vīks un - pēdējais, bet ne mazāk nozīmīgais šimpanze Čalmondelijs.

Kad Fūtls ieradās nometnē, viņš bija vismazākais pērtiķltis, kādu jebkad biju redzējis; tas būtu varējis ērti iekārtoties tējas tasē, ja neņem vērā garo asti, un arī tad vēl vieta paliktu pāri. Viņa kažoks bija īpatnējā zaļā nokrāsā ar ļoti glītu, baltu krū­težu; galva, kā jau lielākajai daļai pērtiķu mazuļu, attiecībā pret pārējo ķermeni izskatījās pārāk liela un bija tādā pašā zaļganā krāsā, izņemot vaigus, spilgti dzeltenus kā purenes. Tomēr vis­apbrīnojamākais viņa ārienē bija plata, izliekta baltas vilnas josla uz virslūpas, kas izskatījās gluži kā milzu ūsas. Es vēl ne­kad nebiju redzējis kaut ko tik smieklīgu, kā šo sīciņo pērtiķīti ar milzīgajām Ziemassvētku vecīša ūsām.

Pirmās pāris dienas Fūtls nodzīvoja grozā līdzās manai gultai kopā ar citiem dzīvnieku mazuļiem, un viņu vajadzēja barot no pudelītes ar pienu. Pudele bija apmēram divas reizes lielāka par ēdāju, un pērtiķītis, pudeli ieraudzījis, mēdza mesties tai virsū ar priekpilniem kliedzieniem, sagrābt pupiņu mutē un cieši apvīt rokas un kājas apkārt pudelei, lai es nevarētu viņam to pārāk ātri atņemt. Mazulis pat neļāva man pudeli pieturēt, droši vien baiļodamies, ka es to varētu nozagt, tāpēc valstījās pa gultu, pudeli sagrābis, un izskatījās uz mata kā cīkstoties ar dirižabli. Reizēm virspusē bija ēdājs, reizēm pudele, taču jebkurā brīdī Fūtls sūca tik sparīgi, ka ūsas piepūlē raustījās.

Fūtls bija ļoti inteliģents mazs pērtiķītis un drīz vien iemā­cījās dzert pienu no apakštases, tomēr, šo mākslu apguvis, pilnīgi aizmirsa labās ēšanas manieres. Es noliku viņu uz galda, un Fūtls, ieraudzījis piena šķīvīša tuvošanos, kļuva tik neval­dāmi nepacietīgs, ka ņēmās lēkāt augšup lejup un spiegt, cik jaudas. Tiklīdz trauks bija nolikts uz galda, pērtiķītis bez vilci­nāšanās ienira uz galvas šķīvī. Uzšļācās milzīga piena šļakata, Fūtls tupēja šķīvja vidū, iegremdējis galvu pienā, un iznira vienīgi tad, kad bija pilnīgi bez elpas. Reizēm viņš savā ēdelībā noturēja galvu pienā pārāk ilgi un tad izšāvās virspusē kā strūkl­aka, sprauslādams un šķaudīdams. Pēc ēdienreizes man nācās krietnu pusstundu viņu susināt, jo uz beigām viņš izskatījās tā, it kā būtu pienā peldējies, nevis to ēdis.

Nolēmu, ka tā turpināt nevar, - Fūtlu vajadzēja barot piecas reizes dienā, un es baidījos, ka no pastāvīgās mērcēšanās viņš var saķert iesnas. Es nodomāju, ka viņš tik ļoti satraucas tāpēc, ka redz tuvojamies pienu, jau tupēdams uz galda, tāpēc nolēmu izmēģināt citu barošanas paņēmienu - vispirms noliku uz galda šķīvi un tikai tad pienesu klāt Fūtlu. Kad izmēģināju to pirmo reizi, Fūtls jau pa gabalu ieraudzīja piena trauku uz galda. No prieka griezīgi iespiedzies, viņš izrāvās man no rokām, graciozi aizlidoja pāri istabai un ar plunkšķi nosēdās tieši šķīvī. Šķīvis, protams, apgāzās, un mēs ar pērtiķīti galīgi samirkām.

Pēc tam es mēģināju Fūtlu pieturēt, kamēr viņš mielojas, taču šis paņēmiens nebija daudz veiksmīgāks. Fūtls ņēmās dus­mīgi spiegt un raustīties, ja neļāvu viņam ienirt piena šķīvī kā peldbaseinā, un reizēm viņam laimējās izrauties, pirms paguvu to noķert. Tomēr pārsvarā šis disciplinēšanas veids iedarbojās, un pērtiķītis palika daudzmaz sauss -, protams, izņemot seju. Es nekādi nespēju viņu atturēt no sejas iegremdēšanas pienā, iznirstot, lai ieelpotu, pērtiķīša ģīmis bija tik balts, ka nevarēju atšķirt, kur sākas ūsas.

Kad Fūtls neēda, viņam patika pie kaut kā stingri turēties. Visi pērtiķu mazuļi šajā vecumā parasti pavada laiku, ieķērušies mātēm kažokā, kamēr tās klaiņo pa koku galotnēm. Tā kā Fūtls bija mani pieņēmis par savu māti, viņš acīmredzot bija secinājis, ka no ēšanas brīvajā laikā pieķeršanās man ir gluži loģiska. Gandrīz visu dienu es strādādams nēsāju viņu līdzi, un pērtiķītis uzvedās ļoti labi: tupēja man uz pleca, ar vienu roku ieķēries man ausī. Taču kādu dienu viņš pārāk sadrosa un lēca, ieķerdamies režģos liela, neganta pērtiķa būra priekšpusē; būra iemītnieks manīgi sagrāba Fūtlu aiz astes, un, ja es nebūtu pie­steidzies palīgā, tas būtu mazuļa pēdējais piedzīvojums.

Nolēmu, ka Fūtla tupēšana man uz pleca, kamēr es strā­dāju, ir pārāk bīstama, tāpēc ieslodzīju viņu grozā; tomēr pēr­tiķīti tas acīmredzami apbēdināja, un viņš visu dienu, žēlabaini spiegdams, pūlējās izkļūt no ieslodzījuma, tāpēc man nācās izdo­māt ko citu. Sadabūju vecu žaketi un pāris dienu to pavalkāju, kā parasti, nēsādams Fūtlu sev uz pleca. Kad mazulis pie šā apģērba gabala bija labi pieradis, es to novilku un uzkarināju uz krēsla at­zveltnes, pēc tam uztupināju virsū Fūtlu. Pērtiķītis nelikās ma­nām, ka manis paša žaketē nav, un lielā mīlestībā tai pieķērās.

Tā nu katru rītu es uzkarināju žaketi uz krēsla, uztupināju Fūtlu virsū, un viņš tur pavisam laimīgs palika karājamies, ka­mēr es noņēmos ar saviem darbiem. Pērtiķītis šķita pieņēmis, ka žakete ir kāda mana ķermeņa daļa - iespējams, tāda kā otrā āda - un, ja vien Fūtls spēja pieķerties pie kaut kā man piede­roša, viņš jutās gauži apmierināts. Viņš pat spiegdams ar mani sarunājās, kamēr es strādāju, taču nekad nemēģināja pamest žaketi un rāpties man uz pleca.