Džeralds Darels: Jaunais Noass

Kad bijām beidzot nonākuši atpakaļ Liverpūlē, Fūtls lieliski izklaidējās, uz mana pleca pozēdams preses fotogrāfiem. Viņš tos pilnīgi apbūra - neviens vēl nekad nebija redzējis tik mazu pērtiķīti. Viens no reportieriem ilgi vēroja Fūtlu, tad pagriezās pret mani un teica: "Vai ziniet, viņš izskatās daudz par jaunu tik milzīgām ūsām!"

Sarkangalvas mangabijs Vīks tika tā nokristīts, pateicoties viņa radītajām skaņām. Kad vien gadījās iet garām būrim, mangabijs plati atvēra muti un pilnā balsī sauca: - Vīks, vīks!

Viņa kažoks bija gaiši pelēks, izņemot balto loku ap kaklu un košo, mahagonija sarkano galvvidu. Seja bija tumši pelēka un plaksti krēmīgi balti. Parasti tie nebija redzami, tomēr ap­sveicinoties pērtiķis sacēla uzacis un pēkšņi aizvēra acis, tā ka tās izskatījās aizsegtas ar baltiem vākiem.

Viens pats būrī Vīks ļoti garlaikojās, taču es nevarēju viņam sagādāt rotaļu biedru, jo viņš bija vienīgais savas sugas pārstāvis manā kolekcijā. Mangabijs to nespēja saprast, jo visapkārt dzir­dēja un saoda pērtiķus, tāpēc uzskatīja, ka ir augstākajā mērā negodīgi nelaist viņu ar tiem parotaļāties. Vīks nosprieda, ka labākais, ko šajā situācijā darīt, ir paslepus no manis izrakt tu­neli uz brīvību.

Viņš bija atradis vienā būra malā starp dēļiem mazu sprau- dziņu un ņēmās ar pirkstiem un zobiem to paplašināt. Koks bija ļoti ciets, un tikai pēc ilgas bakstīšanas un košļāšanas viņam izdevās nošķelt mazu skaidiņu. Es uzmanīju, lai sprauga ne­kļūtu pārāk liela, bet Vīks to nezināja un dzīvoja pārliecībā, ka man par to nav ne jausmas. Viņš mēdza stundām ilgi kodīt un skrāpēt koku, bet, tiklīdz sadzirdēja mani tuvojamies, uzlēca laktā un tupēja tur tik nevainīgi, cik vien iespējams - rauca uz­acis un demonstrēja savus baltos plakstus, jautri man mirkšķi­nāja un cerēja pārliecināt, ka viņš jau nu ir pēdējais pērtiķis visā nometnē, kam varētu būt kas blēdīgs padomā.

Es neaizskāru Vīka eju, jo domāju, ka viņš aptvers, cik koks ir ciets, un metīs urbšanos pie malas. Man par lielu pārstei­gumu, notika pilnīgi pretējais. Vīks tik ļoti aizrāvās, ka katru brīvu brīdi noņēmās, kozdams, skrāpēdams un sūkādams koku. Tomēr ik reizi, kad es parādījos tuvumā, pērtiķis jau bez­rūpīgi tupēja uz laktas, un, ja zem viņa zoda nerēgotos dažas pieķērušās skaidiņas, es nemaz nezinātu, ka viņš joprojām tur­pina izrakumus. Vīks šķita tik pārliecināts, ka es par slepeno eju neko nezinu, ka nolēmu kādu dienu sagādāt viltniekam pār­steigumu.

Tikko biju pasniedzis Vīkam piena bļodu, tātad tuvākās stundas laikā viņš negaidīja manu tuvošanos. Atspirdzinājies ar dzērienu, Vīks ķērās pie darba. Ļāvu viņam labi iestrādāties un tad rāpus pielīdu pie būra. Vīks tupēja uz grīdas ar stingru, apņēmīgu izteiksmi sejā un abām rokām raustīja lielu koka šķēpeli. Šķēpele turējās stingri un, kaut arī pērtiķis rāva no visa spēka, no sienas negrasljās atdalīties, tāpēc Vīks aizvien vairāk noskaitās, kaut ko pie sevis murmināja un savieba seju arvien draudīgākā grimasē. Tieši tajā mirklī, kad pērtiķis noliecās uz priekšu un mēģināja nokost kaitinošo šķēpeli, es bargā balsi noprasīju, ar ko gan viņš te nodarbojas.

Vīks salēcās, it kā es būtu viņam iebakstījis ar adatu, tad pa- blenza pāri plecam ar izbiedētu un vainīgu izteiksmi sejā. Vēl­reiz noprasīju, ko tas, sasodīts, nozīmē, un Vīks, vārgi uzsmai­dīdams, nedroši mēģināja man nodemonstrēt plakstus. Kad redzēja, ka šādi neizdosies novērst manu uzmanību, viņš kau­nīgi palaida šķēpeli vaļā, paķēra tukšo piena trauku un uzlēca laktā; tur mulsums nabaga pērtiķi pārņēma tiktāl, ka viņš uzmauca bļodu galvā un atmuguriski novēlās no šķērskoka uz būra grīdas.

Vīks izskatījās tik komisks, ka es nespēju novaldīt smieklus, tāpēc vainīgais nolēma, ka esmu viņam piedevis. Viņš atkal uz­rāpās laktā ar piena bļodu kā skārda ķiveri galvā un tad vēlreiz novēlās zemē. Šoreiz mangabijs nokrita uz galvas un sasitās, tā ka vajadzēja pienākt pie režģiem un ļaut man paturēt ķepu, ka­mēr sāpes pāriet.

Kad Vīks saprata, ka man par caurumu sienā viss zināms, viņš meta noslēpumainību pie malas un strādāja, no manis ne­slēpdamies. Ja es viņu sarāju, Vīks nodemonstrēja veco triku ar bļodas uzmaukšanu galvā un atmugurisko kritienu lejup; ja es smējos, pērtiķis to uzskatīja par piedošanas zīmi un atgriezās pie darba. Tomēr piesardzības labad es būra ārpusē pretī cau­rumam pienagloju stiepļu tīklu; Vīks, to atklājis, neganti no­skaitās. Sapratis, ka stiepļu tīklu pārvarēt neizdosies, viņš visai negribīgi meta mieru tuneļa rakšanai, tomēr triku ar atmugu­risko kritienu paturēja prātā un izpildīja ik reizes, kad zināja, ka esmu uz viņu noskaities, tādējādi cenzdamies mani piela­bināt.

Kad Čalmondelijs pievienojās kolekcijai, viņš tūdaļ pat kļuva par tās nekronēto karali - ne tikai tāpēc, ka bija par visiem lielāks, bet ari savas ievērības cienīgās inteliģences dēļ. Čalmon­delijs bija piederējis apgabala ierēdnim, kurš vēlējās savu lutekli nosūtīt Londonas zoodārzam; padzirdis, ka es tajā apvidū vācu dzīvniekus un drīzumā atgriezīšos Anglijā, šis virs man atrak­stīja vēstuli un apvaicājās, vai man nebūtu iebildumu paņemt Čalmondeliju līdzi un nodot zoodārza vadībai. Atbildēju, ka man jau ir liela pērtiķu kolekcija un viens lieks šimpanze grūtības nesagādās, tāpēc būšu priecīgs nogādāt Čalmondeliju Anglijā. Biju iztēlojies, ka šimpanze būs vēl pavisam jauniņš - varbūt divus gadus vecs un tātad - pēdas divas garš.. Kad mans pasažieris ieradās, es biju pamatīgi satriekts.

Kādu ritu pie nometnes piebrauca neliela kravas mašīna, kurā bija iekrauta milzīga koka redeļu kaste. Pēc maniem ieska­tiem, tā bija pietiekami liela, lai iemitinātu pat ziloni. Prātoju, kas gan tajā varētu būt iekšā; kad šoferis man paskaidroja, ka ie­radies Čalmondelijs, es vēl nodomāju, ka īpašnieks gan rīkojies muļķīgi, sūtīdams tādu mazu šimpanzīti tik milzīgā kastē. Pa­vēru kastes durvis, ieskatījos tajā - un ieraudzīju Čalmonde­liju.

jau no pirmā acu uzmetiena es sapratu, ka tas nav nekāds mazulis, bet gan pilnīgi pieaudzis astoņus vai deviņus gadus vecs šimpanze. Tupēdams tumšajā redeļu kastē, viņš izskatījās apmēram divreiz lielāks par mani, un šimpanzes sejas izteik­sme liecināja, ka ceļojums nav bijis patīkams. Tomēr, pirms vēl es paguvu aizcirst durvis, Čalmondelijs pastiepa garu, spal­vainu roku, satvēra manējo un sirsnīgi pakratīja. Tad viņš aiz­griezies savāca vienkop garu ķēdi, kuras viens gals bija pie­stiprināts pie viņa kakla siksnas, rūpīgi pārmeta pār roku un izkāpa no ceļojuma krātiņa. Izkāpis viņš brīdi stāvēja un, vērīgi mani nopētījis, ar lielu interesi pārlaida skatienu nometnei, pēc tam pastiepa roku, un uzmeta man jautājošu skatienu. Es saņēmu viņa piedāvāto roku un mēs kopā iegājām teltī.

Čalmondelijs nevilcinādamies piegāja pie galda un apsēdās vienā no krēsliem, nosvieda ķēdi zemē, atlaidās krēslā un sa­krustoja kājas. Viņš pāris minūtes pētīja telti ar diezgan augst­prātīgu izteiksmi sejā; visbeidzot nospriedis, ka būs laba diez­gan, viņš pagriezās un atkal mani jautājoši uzlūkoja. Šimpanze nepārprotami vēlējās iebaudīt kaut ko atspirdzinošu pēc no­gurdinošā ceļojuma. Es jau biju brīdināts, ka šis pērtiķis ir ne­labojams tējas mīļotājs, tāpēc pasaucu savu pavāru un pasūtīju tasi tējas. Tad izgāju ārā un ieskatījos Čalmondelija kastē - vienā stūrī es atradu milzīgu, pamatīgi nobružātu skārda krūzi. Kad ar atradumu rokās atgriezos teltī, Čalmondelijs izskatījās pārlieku priecīgs un uzslavēja mani par saprātīgo inventāra atrašanu ar vairākiem līksmiem "hū, hū" saucieniem.