Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Džeralds Darels

mātes izprecināšana

un citi stāsti

Gerald Durrell MARRYING OFF MOTHER AND OTHER STORiES

No angļu valodas tulkojusi LINDA VĪTOLA

Māksliniece SOLVITA OZOLA

© Gerald Durrell, 1991 © Nordik, 2001

"Kurš gan spēj pretoties Esmeraldai - medaļotai trifeļcūkai ar gardēža tieksmi uz Rokforu, rotātai ar zelta kaklasiksnu un iesmaržotai ar dārgām smaržām? Vai Mozum - rupjmutīgam papagailim, kas dāvināts pārāk šķīstam garīdzniekam?… Viņa daudzie fani zinās, ko sagaidīt, un viņi nebūs vīlušies." New York Times Book Review

"Šie stāsti ir pilni ar draiskulībām, šķelmībam un vecmodīgām muļķībām." Boston Globe

"Darela senais šarms joprojām ir tepat."

San Francisco Chronicle

Līgava - sieviete ar lieliskām izredzēm uz laimi pagātnē

AMBROZS BĪRSS Sātana vārdnīca

Visi šie stāsti ir patiesi, vai - izsakoties pilnīgi precīzi - daži ir patiesi, citos patiesības kodols ir klāts ar izpušķojumu miziņu. Dažos atklāta manis paša pieredze, daži man tikuši atstāstīti, un es tos esmu pielāgojis savām vajadzībām, tādējādi apstiprinot teicienu - "nekad nerunā ar rakstnieku, ja nevēlies tikt publicēts".

Kuri no stāstiem ir patiesi un kuri tikai pa pusei - to es, pro­tams, pat negrasos jums atklāt, taču ceru, ka tas jums netraucēs šos stāstus izbaudīt.

DŽERALS DARELS

No visiem La Belle France daudzajiem rajoniem viens ir tāds, kura nosaukuma pieminēšana vien iededz spožu mirdzumu gard­ēža acīs, gaidpilnu pietvīkumu vaigos un priekšlaikus pārpludina siekalām garšas kārpiņas, - un tā daiļskanīgais nosaukums ir Perigora. Kastaņi un valrieksti te ir milzīgi, meža zemenes - rei­binoši smaržīgas kā kurtizānes buduārs. Šejienes āboliem, bum­bieriem un plūmēm zem miziņas iesprostots bagātīgs sulas krā­jums, šejienes vistu, pīļu un baložu gaļa ir stingra un balta, sviests te dzeltens kā saules gaisma, un krējuma kārta, kas nostājas kannā virs piena, ir tik bieza, ka spēj noturēt pilnu vīna glāzi. Papildus visām šīm bagātībām Perigora ieguvusi vēl visaugstāko laimestu, un tas slēpjas zem tās ozolu mežu smilšmāla augsnes - trifeles, troglodītu laika sēnes, kas mīt zem meža grīdas, melnas kā raga­nas kaķis, brīnišķas kā visas Arābijas smaržas.

Šajā tīkamajā pasaules daļā es biju atradis mazu, burvīgu cie­matu un apmeties mazītiņā viesu namiņā ar nosaukumu Trīs Baloži. Mans namatēvs Žans Petjons bija dzīvespriecīgs zellis, kura seja vīna iespaidā bija ieguvusi pepiņa rūsgano nokrāsu. Šajā rudens laikā meži izskatījās skaistāki nekā jebkad, kā koši gobe­lēni visās krāsās no zeltainas līdz bronzai. Vēlēdamies par tiem gana izpriecāties, es pasūtīju monsieur Petjonam, lai sagatavo man piknika pusdienas, un izbraucu laukos. Novietoju mašīnu un iegāju mežā, lai izbaudītu to pilnā krāsu ietērpā un apbrīnotu visapkārt augošo suņusēņu savādās, noslēpumainās formas. Bei­dzot es apsēdos uz krituša ozola spēcīgā stumbra ieturēt pusdie­nas, un biju tikko tās beidzis, kad iečabējās sausās, rūsganās ērgļ- papardes un parādījās milzīga cūka. Viņa bija tikpat pārsteigta, redzot mani, cik es, redzot viņu. Mēs abi ar interesi nopētījām viens otru.

Pēc mana pieņēmuma, šī cūka svēra tuvu pie sešpadsmit stou- niem. Viņa bija spīdīgi rožaina ar baltsārtiem sariem kā persiku ziedi un dažiem dekoratīviem melniem plankumiem, ko daba bija izvietojusi rūpīgi un pavedinoši, gluži kā skaistuma mušiņas, ar kādām sievietes mēdza izrotāt sevi septiņpadsmitajā gadsimtā. Viņai bija mazas, zeltainas acis, pilnas gudrības un viltības, ausis nokārušās abpus purnam kā mūķenes galvassega, un lepni izsli- etais šņukurs viegli uzrauts; tā gals atgādināja vienu no tiem lieliskajiem Viktorijas laikmeta instrumentiem, kādus lietoja nosprostojušos notekcauruļu tīrīšanai. Nagi bija eleganti un nospodrināti, aste - dzenskrūve virzībai pa dzīvi - izskatījās kā brīnišķīgi saslējusies jautājuma zīme. Ap viņu vēdīja īpatnēja aura - nevis cūkas smaka, kā varētu domāt, bet smalks, liegs aro­māts, kas atsauca atmiņā pavasara pļavu ziedu pārpilnībā. Nekad agrāk es nebiju saodis cūku šādi smaržojam. Pārliku prātā, kur jau esmu saskāries ar šo burvīgi romantisko smaržu, un beidzot atcerējos. Viesnīcā, kurā reiz tiku apmeties, man gadījās braukt liftā kopā ar kādu krāšņu dāmu; no viņas vilnīja tikpat tīkams aromāts kā no šīs cūkas. Es toreiz lūdzu dāmai mani pagodināt, atklājot savu izsmalcināto smaržu nosaukumu, un viņa teica, ka tās saucot Līksme.

Jāsaka, es biju dzīvē pieredzējis daudz neparasta, bet līdz šim nebija gadījies tāds gods kā Perigoras ozolu mežā sastapties ar lielu, pievilcīgu cūku, kas lieto šīs īpašās, dārgās smaržas. Viņa lēni pienāca man klāt, noguldīja purnu man uz ceļgala un izdvesa garu, diezgan trauksmainu rukšķienu, apmēram tādu skaņu, kādu varētu izdvest Hārlijstrītas speciālists, kas nupat grasās pazi­ņot, ka jūsu slimība ir nāvējoša. Viņa dziļi nopūtās un tad sāka klabināt žokļus. Skaņa bija tāda, kādu rada īpaši izveicīgu spāņu dejotāju grupa ar milzumdaudzām kastaņetēm. Viņa vēlreiz no­pūtās. Bija skaidrs, ka šī dāma kaut ko vēlas. Cūka apostīja manu somu un izgrūda smalkus prieka spiedzienus, kad es atvēru to, lai aplūkotu, kas viņu tā iejūsminājis. Vienīgais, ko es ieraudzīju, bija pārpalikums no siera, ko tiku baudījis pusdienās. Es izvilku to, atvairīdams cūkas pūliņus sagrābt visu uzreiz, un nogriezu vienu šķēli. Tā ieslīdēja viņas mutē un, man par pārsteigumu, cūka to tur arī paturēja, izbaudīdama aromātu kā vīnu pazinējs, kas ļauj vīnam skaloties ap mēli, ieelpojot tā smaržu, izgaršojot konsistenci. Tad viņa lēni un uzmanīgi sāka sieru ēst, izdvesdama sīkas, čāpstinošas apmierinājuma skaņas. Ievēroju, ka ap tuklo kaklu cūka nēsā ļoti elegantu kaklasiksnu zelta ķēdes veidā, gluži kā augstāko aprindu atraitne nēsātu pērļu virteni, un pie tās šū­pojas pārtrūkušas ķēdes gals. Cūka bija nudien eleganta; mana jauniegūtā draudzene nepārprotami bija cūka, kuru kāds augstu vērtējis un nu pazaudējis. Viņa paņēma vēl mazliet siera, sīki ruk­šķēdama no prieka un pateicības un kā īsta lietpratēja īsu brīdi paturēdama katru gabaliņu uz mēles. Es paglabāju vienu gabaliņu kārdinājumam un ar to aizvilināju viņu no meža pie sava mikro- busiņa. Cūka nepārprotami bija pieradusi pie šāda transport­līdzekļa, jo ietrausās aizmugurē un ērti iekārtojās, siera pilnu muti karaliski vērdamās apkārt. Kamēr es braucu atpakaļ uz cie­matu, kur, pēc manas pārliecības, bija viņas mājas, cūka atbalstīja zodu man uz pleca un iegrima snaudā. Es secināju, ka Līksmes un bagātīga Rokforas siera aromāta maisījums nav tā kombinācija, kas nodrošinātu pretējā dzimuma uzmanības piesaisti. Apturējis mašīnu pie Trim Baložiem, es nocēlu aromātisko cūkas galvu no sava pleca, iedevu atlikušo siera gabalu un gāju iekšā meklēt augsti godājamo Žanu. Viņš rosīgi spodrināja glāzes, ar lielu pre­cizitāti katrai uzdvašodams, lai panāktu vēlamo mirdzumu.

Žan, - es teicu, - man ir problēma.

Problēma, monsieur, kāda problēma? - viņš atsaucās.

Esmu ieguvis cūku, - es atbildēju.

Monsieur nopircis cūku? - Žans pārsteigts jautāja.