Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Ak, tas būtu jauki, - es teicu, - mazliet skotu viskija un…

Ššššš, - viņa mani pārtrauca, - Freds var sadzirdēt! Viņš ir pret dzeršanu, kopš vēlreiz apprecējies un piebiedrojies jaunajai Otrās Atklāsmes baznīcai. Jeūs nevarat ne iedomāties! Viņš to vien daudzina, ka stiprie dzērieni uzbudinot un mudinot visus uz izvirtību - pat mani! Jā, es nudien atzīstu, ka MĀNĀ jaunībā mēdzu drusku flirtēt, bet varu jeums droši apgalvot, ka laulības pārkāpšana mān nekad netika prātā nākusi! Misters Dvaits- Hendersons nekad to nebūtu pieļāvis. Viņš bija tik cauruncaur nevainīgs.

Manas cerības uz Asiņaino Mēriju izplēnēja. Namamāte ie­veda mani viesistabā un piesteidzās pie glīta bāra.

Dzēriens, - viņa teica, - dzēriens, kas uztaisa dūšu!

Viņa atvēra bāra durtiņas - un tajā, man par šausmām, atra­dās tikai atvērtas kokakolas pudeles.

Ko jeūs vēlētos? - viņa man pusčukstus jautāja, - vodku, viskiju, džinu?

Skotu viskiju, - es mazliet pārsteigts atbildēju.

Miz Magnolija novilka ar pirkstu gar kokakolas pudeļu virkni un visbeidzot vienu izvēlējās, paostīja un ielēja glāzē bagātīgu mēriņu, pievienoja ledu un šļācienu perjē, un pasniedza man.

Labākā kokakola pasaulē, - viņa smaidīdama teica, - un neaizvainos Fredu.

Viskijs bija teicams.

Es uzkāpu augšstāvā, nomazgājos dušā, pārģērbos un devos lejā uz miz Magnolijas tējas viesībām.

Kāpņu laukumā atvērās kādas durvis, un tajās parādījās garš vīrs, izkāmējis kā līķis, ģērbies melnos samta rītasvārkos ar sarka­nām svītriņām un panamas platmalē.

Ser, vai ir kādi jaunumi? - viņš mani uzrunāja.

Par ko? - es jautāju.

Par karu, ser, par karu. Pieminiet manus vārdus - tā būs melna diena dienvidniekiem, ja viņi uzvarēs! - garais vīrs teica, tad pagriezies iegāja atpakaļ savā istabā un aizvēra durvis.

Mazliet samulsis, kāpu lejā.

Ak, mīļais cilvēk! - miz Magnolija teica, iegremdēdama mani maigi čaukstoša tērpa un galvu reibinošu smaržu trauslajā apskāvienā. - Es esmu tik laimīga, ka esat šait! Un es zinu, ka jūs būsiet laimīgs, satiekot manas dārgākās un mīļākās draudzenes.

Viņas ieradās tā, kā dzīvniekiem bija vēlēts kāpt šķirstā, - pa pāriem. Miz Magnolija stādīja viņas priekšā kā ceremonijmeis- tars cirkā.

Iepazīstieties - miz Florensa Fezerkoza! Fezerkozi, protams, ir plaši pazīstami.

Kad piecas no dāmām saplūda kopā, viņas man atgādināja atdzīvojušos puķu dobi, kas sarunājas kādā man nezināmā va­lodā.

Merigolda Nesta, - miz Magnolija iepazīstināja.

Es svinīgi palocījos.

Un miz Melanholija Delaita.

Man tūlīt iepatikās miz Melanholija Delaita. Viņa atgādināja buldogu, kas kļūdas pēc izlaists cauri veļasmašīnai. Es jutu, ka jebkura sieviete, kas izdzīvojusi šajā pasaulē, saukdamās par Melanholiju Delaitu', pelna manu vīrišķīgo atbalstu.

Viņas visas bija apburošas. Trauslas kā atradumi Ēģiptes kape­nēs, dāmas čivināja kā putni un izturējās apzinīgi kā meitenes savā pirmajā ballē. Taču, tikušas pāri satraukumam un manas klātbūtnes svarīgumam, viņas atgriezās pie sava pierastā, gludā dzīves ritējuma.

Vai esat dzhirdējušas par Grāemu? - viena no viņām ievai­cājās.

Visas noliecās uz priekšu kā maitu lijas, samanīdamas lauvas kustību, kas varētu pamest medījumu.

Kas noticis ar Grāemu? - viņas ar baudu jautāja.

Zināt, Grāems aizbēdzis ar Petsiju Donahjū!

Nevar būt!

-Jā!

Nevar būt!

Ir gan, un atstājis to apburošo meiteni Hildu vienu ar trim bērniem.

Hilda bija Vatsone, pirms apprecējās, vai ne?

Jā, bet Vatsoni ir stipri sajaukta ģimene. Vatsonu vecpaps bija precējies ar to Fērgusonu meiteni.

Tu domā no tiem Fērgusoniem, kas dzīvoja netālu no Dūņu salas?

Nē, nē, no tiem, kuri dzīvo Austrummemfisā. Viņu vecmā­miņa pirms apprecēšanās ar misteru Fērgusonu bija Skota, un viņu tante bija rada Telimeriem.

Tu taču nedomā to veco Telimeru, kurš izdarīja pašnāvību?

Nē, tas bija viņa brālēns Arturs, tas klibais. Tas notika 1914. gadā.

Bija gluži tā, it kā es klausītos vienlaicīgi skaļi lasītu Gotas Almanaha, Debreta un Sociālā reģistra apkopojumu. Šīs vecās dāmas ar asinssuņa neatlaidību izsekoja ikvienu un viņa priekš­tečus piecās paaudzēs un vēl tālāk. "Grāems" un viņa ļaunprātīgā izrīcība ar Petsiju bija pazaudēts ģenealoģiskajā juceklī tik neglāb­jami kā spageti šķīvī.

Tas bija Telimeru brālēns Alberts, kas apprecēja to Nensiju Hendersoni, kura no viņa šķīrās tāpēc, ka viņš aizdedzinājās, - teica miz Melanholija Delaita.

Grupa uzņēma šo neparasto informāciju mierīgi.

Vai viņa nebija viena no Hendersonu dvīnēm, tām ar sarka­najiem matiem un neglītajiem vasaras raibumiem?

Jā, un viņu māsīca apprecēja vīru no Brevertoniem un tad viņu nošāva, - teica miz Merigolda.

Ārkārtīgi neizdevusies ģimene, - miz Magnolija piezīmēja. - Iešu, atnesīšu tēju!

Pēc mirkļa viņa atgriezās ar lielu sudraba paplāti, uz kuras bija gigantiska sudraba tējkanna, smalkas porcelāna tasītes un divi sudraba šķīvīši, viens ar ledus gabaliņiem, otrs ar citrona šķē­lītēm.

Karstā dienā nekas nav tik labs kā tēja, - miz Magnolija ap­galvoja, ielikdama tasītē citronu un ledus gabaliņus un pasnieg­dama man. Es to paņēmu, brīnīdamies, kāpēc visas dāmas tik nogaidoši skatās uz mani. Pacēlu tasīti pie lūpām, iemalkoju un aizrijos. Tasītē bija neatšķaidīts viskijs.

Vai tēja ir pēc jeūsu gaumes? - miz Magnolija jautāja.

Teicama, - es atbildēju. - Pieņemu, ka to nav gatavojis Freds?

Ak, nē, - miz Magnolija smaidīdama teica. - Es vienmēr pati gatavoju tēju. Zināit, tas aiztaupa nepatikšanas.

Māns papiņš vienmēr taica, ka auksta tēja ir laba miesai, - miz Marigolda mazliet noslēpumaini ieteicās.

Mazā miz Lillibata - atcerieties, tā, kura apprecējās ar Hjū- bertu Krambu, vienu no tiem Misisipi Krambiem, kas pa precību līniju bija rados ar Osteriem, - miz Melanholija stāstīja, - jā, viņa vienmēr mazgāja seju ar ledusaukstu tēju, un viņai bija tāda sejas- krāsa kā persikam, visīstākajam persikam!

Miz Rūbija Makintoša - viņa bija viena no skotu Makin- tošiem, kuri ieradās no Skotijas un ieprecējās Makinonu ģimenē, un vecais Makinons bija tāds kauslis, viņš iedzina sievu kapā - viņa bija Tendersonu meitene, kuras māte bija Autgreiba no Minesotas, - nu, un miz Rūbija vienmēr sacīja, ka ādai nekas nav labāks par krējumu un pekanriekstu eļļu, - piebalsoja miz Me- rigolda.

Vai Makintoši nebija rados Kvīnseriem? - miz Magnolija jautāja.

Jā, miz Rūbijas tēvocis apprecējās ar Kvīnseri, to ar plakano pēdu un rumpi kā saldo kartupeļu maiss, - miz Melanholija at­bildēja.

Es nolēmu pārtraukt šo ģenealoģisko apceri.

Miz Melanholija, - es ierunājos, - jums ir tik ļoti pievilcīgs vārds. Kā jūs pie tāda tikāt?

Viņa apjukusi paskatījās manī.

Kristībās, - viņa beidzot atbildēja.

Bet kas tādu vārdu izvēlējās? - es jautāju.

Māns tēvs, - viņa teica. - Saprotiet, viņš gribēja zēnu.

Pagāja vēl stunda viskija dūmakā un vārdu un ģimeņu iztirzā­šanā. Beidzot dāmas piecēlās un grīļīgi devās mājup.

Nu ko, - miz Magnolija teica, kad viņas bija nozudušas skūpstu un priecājos jeūs redzēt virpulī, - es došos augšā un pār­baudīšu jeūsu istabu.

Bet mana istaba ir kārtībā, - es protestēju. - Tā ir lieliska!

Man patīk visu pārbaudīt pašai, - miz Magnolija stingri at­teica. - Fredam jau ir astoņdesmit deviņi gadi, un viņš vairs nav tik vērīgs kā agrāk.