Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Kapteinim ir zelta sirds, - lielā, mūždien svīstošā misis Fār- tingeila man teica, dzerdama rīta buljonu, - īsta zelta sirds! ]a manam vīram tāda būtu bijusi, iespējams, mūsu laulība nebūtu izjukusi.

Nepazīdams misteru Fārtingeilu, es nevarēju neko iebilst.

Kapteinis ir mīļākais cilvēks, kādu jebkad esmu satikusi, pati laipnība un pieklājība, un kā ārzemniekam viņam tik labas ma­nieres, - teica mis Lendloka, acīm pieplūstot ar asarām, kuras draudēja ieritēt viņas otrajā martīni porcijā. - Un laimīgi pre­cējies, kā man stāstīja vecākais virsnieks.

Jā, - es atbildēju, - domāju gan!

Mis Lendloka sērīgi nopūtās.

Kā jau visi jauki cilvēki, - viņa piebilda.

Jā, - piekrita misis Forteskjū, gandrīz tikusi galā ar trešo devīgas rokas pielieto džina glāzi, - visapkārt ir pārāk maz pie­dienīgu puišu bez sievām. Tiklīdz es ieraudzīju kapteini, es sev teicu - te nu ir labs puisis, nevis kaut kāds flirtētājs, kaut arī jūrnieks.

Kapteinis nekad nesāktu flirtēt, - manāmi šokēta teica mis Vudbaja, - viņš ir īsts džentlmenis.

Ja sieva pieķertu viņu flirtējam, viņa spļautu zili melnu - tik nikna viņa būtu! - apgalvoja mis Lendloka.

Tā kā uz kuģa nebija nekā daudz, ko darīt, un ceļojums bija garš, es katru dienu tiku mielots ar nebeidzamām apcerēm par kapteiņa paradumiem, apbrīnu par viņa tikumiem un ziņoju­miem par to, kādu dāvanu vajadzētu viņam nopirkt, kad mēs pirmo (un pēdējo) reizi piestāsim ostā. Dāmas ar lielu dedzību gaidīja šo dienu - ne tāpēc, ka vēlētos izkāpt krastā, bet tādēļ, lai varētu nopirktu savam varonim dāvanu. Pēc lielas strīdēšanās tika nolemts pirkt viņam svīteri. Tā kā par šāda apģērba gabala cenu radās šaubas, tika nolemts, ka ikviena dāma dos divas mār­ciņas, un es augstsirdīgi piedāvājos segt atlikumu. Šim sarežģīta­jam jautājumam atrisinoties draudzīgi, sākās īsts karš, kad sākām apsvērt krāsas problēmu. Baltā krāsa bija nepraktiska, sarkanā - pārāk uzkrītoša, brūnā - pārāk drūma, zaļā nepiestāv viņa acīm, un tā tālāk - līdz bezgalībai. Beigu beigās, kamēr dāmas vēl nebija vārda tiešā nozīmē sakāvušās, es teicu, ka ar to ārkārtīgo viltību, ar kādu mēdzu ievilināt lamatās mežonīgos džungļu iemītniekus, es izvilināšu no kapteiņa ziņas par viņa mīļāko krāsu. Kad es bei­dzot atgriezos ar pilnīgi nepatiesu informāciju - ka viņam patīkot auzu pārslu putras krāsa dāmas bija vīlušās, taču uztvēra to saprotoši. Vēl viens pasaules karš bija novērsts.

Beidzot atausa lielā diena, kad kuģis iestūrēja ostā. Dāmas bija kājās jau mazā gaismiņā, līksmas kā bērni Ziemassvētku rītā. Rītakleitās ģērbušās, viņas spurdza no vienas kajītes otrā, spalgi sasaukdamās: Mārdžorij, vai sameklēji drošības adatu, ko man aizdot? Agata, vai tu domā, ka šīs krelles piestāvēs manai zilajai kleitai? Vai tu nevarētu man aizdot krūšturi? Šim te ir salūzušas stīpas. Visbeidzot - saģērbušās savās labākajās drēbēs, izgrezno­jušas salmu cepures ar mākslīgajām puķēm, tik aromātiskas no pūdera un smaržām, ka bija saožamas pa vējam no simt jardu attāluma, mirdzošām acīm, sajūsminātos smaidos savilktām se­jām - dāmas bija saposušās kā uz izstādi un devās krastā pretī savam lielajam piedzīvojumam.

Par spīti dāmu uzstājīgajiem lūgumiem, es biju nolēmis neiet viņām līdzi. Tas bija gudrs lēmums, jo doma (kaut ari es viņām to neteicu) par iešanu iepirkties kopā ar vienpadsmit sievietēm, kuras visas ir pilnīgi pārņemtas ar vēlēšanos sameklēt savam elkam vislabāko, pildīja mani -ar trauksmi. Turklāt es biju grā­matas rakstīšanas procesa pašā karstumā un tāpēc nolēmu, ka varētu pasūtīt pusdienām kādu dzeramo un sviestmaizi un savā kajītē mierīgi pastrādāt. Diemžēl tam nebija lemts piepildīties. Tikko sāku rakstīt, kāds pieklauvēja pie durvīm. Tas bija vecākais virsnieks - apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrs ar rūpīgi apcir­ptiem kukurūzas dzelteniem matiem, diezgan bargu seju un zilām acīm bez jebkādas izteiksmes. Šis cilvēks vienmēr iespai­doja mani ar savu pieklājību un prasmīgumu, bet arī ar tādu kā bezdvēseliskumu salīdzinājumā ar kapteiņa apburošo personību.

Kapteinis sūta sveicienus, - vecākais virsnieks ziņoja. - Viņš ievēroja, ka jūs neesat devies krastā kopā ar dāmām. Tāpēc kap­teinis vēlas zināt - varbūt nejūtaties labi?

Es jūtos pilnīgi labi, paldies! Vienkārši nolēmu palikt un pabeigt savu darbu.

Tādā gadījumā kapteinis lūdz jūs izrādīt viņam godu, ietu­rot kopā ar viņu pusdienas.

Es jutos nedaudz apjucis, bet patiesībā nevarēju darīt neko citu kā ielūgumu pieņemt.

Sakiet kapteinim, ka es jutīšos pagodināts, - es atbildēju.

Ceturksni uz vieniem bārā, - vecākais virsnieks piemetināja un aizgāja.

Tā nu ceturksni uz vieniem es iepeldēju bārā un atradu kap­teini malkojam gaišo heresu. Viņam priekšā uz bāra letes bija ve­sela kaudze pergamentam līdzīga papīra ruļļu. Kapteinis svinīgi paspieda man roku, pasūtīja man dzērienu un no jauna uztupās uz sava sēdekļa gluži kā laumiņa uz sēnes cepures.

Tiklīdz es ievēroju, ka neesat devies krastā, es sajutu, ka man jāielūdz jūs pusdienās, - viņš sacīja. - Man netikās domāt, ka jūs varētu pusdienot vienatnē.

Jūs esat ārkārtīgi laipns, kaptein, - es teicu. - Patiesību sakot, es negāju krastā tāpēc, ka mūsu dāmas vēlējās kaut ko nopirkt.

Man šķita, ka pavadīt dienu iepērkoties kopā ar vienpadsmit dāmām būtu no maniem nerviem pārāk daudz prasīts.

Manuprāt, jau iepirkšanās kopā ar vienu dāmu ir smags gadījums. Kad mana sieva iet iepirkties, es nekad viņu nepavadu. Viņa visu nes mājās, lai man parādītu, un tad nākamajā dienā nes visu atpakaļ, lai apmainītu, - kapteinis stāstīja. - Bet dāmas ir dāmas, un bez viņām mēs nevaram iztikt.

Mans brālis, kurš ir precējies četras reizes, reiz man vaicāja: vai tiešām kāds nevarēja izgudrot kaut ko labāku par sievietēm?

Par šo piezīmi kapteinis smējās tik sirsnīgi, ka gandrīz novēlās no ķebļa. Tad viņš atguvās, un mēs pasūtījām vēl dzērienus; kap­teinis kļuva nopietns.

Tieši par dāmām es vēlējos ar jums aprunāties, mister Da­rel, - viņš teica. - Kā jums zināms, pēc četrām dienām mēs šķēr­sosim ekvatoru, un mums jānotur līnijas šķērsošanas ceremonija. Tā paredzēts. Redzat, ja uz kuģa ir jauni cilvēki, tad ceremonija parasti norisinās pie baseina. Tur viņus izpeldina vecais Neptūns, notiek visādas rupjas izpriecas un vaļības, un viss beidzas ar to, ka dalībnieki ieplunkšķ ūdenī.

Kapteinis brīdi apklusa un iesūca malku dzēriena.

Es gan nedomāju, ka mūsu dāmām tas patiktu, - piesardzīgi ieminējos.

Kapteiņa acis šausmās iepletās.

Ak vai, mister Darel, es ne mirkli neierosinu tā rīkoties! Nē, nē, nē! - viņš iesaucās. - Mūsu dāmas ir - nu, tā sakot, mazliet par pieaugušām šādām izdarībām. Nē, esmu noorganizējis mazu banketu. Mūsu šefpavārs ir tiešām lielisks, kad viņa rīcībā ir īstās izejvielas, tāpēc aizsūtīju viņu krastā nopirkt visu, kas vien nepie­ciešams, - augļus, svaigu gaļu un tā tālāk. Protams, vakariņās mēs dzersim šampanieti. Vai jūs domājat, ka viņas to uzskatītu par pieņemamu?

Manu dārgo kaptein, jūs zināt, ka viņas būs aizgrābtas, - es teicu. - Jūs esat tik daudz paveicis, lai darītu viņām šo braucienu laimīgu un neaizmirstamu, un jums jāzina, ka viņas visas ir jūsos līdz neprātam iemīlējušās.

Kapteinis nosarka kā rozes ziedlapiņa.