Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Bārā viņas tika sveiktas ar veselu kavalēriju ledus spainīšu, ku­ros slēpās šampanieša pudeles. Priecīgā čivināšana par šo pārba­gātību skanēja kā mūzika.

Tad parādījās dienas varonis, nevainojams savā labākajā for­mas tērpā, baltā kā vasaras mākonis, nesdams lielu kartona kasti. Kad viņa dievinošās pielūdzējas beidza čalot, kapteinis atvēra kasti un no tās izņēma pa gardēnijai katrai dāmai un sarkanu neļķi man. Es priecājos, ka biju uzņēmies pūles izcelt dienasgaismā savu aizvēsturisko smokingu un licis stjuartam to izgludināt, piešķirot tam pieklājīgu izskatu. Dāmas, protams, bija aizgrābtas. Neviens, pat ne visbrašākais puisis, ar kādu palaikam gadījies saskrieties Austrālijā, nekad nebija viņām pasniedzis gardēnijas. Viņas ņē­mās ostīt viena otras ziedus un sajūsmināties par smaržu. Tad tika ieliets šampanietis - un sākās īsti meitenīga ķiķināšana un parastā žēlošanās par kņudoņu degunā. Šampanieša bija papilnam, un tādējādi mēs bijām ļoti jautri, kad devāmies salonā uz banketu.

Visi tiešām bija centušies. Baltos damasta galdautus greznoja svaigi ziedi, un kaut kur bija atrasts pietiekams daudzums slīpēta stikla glāžu. Pirmais ēdiens bija brīnum garda pastēte. Tai sekoja žāvēta laša rulete ar krēmu, mārrutkiem un dillēm. Pēc tam galdā tika celts cālis maigā vīna mērcē ar dažādiem gardiem dārzeņiem un tiem lieliskajiem kartupeļu virtuļiem, kurus dēvē par Perflutters. Tam visam sekoja siers - un tad apbrīnas, prieka un sajūsmas saucienu pavadībā tika ienesta milzīga Bombe Surprise'. Kad tā bija apēsta un tika pasniegta kafija, kapteinis piecēlās un teica runu.

1 Franču deserts bumbas forma, veidots no diviem dažādiem saldējumiem un greznots ar cukurotiem augļiem.

Dāmas, mister Darel! - viņš teica, vecmodīgi paklanīdamies katram no mums kā putns. - Šis ir īpašs notikums. Es zinu, ka misters Darels, kurš ceļo daudz un bieži, ir jau vairākas reizes šķērsojis ekvatoru. Taču es zinu arī, ka jūs, dāmas, to darāt pirmo­reiz, tāpēc pāriešana no vienas pasaules puses uz otru jums ir svarīgs brīdis. Mums tas jānosvin.

Kapteinis aizgāja pie lielās bufetes, kas stiepās gar visu salona sienu, un uzmanīgi paņēma ruļļus, pie kuriem bija strādājis. Viņš aiznesa tos pie galda un salika kaudzē līdzās savam šķīvim.

Un tāpēc, - kapteinis turpināja, - es te esmu sagatavojis katrai no jums dokumentu, kas apstiprina, ka jūs esat šķērsojušas ekvatoru un ka esat to šķērsojušas ar manu kuģi. Es ceru, ka jums tie patiks.

No savaldzinātās auditorijas atskanēja jūsmīga murmināšana.

Dāmas, - viņš teica, paceldams savu vīna glāzi, - atļaujiet man iedzert par jums visām, par jūsu veselību un laimi - un pa­teicos, ka esat padarījušas manu pēdējo braucienu tik patīkamu!

Kapteinis smaidīdams pacēla glāzi. Tad glāze izslīdēja viņam no rokas, izšļakstot vīnu uz galdauta, - un viņš nokrita zemē beigts.

Teikt, ka bijām apstulbuši, nozīmētu nepateikt neko. Es tiku vērojis kapteiņa burvīgo seju, kamēr viņš teica savu īso runu, - viņa acis vienkārši bija pēkšņi kļuvušas stiklainas. Viņš pat nesa- rāvās kā lielās sāpēs. Vienīgais rādītājs, ka kaut kas nogājis greizi, bija vīna izšļakstīšanās un tas, ka viņš krita uz sāniem, stīvs kā koka gabals, un sabruka uz grīdas pie vecākā virsnieka un vecākā stjuarta kājām, kuri abi stāvēja vienā pusē, sagatavojušies izsniegt ruļļus. Abi apstulbumā bija stingi kā statujas. Es griezos pie misis Melreposas, kura sēdēja man labajā pusē, kā pie praktiskākās no dāmām.

Aizvediet visas prom uz bāru! Mēs parūpēsimies par kap­teini, - es teicu.

Misis Melreposa uzmeta man izmisuma pilnu skatienu, bet pa­klausīja. Es metos apkārt galdam. Vecākais virsnieks un vecākais stjuarts joprojām stāvēja tur kā parādē ar mirušo kapteini pie kājām.

Atpogājiet viņam apkakli! - es uzsaucu. Vecākais virsnieks sakustējās, it kā pēkšņi būtu pamodies. Kapteiņa mundierim bija vecmodīga, stīvināta apkakle ar zelta podziņu, tā ka pagāja vai­rākas sekundes, līdz to izdevās dabūt vaļā. Vēnas viņa kaklā ne- pulsēja, nemanīja arī nekādas vibrācijas zem trauslā krūšukurvja. Es piecēlos.

Viņš ir miris, - es teicu, lai gan tas jau tāpat bija skaidrs.

Vecākais virsnieks paskatījās uz mani.

Ko lai mēs darām? - jautāja šis vīrs, kurš prata pildīt pavēles, nevis tās dot.

Zināt, - es aizkaitināts teicu, - ja kapteinis uz britu tirdz­niecības kuģa pakrīt beigts, es uzskatu, ka vecākais virsnieks kļūst par kapteini. Tātad tagad jūs esat kapteinis.

Viņš blenza manī bez jebkādas izteiksmes.

Bet ko lai mēs darām? - viņš vēlreiz jautāja.

Dieva dēļ, - es nikni iesaucos, - jūs esat kapteinis, jūs tad arī sakiet mums, ko darīt!

Ko jūs ierosināt? - vecākais virsnieks turpināja.

Es paskatījos uz viņu.

Pirmkārt, - es teicu, - es paceltu jūsu nabaga ekskapteini no grīdas un aiznestu uz kajīti. Tālāk es viņu noģērbtu un nomaz­gātu, un pienācīgi noguldītu. Tad, es pieņemu, jums vajadzētu saistīties ar savu galveno biroju un pavēstīt, kas noticis. Es pa to laiku parūpēšos par dāmām.

Tieši tā, ser! - vecākais virsnieks atteica, laimīgs, ka saņēmis pavēli.

Jā, un, ja mums jāapglabā viņš jūrā, pamēģiniet to izdarīt jau šonakt, citādi dāmas kritis ellīgā melanholijā.

Tieši tā, ser! - vecākais virsnieks teica. - Es to noorganizēšu.

Es iegāju salonā, kur mani sagaidīja dāmu asaras un dedzīgi

jautājumi par varoņa veselību.

Dāmas, man diemžēl ir sliktas ziņas, - es sacīju. - Mūsu dārgā kapteiņa vairs nav mūsu vidū. Tomēr…

Mani vārdi noslīka vaimanu plūdos. Dāmas apskāva cita citu, asarām plūstot pār vaigiem, un izmisīgi elsoja. Viņas bija tik dziļi satriektas, it kā tikko būtu miris kāds no viņu vistuvāko draugu loka. Es biju dzirdējis par cilvēkiem, kuri lauza rokas, bet nekad nebiju to redzējis. Tieši to viņas visas darīja. Viņas nodevās bē­dām tik pilnīgi, kā to dara grieķi, neierobežoti pauzdamas savu mīlu pret kapteini. Es devu zīmi bārmenim, kurš izskatījās tieši tik apstulbis, cik mēs visi jutāmies.

Brendiju visiem, - es viņam pačukstēju, - labi daudz!

Drīz katra dāma turēja drebošām rokām apskautu kausu, līdz

pusei pilnu ar brendiju, līdz pusei ar asarām, - un es teicu runu.

Dāmas, - es iesāku, - es vēlos, lai jūs visas manī kādu mirkli paklausītos. - Es jutos kā Ronalds Reigans, kas cenšas tēlot Šek­spīra lugā.

Paklausīgas kā bērni, dāmas pavērsa pret mani savas asaru iz­vagotās sejas ar notecējušām zaļām un zilām acu ēnām, asaru salipinātām skropstām un izsmērētu rūpīgi uzklāto grimu.

Mūsu mīļotais kapteinis nu ir mums atņemts, - es teicu. - Viņš bija mīļš, jauks cilvēks, un mums visiem viņa šausmīgi pietrūks. Aicinu jūs pacelt glāzes un iedzert par šo brīnišķīgo cil­vēku, bet, kamēr jūs dzerat, es vēlos, lai jūs iegaumētu trīs lietas. Pirmkārt, kapteinis nekādā ziņā negribētu, lai mēs justos nelai­mīgi, jo viņš, kā jūs visas zināt, darīja visu iespējamo, lai darītu mūs laimīgus.

Misis Medovsvīta skaļi iešņukstējās, bet, kā es iepriecināts ievēroju, citas dāmas viņu nekavējoties apsauca.

Otrkārt, - es turpināju, - es viņu uzmanīgi vēroju un varu jums apliecināt, ka kapteinis mira, neciezdams sāpes. Vai tas nav tas, ko mēs novēlētu saviem vistuvākajiem un dārgākajiem un ari mums pašiem, kad pienāks mūsu laiks?

Atskanēja piekrītoša murmināšana.