Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Tajā dienā, kā es apmierināts konstatēju, mums brokastīs bija olu kultenis. Māte mēdza sutināt kapātus sīpolus, līdz tie kļuva caurspīdīgi, un tad pievienot sakultas olas, kas nāca no mūsu pašu vistu saimes un kuru dzeltenumi bija spoži kā saule. Kādu dienu mana māsa Margo filantropijas uzplūdā tika izlaidusi vis­tas no aploka pastaigāties savā vaļā. Tās bija atradušas savvaļas ķiploku lauciņu un tur pamielojušās; tā nu nākamajā rītā bro­kastu kultenis bija pilnībā piesūcies ar ķiploku smaku. Mans brālis Leslijs žēlojās, ka tas garšo kā grieķu autobusa sēdekļu pol- sterējums.

Olu kultenis nudien bija kaut kas īpašs dienas sākšanai. Es parasti notiesāju divas porcijas un tad turpināju maltīti ar četrām vai piecām lielām šķēlēm brūni apgrauzdētas maizes, biezi no- ziežot tās ar medu no mūsu pašu stropiem. Lai neizklausītos, ka esmu negausīgs, ļaujiet man steigšus paskaidrot, ka šāda maizes un medus daudzuma tiesāšana vairāk atgādināja dabaszinātņu stundu vai arheoloģiskos izrakumus. Stropus pārzināja Luga- rēcijas vīrs, trausla izskata vīriņš, kas likās nesam visas pasaules rūpes uz saviem pleciem, kā patiesi arī bija - jebkurš cilvēks, pavadījis desmit minūtes viņa sievas sabiedrībā, būtu to tūlīt sapratis. Ikreiz, kad viņš atņēma mūsu piecu stropu bitēm to rūpīgi uzkrāto nesumu, viņš tika nežēlīgi sadzelts tā, ka nācās vairākas dienas pavadīt gultā. Taču, būdams sadzelts, viņš neiz­bēgami nometa dažas meduskāres zemē, kur tās kļuva par brīnu­mainu, lipīgu slazdu visiem kukaiņiem, kam gadījās būt tuvumā. Par spīti mātes izmisīgajiem centieniem izkāst medu pirms lik­šanas galdā, tajā vienmēr slēpās maza, interesanta zooloģiska ko­lekcija. Tā nu ziest uz maizes pēc muskusa smaržojošo, zeltaini brūno kārumu bija tas pats, kas ziest šķidru dzintaru, kurā var atrast gandrīz jebko - no sīkām kodēm un kāpuriem līdz vabo­lēm un maziem simtkājiem. Reiz, sev par prieku, es atradu spīļ- astu sugu, kas man vēl nebija zināma. Brokastis vienmēr bija bio­loģiski interesanta maltīte. Pārējie ģimenes locekļi, kuri, man par vilšanos, palika spītīgi nezooloģiski, nedalījās manā priekā par medus sagādāto bagātīgo guvumu.

Brokastojot mēs arī lasījām savu pastu (ja tāds bija), kas tika piegādāts reizi nedēļā. Man nekad nebija vēstuļu, toties es to kompensēju, saņemdams "Animal" un "Zoo Magazine" kopā ar citu erudītu literatūru, tādu kā "Melnā Skaistuļa piedzīvojumi", "Rin-tin-tins" un tamlīdzīgu zooloģisku varoņu piedzīvojumus. Kamēr mēs ēdām un lasījām, katrs no mums mēdza nocitēt frag­mentus no vēstulēm vai žurnāliem pārējai ģimenei, kura tiem ne­pievērsa nekādu uzmanību.

Mērdoks publicē savu dzīvesstāstu! - Larijs nosprauslājās. - Cik gan jaunam cilvēkam jābūt, pirms uztiept nepiesardzīgajai publikai autobiogrāfiju? Viņam nevar būt vairāk par divdesmit četriem gadiem. Vai varu dabūt vēl tēju?

Šveices zoodārzā piedzimis degunradzis! - es gavilēdams informēju ģimeni.

Patiesi, mīļais? Cik jauki, - māte atteica, iedziļinājusies savā sēklu katalogā.

Te teikts, ka organdijs atkal nāk modē un kuplas piedurknes arī, - piezīmēja Margo. - Pēc manām domām, tieši laikā.

Jā, mīļā, - māte teica, - esmu pārliecināta, ka cinnijas te iederētos. Tajā dobē aiz stropiem. Tām vajag daudz siltuma.

Varu derēt, ka mana kramenīcu kolekcija Anglijā ienestu veselu bagātību. Viņi tur pārdod pilnīgi atbaidošas par fantas­tiskām cenām, - Leslijs informēja neko nedzirdošo auditoriju, šķirstīdams savu ieroču katalogu. - Ar to, kuru es nesen dabūju par divdesmit drahmām, domājams, Londonā varētu nopelnīt daudzas mārciņas.

Tomēr, kaut arī katrs bija šķietami bezrūpīgi iedziļinājies savā pastā, dīvainā kārtā ģimenes antena bija izslieta un uztveršanas gatavībā. Lielāko daļu teiktā tā atmeta, bet pārvērta mūs sašutušā pūlī, ja kāds uzdrošinājās pavēstīt kaut ko nepatīkamu. Tajā kon­krētajā rītā visu iesāka Larijs vai arī, izsakoties precīzāk, aizdedza degli pie pulvera mucas.

O, spīdoši! - viņš teica. - Es tā priecājos! Antuāns de Vērs ieradīsies padzīvot pie mums.

Māte pablenza uz viņu pāri brillēm.

Paklau, Larij, - viņa sacīja, - mēs tikai nupat atbrīvojāmies no viena tavu draugu bara. Es negrasos uzņemt nākamo. Tas ir par daudz. Tas ir pārāk nogurdinoši - visa tā gatavošana, Luga- rēcijas kājas un viss cits.

Larijs uzmeta viņai sāpju pilnu skatienu.

Es neprasu, lai tu gatavotu Antuānam Lugarēcijas kājas, - viņš teica. - Esmu pārliecināts, ka tās būtu ļoti grūti sagremoja­mas, ja varam ticēt tam, ko viņa man par tām stāsta.

Larij, neesi tik riebīgs! - Margo klīrīgi noskurinājās.

Es neko neesmu teikusi par Lugarēcijas kāju gatavošanu, - māte uztraucās. - Bez visa cita, viņai ir varikozās vēnas.

Esmu pārliecināts, ka Jaungvinejā tās tiktu uzskatītas par delikatesi. Droši vien viņi tās ēd kā spageti, - Larijs prātoja. - Bet Antuānam ir ļoti izsmalcināta gaume, un es nedomāju, ka viņam tās garšotu, pat apslēptas rīvmaizē.

Es nerunāju par Lugarēcijas vēnām! - māte noskaitusies teica.

Bet tā biji tu, kas sāka par tām runāt, - Larijs neatlaidās. - Es vienkārši ierosināju paslēpt tās rīvmaizē, lai vairāk izskatītos pēc haute cuisine'.

Larij, reizēm tu mani patiesi sanikno, - māte teica. - Un ne­staigā apkārt, stāstīdams citiem par Lugarēcijas kājām tā, it kā tās būtu kaut kas tāds, ko es turu pieliekamajā!

Lai nu paliek! Kas tas De Vērs ir par radījumu? - Leslijs no­prasīja. - Pieņemu, ka vēl viens no tiem mīkstmiesīgajiem pe- diņiem?

Tu nezini, kas viņš ir? - Margo iepleta acis. - Kā, viņš taču ir slavens filmaktieris. Viņš ir filmējies Holivudā. Viņš gandrīz

1 Kulinārijās augstā māksla (franču vai.).

filmējās kopā ar Džinu Hārlovu. Patlaban viņš filmējas Anglijā. Viņš ir tumšs un… un… un viņš ir tumšs, un viņš ir…

Tumšs? - Leslijs ierosināja.

Pievilcīgs, - Margo nobeidza savu domu. - Vismaz daži cil­vēki sauktu viņu par pievilcīgu. Es nedomāju, ka viņš tāds ir. Ja jūs jautājat man - es uzskatu, ka viņš ir pārāk vecs. Viņam varētu būt ap trīsdesmit. Es gribēju teikt, es neinteresētos par pievilcīgu filmzvaigzni, ja viņš ir tik vecs, un jūs?

Es neinteresētos par viņu, ja viņš būtu pievilcīgs, film- zvaigzne, vecs un vīrietis, - Leslijs paziņoja balsī, kas nepieļauj iebildumus.

Kad jūs abi būsiet beiguši šo mana drauga personības slep­kavošanu… - Larijs iesāka.

Nu, nu, mīļie, neķildojieties! - māte iejaucās. - Nudien, bērni, jūs ķildojaties par vismuļķīgākajām lietām. Tā, šis te Bērs vai kā nu viņu tur sauc… Vai tu vari viņu atvairīt, Larij? Šī vasara ir bijusi tik drudžaina, ar tik daudziem viesiem, tas ir tik nogur­dinoši, un tad vēl pārtika…

Tu gribi teikt, ka baidies - ar Lugarēcijas kājām varētu ne­pietikt? - Larijs apjautājās.

Māte uzmeta viņam savu visniknāko skatienu - tādu, kas, iespējams, uz brīdi padarītu neomulīgu vien tikko izšķīlušos zvir­buli.

Beidz reiz runāt par Lugarēcijas vēnām, Larij, vai arī es kļūšu patiesi dusmīga! - viņa teica. Tas bija viņas iemīļotais drauds, un mēs nekad nespējām noskaidrot atšķirību starp būšanu dusmīgai un būšanu patiesi dusmīgai. Jādomā, māte bija sevī nolēmusi, ka dusmām ir dažādas stipruma pakāpes, gluži tāpat kā varavīksnei ir dažādas krāsas.

Lai nu kā, es nevaru viņu atvairīt, pat ja gribētu, - Larijs no­teica. - Šī vēstule ir rakstīta divpadsmitajā, tātad viņš droši vien jau ir pusceļā uz šejieni. Man šķiet, viņš ieradīsies ar kuģi no Atē­nām nākamnedēļ vai nedēlu vēlāk. Tā ka es tavā vietā mestu tās