Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Mēs noguldījām kapteini taisni, bet, kuģim zvalstoties, viņš bija aizvēlies un viņa kājas pacēlušās augšup.

Vecākais virsnieks pacēla saliektu kāju vidukļa augstumā un papliķēja pa augšstilbu.

Tā bija mana vaina. Es nepārbaudīju. Saprotiet, viņš bija joprojām silts, un tad šādā pozā sasala.

Viņš apklusa un iedzēra vēl.

Galdnieks bija uztaisījis zārku, tāpēc mēs šovakar nogājām lejā, lai kapteini iezārkotu… Vai tā jūs to teiktu angliski? Lai viņš būtu pilnīgā kārtībā un gatavs tikties ar sievu.

Es to vis nebūtu tā raksturojis, bet šis nebija īstais brīdis lekci­jai par angļu valodas izteicieniem. Man sāka kļūt manāmi nelabi.

Mēs izmēģinājāmies visādi, - vecākais virsnieks turpināja, - visādi! Es pasaucu divus stiprākos vīrus no mūsu komandas, bet arī tie nespēja iztaisnot kapteiņa kājas. Tas bija neiespējami. Un šovakar mums vajadzēja iedabūt viņu zārkā. Papīru padarī­šana, saprotat? Mums nebija laika viņu - nu, zināt… atkausēt.

Viņš piepildīja glāzi - lielu, zeltainu brendija baseinu - un noguldzināja lejup.

Un tad es salauzu viņam kājas ar koka veseri, - viņš teica, pagriezās un pameta bāru, viegli šūpodamies no vienas puses uz otru.

Es nodrebēju un ielēju sev tādu pašu daudzumu brendija, kādu nupat bija pieveicis vecākais virsnieks. Atcerējos kapteini - viņa burvību, viņa galantumu pret dāmām, viņa pieklājību, bet skaidrāk par visu atcerējos, kā viņš bija grasījies zīmēt, spēlēt flautu un gulēt gultā kopā ar savu mīļoto sievu, vērojot kaijas laidelējamies gar guļamistabas logu. Es sapratu, ka "pelnītā at­pūta" ir kaut kas tāds, kas jābauda pa drusciņai katru dienu, kā toniks, jo nekad nevar zināt, kas sagaida aiz nākamā stūra.

Un vēl es sapratu, ka nevēlos vakariņas.

S

Tā vasara Korfu salā bija sevišķi jauka. Naksnīgās debesis bija intensīvā samtaini zilā krāsā un acīm redzami zvaigžņotākas nekā jebkad agrāk, gluži kā sīkām, spožām sēnītēm nosēta plaša, zila pļava. Mēness likās divtik liels kā parasti - iesākumā, kad tas pa­cēlās naksnīgajās debesīs, mūsu skatienu pavadīts, tas bija oranžs kā mandarīns un tad izrādīja visas krāsu nianses no aprikozes līdz narcišu dzeltenumam, līdz izšķīlās brīnumaini balts kā līgavas tērps, mezdams sudrabainas gaismas laukumus starp līkajām un kuprainajām olīvām. Šo nakšu siltuma un skaistuma pārņemti, jāņtārpiņi mēģināja sacensties ar zvaigznēm un pārspēt tās, vei­dodami mirdzošus, trīsuļojošus konglomerātus starp kokiem, kur auspūces zvanīja kā mazi, sēri zvaniņi. Rītausmā austrumos lecošās saules šķēps stiepās pāri debesīm kā asinssarkana svītra. Tas mainīja krāsu, kļuva kanārijdzeltens, tad violets; visbeidzot, saulei spoži parādoties aiz horizonta, debesis pēkšņi kļuva zilas kā lini un zvaigznes nodzisa, it kā pēc grandiozas balles kāds būtu nopūtis sveces.

Es mēdzu mosties tieši pirms tam, kad saules maliņa pārpludi­nāja mūsu pasauli ar gaismu un ieskatījās manā istabā un tās sa­turā. Istaba bija liela, ar diviem lieliem logiem un līstīšu slēģiem, kas mēdza radīt draudzīgus muzikālus trokšņus, kad vien tiem pieskārās vieglākais vējiņš. Ziemā tas bija īsts orķestris. Grīda bija no gludi noberztiem koka dēļiem, kas čīkstēja un kurnēja, tās vienā stūrī bija divas vecas segas, uz kurām krācošā, raustīgā kau­dzē gulēja mani trīs suņi - Rodžers, Smulis un Sušķis. Cita nor­mālas guļamistabas ekipējuma te nebija. Tiesa, te bija pielieka­mais, it kā paredzēts manu drēbju pakarināšanai, bet īstenībā lielāko tā daļu aizņēma daudz trauslākas lietas, tādas kā mani daudzie zarainie spieķi čūsku ķeršanai, dažādie tīkli insektu gūs­tīšanai, iegremdēšanai dīķos un grāvjos, izturīgāki tīkli jūras radījumiem, kā arī makšķeres un parocīgas kārtis ar trim lieliem ķekšiem galā dīķu un jūras zāļu vilkšanai krastā, tādējādi atvieg­linot zaļajās, pūkainajās grotās mītošo radījumu sagūstīšanu.

Protams, bija arī galds, bet tas bija augstās ķīpās nokrauts ar manām dabaszinātņu piezīmēm, grāmatām, paraugu mēģenēm, un tajā konkrētajā dienā, atceros, arī ar puspreparētu ezi, ko biju atradis un kurš pat saskaņā ar maniem brīvajiem priekšstatiem bija sācis darīt savu klātbūtni nepatīkamu. Visapkārt istabai bija plaukti ar akvārijiem, būri ar stikla sienām, no kuriem mani ļaunvēlīgi uzlūkoja pie zemes pieplakuši dievlūdzēji, trīs vardes kā zaļš samts, gekoni, kuru vēdera āda bija tik plāna, ka tai cauri varēja redzēt iekšējos orgānus, tritoni savā ūdens pasaulē un val­rieksta lieluma bruņurupuču mazuļi. Pār to visu valdošā pozā uz loga aizkaru stieņa tupēja Uliss, mana auspūcīte, izskatīdamies pēc slaikas statujas, izgrebtas no pelnu pelēka koka un rotātas ar melniem Maltas krustiem, samiedzis acis austrumnieciski šauras, vairoties no uzmācīgās saulesgaismas.

Ārā dārzā varēja dzirdēt kaijaka Aleko vaukšķēšanu, saucot pēc zivīm, un abu žagatu ļauni raganīgo žadzināšanu. Puspie­vērtie slēģi veidoja tīģera svītras uz kailajiem grīdas dēļiem. Palagi bija karsti, un, kaut arī gulēju kails un bija tikko pāri rītausmai, es jutu sviedru plankumus uz sava ķermeņa. Es iztrausos no gul­tas un pārgāju pāri istabai atvērt slēģus, un žilbinoša, pieneņu dzeltena saules gaismas straume ielija istabā. Suņi izstaipījās, nožāvājās, aši izkņidzināja ar priekšzobiem traucējošo blusu perējumu un, asti luncinādami, pieslējās kājās. Pārliecinājies, ka mana ēzeliene Sallija joprojām piesieta pie mandeļkoka, kur es to iepriekšējā vakarā biju atstājis, un ka neviens nelietīgs zemnie­cības pārstāvis nav viņu nozadzis, es apģērbos. Tas bija vienkāršs process. Ieslīdēju šortos un vieglā linu kreklā, iešļūcu kājas pa­matīgi nodilušās sandalēs - un biju gatavs tikties ar to, ko jaunā diena man varētu sniegt. Pirmais pārvaramais šķērslis bija bro- kastošana kopā ar ģimeni; man vajadzēja uzvesties tik neuzkrī­toši, cik vien iespējams, ja gadījumā mans vecākais brālis Larijs būtu saodis ezi. Pēc manām domām, viņa oža bija attīstīta daudz pamatīgāk, nekā brālim pieklātos. Mēs brokastojām mazā dār­ziņā, kas stiepās gar mūsu plašo, akmens flīzēm klāto verandu vīnogulāju aizsegā. Tas bija īsts Viktorijas laika dārzs - ar mazām četrstūrainām, apaļām, trijstūrainām un zvaigžņveida puķudo- bītēm, rūpīgi apliktām ar baltiem akmeņiem. Katrā dobē auga mazs mandarīnkociņš, kas, saules apspīdēts, smaržoja gandrīz ne­izturami spēcīgi. Kociņiem pie kājām auga skaistas, vecmodīgas puķes - neaizmirstulītes, neļķes, lavandas, čemurneļķes, nakts­vijoles, puķu tabaka un maijpuķītes. Vietējiem insektiem tas bija sava veida Pikadilli laukums un līdz ar to mana iecienīta medību vieta, jo te bija viss no tauriņiem līdz skudrulauvām, no mežģīņ- spārnainām mušām līdz rožu vabolēm, no lielām, resnām, dūco­šām kamenēm līdz sīciņām lapsenēm.

Galds bija novietots mandarīnkoku ēnā, un tam apkārt kliboja mūsu kalpone Lugarēcija, savā nodabā klusi vaidēdama, un izvie­toja šķīvjus un nažus. Viņa bija profesionāla hipohondriķe, kas vienmēr loloja un lutināja sešas vai septiņas slimības vienlaicīgi un, ja vien nebijāt gana piesardzīgs, spēja sniegt jums dzīvu un parasti atbaidošu aprakstu par to, kas notiek viņas vēdera iek­šienē, vai arī par savām varikozajām vēnām, kas pulsē un dun kā mežonīgas cilts tamtami pirms karagājiena.