Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

» >

vēnas katlā un sāktu sautēt. Nešaubos, ka Džerijs var piegādāt vēl dažas izejvielas, piemēram, kādu stulbu krupi. Kā ziņo manas nāsis, tieši šobrīd viņam istabā ir kaut kas maigi pūstošs.

Es izbijos. Viņš bija saodis ezi, un es savā preparēšanā biju ticis vienīgi līdz plaušām. Tādas ir grūtības, ja blakusistabā mīt vecā­kais brālis.

Lai notiek. - Māte atzina sakāvi. - Ja viņš ir viens pats, es pieņemu, ka mēs tiksim galā.

Viņš bija viens pats, kad mēs pēdējo reizi tikāmies, - mans brālis atbildēja. - Vai viņš kādas dīvainas alķīmijas rezultātā nav transformējies dvīņos, to mēs redzēsim tikai tad, kad viņš iera­dīsies. Drošības pēc man vajadzēs uzdot Lugarēcijai, lai sagatavo divas gultas.

Vai tu zini, ko viņš ēd? - māte jautāja, acīmredzot prātā sastādīdama ēdienkartes.

Ēdienu, - Larijs kodolīgi atteica.

Tu nudien mani sadusmo, - māte teica. Iestājās klusums, kamēr katrs koncentrējās savai vēstulei vai žurnālam. Laiks lēni ritēja, kā tas Korfu salā mēdz darīt.

Nez vai pasifloras izskatītos labi pie tās austrumu sienas? - māte ieteicās, paceldama skatienu no sava sēklu kataloga. - Tās ir tik skaistas. Es varu iedomāties austrumu sienu pilnībā noklātu ar pasiflorām, un jūs?

Kāds nieks kaisles1 mums te noderētu, - Larijs piekrita. - Pē­dējā laikā šī vieta kļuvusi tik šķīsta kā sieviešu klosteris.

Nesaprotu, kāds pasiflorām sakars ar mūķenēm, - māte at­trauca.

Larijs nopūtās un sarausa kopā savu pastu.

Kāpēc tu nevarētu atkal apprecēties? - viņš ierosināja. - Tu pēdējā laikā izskaties šausmīgi savītusi, tieši kā pārstrādājusies mūķene.

' Pasifloras angliskais nosaukums ir passion flower - "kaisles puķe".

Nemaz arī ne! - māte sašutusi atcirta.

Tāda ķildīga un vecmeitīga, - Larijs neatlaidās, - tieši kā Lugarēcija savās labajās dienās! Un tad šī kunkstēšana par pasi­florām! Tas ir ļoti freidiski. Acīm redzami tas, ko tu savā dzīvē vēlies, ir drusciņa romantikas. Precies vēlreiz!

Kādas blēņas tu runā, Larij! - māte iecirtās. - Precēties vēl­reiz! Kādas muļķības! Tavs tēvs to nekad nebūtu pieļāvis.

Tētis ir miris gandrīz divpadsmit gadus. Es domāju, viņa iebildumi varētu tikt pārskatīti, vai ne? Precies vēlreiz un padari mūsu piedzimšanu likumīgu!

Larij, beidz tā runāt Džerija klātbūtnē! - māte teica, arvien vairāk un vairāk uzbudinādamās. - Tu uzvedies absolūti smiek­līgi. Jūs esat tikpat likumīgi dzimuši kā es.

Un tu esi bijusi cietsirdīga un bezjūtīga, ļaudama savām sav­tīgajām jūtām sagraut ģimenes dabiskos instinktus, - Larijs tur­pināja. - Kā gan mēs, zēni, varam attīstīt sevī labu, veselīgu Edipa kompleksu bez tēva, ko neieredzēt? Kā Margo var pienācīgi ienīst tevi, ja viņai nav tēva, kurā iemīlēties? Tu liec mums augt par izvirtīgiem izdzimteņiem. Kā gan mēs varam attīstīties un kļūt līdzīgi citiem cilvēkiem, ja mums nav patēva, ko neieredzēt un nicināt? Apprecēties vēlreiz ir tavs mātes pienākums. Tas padarīs tevi par sievieti. Patlaban tu vienkārši nīksti ārā un kļūsti par vecu, saskābušu žagaru bunti. Uzsāc kādu romāniņu, kamēr vēl spēj izklibot pakaļ pretējam dzimumam, ienes kādu nieku prieka savu bērnu un mazliet kaisles pati savā dzīvē.

Larij, es negrasos te sēdēt un klausīties šajās blēņās. Precēties vēlreiz, nudien! Un ko tad lai es precu? - māte apjautājās, iekri­tusi slazdā.

Nu, tu vēl vakar teici, cik glīts ir tas zēns, kas tirgojas zivju bodītē Garicā, - Larijs atgādināja.

Vai tu esi traks? - māte izsaucās. - Viņam taču ir tikai kādi astoņpadsmit gadi!

Kāda nozīme vecumam, ja runa ir par kaisli? - Larijs neri­mās. - Runā, ka Katrīnai Lielajai bijuši piecpadsmitgadīgi mīļā­kie, kad pašai jau bija krietni pāri septiņdesmit.

Larij, nekļūsti riebīgs, - māte teica, - un nerunā tādas lietas, Džerijam dzirdot! Es netaisos vairs klausīties tavās pļāpās. Iešu apraudzīt Lugarēciju.

Zini ko, piemini manus vārdus - Lugarēcijas apraudzīšana kļūtu pilnīgi nenozīmīga, ja tev būtu izvēle starp viņu un Garicas zivju tirgotāju, - Larijs brīdināja.

Māte uzmeta viņam vienu no saviem niknākajiem skatieniem un aizgāja uz virtuvi.

Brīdi valdīja klusums, mums visiem pārdomājot.

Zini, Larij, es domāju, ka reizi mūžā tev ir taisnība, - Margo ierunājās. - Māte pēdējā laikā izskatās nospiesta. Ap viņu vējo vecmeitība. Manuprāt, tas ir neveselīgi. Viņai nepieciešams sa­purināties.

Jā, - Leslijs piekrita. - Es personīgi domāju, ka viņa pārāk daudz kontaktējas ar Lugarēciju. Tas ir lipīgi.

Tu domā - varikozās vēnas ir lipīgas? - Margo jautāja, sa­traukta vērdamās uz savām kājām.

Nē, nē, - Leslijs aizkaitināts atteica, - es domāju, visa tā kunkstēšana un depresija.

Piekrītu, - Larijs teica, - desmit minūtes kopā ar Lugarēciju ir kā nakts kopā ar Borisu Karlovu'un Parīzes Dievmātes kated­rāles kuprīti. Nav šaubu, mums jācenšas izdomāt veidu, kā sa­glabāt māti nākamībai. Galu galā līdz šim mūsu uzraudzībā viņa saglabājusies tīri labi. Es pie tā piedomāšu.

Ar šo draudošo apņemšanos viņš devās uz savu istabu, bet mēs citi izklīdām savās dažādajās darīšanās un aizmirsām par mātes nabaga vientuļo dvēseli.

' Boris Karloff- angļu izcelsmes amerikāņu aktieris (1887-1969). Viņš kļuva slavens ar lomām šausmu filmās, tādās kā "Frankenšteins" (1931) un "Franken- šteina ligava" (1935).

Pusdienlaikā, kad mēs visi sēdējām verandā un prātojām, vai būsim izkusuši, pirms māte un Lugarēcija pagūs atnest pārtiku, piebrauca Spiro savā antīkajā dodžā, kas bija augsti piekrauts ar daudzveidīgām precēm mūsu pieliekamajam, - sākot no arbū­ziem un beidzot ar tomātiem, un lielu daudzumu maizes. Garo­ziņa kārdinoši lobījās nost no klaipiem kā miza no korķa koka. Vēl tur bija trīs milzīgi, maisos ievīstīti ledus gabali zārka formā mūsu leduskastei, mātes priekam un lepnumam, kas bija viņas pašas konstruēta un milzīgi liela.

Spiro ienāca mūsu dzīvē līdz ar ģimenes ierašanos Korfu kā taksometra šoferis un pāris stundu laikā padarīja sevi par mūsu gidu, padomdevēju un draugu. Viņa īpatnējā angļu valodas prasme (apgūta uzturēšanās laikā Čikāgā) atbrīvoja māti no ne­atrisināmas problēmas - pūliņiem apgūt grieķu valodu. Viņš dievināja māti pilnīgi un pašaizliedzīgi, par ko liecināja viņa bieži atkārtotā frāze Dievvārds, ja man būtu tāds māte kā jūsējā, es katru rītu kristu ceļos un skūpstītu viņai kājas. Viņš bija maza auguma mucveidīgs vīrs ar biezām, melnām uzacīm un tām mel­najām, necaurredzamajām, padebešu mākoņiem līdzīgajām acīm brūnajā, labsirdīgai gargujai līdzīgajā sejā, kādas, šķiet, mēdz būt tikai grieķiem. Pašlaik Spiro ielāčoja verandā un izņēma cauri litāniju, kuru mēs negribējām, bet kura, kā likās, sagādāja viņam prieku.

Labrīt, mis Margo! Labrīt, mister Larijs! Labrīt, mister Les­lijs! Labrīt, māster Džerijs! - viņš nomodulēja, un mēs kā labi sadziedājies koris reizē atbildējām "Labrīt, Spiro!". Kad šis rituāls bija galā, Larijs domīgi iemalkoja savu pēcpusdienas auzo.

Spiro, mums ir problēma, - viņš atzinās. Tas bija gluži kā pa­teikt buldogam "ņemt!". Spiro sastinga, un viņa acis samiedzās.

Jūs pasakiets man, mister Larijs, - viņš teica balsī, kas bija tik zema un sulīga kā Krakatoa1 dzimšanas rēciens. - Es to nokārtos.

' Krakatoa - vulkāniskās izcelsmes sala Indonēzijā.