Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

- Ahā, - viņš teica, norādīdams uz mani ar garu pirkstu, - tu laikam esi Lorensa sīkais brāļuks!

Kaut arī šis cilvēks man nebija patīkams no pirmā acu uzme­tiena, es biju apņēmies dot viņam vēl vienu iespēju, bet nu mans viedoklis par viņu nokritās līdz nullei. Biju pieradis pie tā, ka gan ģimene, gan draugi mēdza mani apzīmēt dažādos noniecinošos veidos un ieņēmis stoisku nostāju pret šiem nelaipnajiem, ne­patiesajiem un varbūt apmelojošajiem manas personības rakstu­rojumiem. Taču nevienam vēl nebija pieticis pārdrošības nosaukt mani par "sīko". Es patlaban spriedu, kurā istabā viņš apmetīsies un vai beigtas ūdensčūskas (kāda man gadījuma pēc piederēja) ievietošana viņa gultā būtu gana labs darbs, kad parādījās Larijs un aizrāva Antuānu uz virtuvi iepazīstināt ar māti.

Nākamās pāris dienas bija interesantas, lai neteiktu vairāk. Divdesmit četru stundu laikā Antuānam izdevās noskaņot pret sevi visu ģimeni, izņemot - mums par lielu pārsteigumu - māti. Lariju viņš acīm redzami garlaikoja, un mans brālis izrādīja tikai viselementārākās pieklājības pazīmes. Pēc Leslija domām, An­tuāns bija vienkārši sasodīts dago] un kā tāds būtu nošaujams, bet Margo uzskatīja viņu par resnu, vecu un speķainu. Toties māte kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu pēc neapšaubāmi at­zina viņu par apburošu. Viņa pastāvīgi aicināja Antuānu kopīgi pastaigāties dārzā, lai viņš ieteiktu, kur viņai ko vajadzētu stādīt, vai arī lūdza nogaršot viņas gatavoto sautējumu un ierosināt, kādas garšvielas būtu pievienojamas. Māte gāja pat tik tālu, ka lika Lugarēcijai, kas vaidēja kā romiešu galeru vergs, trausties aug­šup trīs kāpņu posmus un stiept Antuānam milzu paplāti, no­krautu ar tādu daudzumu olu, bekona, grauzdētas maizes, mar­melādes un kafijas, kāda pietiktu, lai paēdinātu veselu karaspēku. Tas bija luksuss, kādu mēs nekad nesaņēmām, ja vien nebijām slimi, tāpēc nebija brīnums, ka mūsu nepatika pret Antuānu auga augumā. Viņš nepavisam neņēma vērā mūsu vāji slēpto attieksmi, vadīja katru sarunu un padarīja maltītes nepanesamas. Pirmās personas vietniekvārds neapšaubāmi bija ieviests tieši viņa pēc, jo gandrīz katrs teikums sākās ar - es domāju vai es uzskatu, es zinu vai es turos pie domām. Mēs skaitījām dienas līdz viņa aizbraukšanai.

Man tas nepatīk, - Margo bažīgi ieteicās. - Man nepatīk tas, kā viņš luncinās ap māti.

Vai arī tas, kā māte luncinās ap viņu, - Leslijs izlaboja.

Muļķības! Tas cilvēks ir sasodīti garlaicīgs. Viņš ir vēl slik­tāks par profesoru, - Larijs teica. - Lai nu kā, viņš, paldies Die­vam, drīz brauks projām.

Pieminiet manus vārdus, tur notiek kaut kas apšaubāms, - Margo pareģoja. - Nesaki Dievspalīdz!, pirms neesi pārlēcis. - Manai māsai patika sakāmvārdi, bet viņa allaž piešķīra tiem savu pašas versiju, kas mēdza būt mulsinoša.

Es redzēju viņus vakar pastaigājamies pa nogāzi, - Leslijs piezīmēja, - un viņš plūca mātei puķes.

Lūk, te nu ir! - Margo teica. - Puķu pasniegšana sievietei vienmēr kaut ko nozīmē.

Es reiz aiznesu daudz puķu kādai sievietei, bet viņa nepa­visam neizrādīja pateicību, - Larijs stāstīja.

Kāpēc gan ne? Es domāju - sievietēm patīk puķes? - Leslijs jautāja.

t- Tikai ne kapa vainaga veidā, - Larijs paskaidroja. - Tā kā viņa bija mirusi, tad domāju, ka nevaram viņu pārāk skarbi noso­dīt. Esmu pārliecināts, ka viņa būtu ielikusi tās vāzē, ja vien būtu dzīva.

Es nudien vēlos, kaut tu skatītos uz lietām nopietni, - Margo žēlojās.

Es uz kapu vainagiem skatos ļoti nopietni, - Larijs aizrādīja. - Amerikā tos Ziemassvētkos karina uz durvīm. Pieņemu, ka tā­pēc, lai atgādinātu - cik labi, ka vēl neesam zem tiem.

Mums par pārsteigumu, nākamajā rītā pirms brokastīm iera­dās Spiro, un Antuāns, ģērbies savā zilajā uzvalkā, apmetnī un sombrēro, tika aizvizināts, domājams, uz pilsētu. Noslēpumu mums atklāja māte brokastu laikā.

Uz kurieni Antuāns aizbrauca? - Larijs jautāja, izveicīgi trepanēdams vārītu olu. - Pieņemu, ka būtu par daudz cerēt, ka viņš aizbraucis uz visiem laikiem?

Nē, mīļais, - māte rāmi atteica, - viņš gribēja pilsētā šo to nopirkt un, patiesību sakot, viņš uzskata, ka tas aiztaupīs apju­kumu, ja viņš nebūs klāt, kad es runāšu ar jums.

Runāsi ar mums? Par ko? - Margo trauksmaini jautāja.

Zināt, bērni, pirms kāda laika jūs ierosinājāt, ka man vaja­dzētu atkal precēties, - māte iesāka, rosīgi saliedama tēju un apel­sīnu sulu. - Nu, tobrīd es biju ļoti dusmīga, jo, kā jums zināms, es teicu, ka nekad neprecēšos no jauna, jo neviens cilvēks nevar līdzināties jūsu tēvam.

Mēs sēdējām nekustīgi kā četri oļi.

Es šo jautājumu pamatīgi pārdomāju, - māte turpināja, - un nolēmu, ka tev, Larij, ir taisnība. Es domāju, ka jums vajadzīgs tēvs, kas jūs disciplinētu un vadītu. Ar mani vien nepietiek.

Mēs sēdējām kā hipnotizēti. Māte iemalkoja tēju un nolika tasīti.

Kā jau saprotat, Korfu nav īpaši lielas izvēles, un es vairs ne­zināju, ko iesākt. Es iedomājos par beļģu konsulu, bet viņš runā tikai franciski un, ja viņš mani bildinātu, es to pat nesaprastu. Es iedomājos misteru Kralevski, bet viņš ir tik ļoti nodevies savai mātei, ka es šaubos, vai viņš vispār grib precēties. Es iedomājos pulkvedi Velvitu, bet liekas, ka viņa intereses nav vērstas uz sie­vietēm. Biju gandrīz kritusi izmisumā, bet tad ieradās Antuāns.

Māt! - Margo šausmās iekliedzās.

Klusē, mīļā, un ļauj man turpināt! Tātad mēs sajūtām sim­pātijas no pirmā vārda. Nedomāju, ka jūs to pamanījāt.

O jā, mēs pamanījām gan, — Leslijs teica, - sasodītās bro­kastis gultā un luncināšanos ap to bandubērnu!

Leslij, mīļais, es nepieļaušu, ka tu lieto šādu vārdu, runājot par savu patēvu vai cilvēku, kurš, es ceru, visai drīz kļūs par tavu patēvu.

Es nespēju tam ticēt, - Larijs noteica. - Vienmēr esmu teicis, ka sievietes ir plānprātīgas, bet ne jau tik dumjas! Par precēšanos ar Antuānu tev varētu piešķirt Nobela prēmiju idiotismā.

Larij, mīļais, nav nepieciešams būt rupjam! Antuānam pie­mīt daudzas jaukas īpašības. Un galu galā ar viņu precēšos es, nevis tu.

Bet tu nevari ar viņu precēties, viņš ir šausmīgs! - Margo vaimanāja, tuvu asarām.

Nu, ne jau uzreiz, - māte teica. - Viņš un es to visu esam izrunājuši. Mēs abi piekrītam, ka pārlieku daudz cilvēku steidzas apprecēties un tad nožēlo pārsteidzīgo lēmumu.

Šo lēmumu tu noteikti nožēlosi, - Larijs piezīmēja.

Jā, kā jau teicu, mēs to esam izrunājuši un esam nolēmuši, ka vislabākais, ko varam darīt, ir kādu laiku padzīvot kopā Atēnās un labāk iepazīt vienam otru.

Dzīvot ar viņu Atēnās? Tu domā, dzīvot grēkā? - Margo šausmās jautāja. - Māt, tu to nevari! Tā būtu bigāmija!

Nu, tas nebūtu īsti grēks, ja mēs domājam precēties, - māte paskaidroja.

Jāsaka, tas ir visneparastākais grēka aizbildinājums, kādu es jebkad esmu dzirdējis, - Larijs komentēja.

Māt, tu nevari tā rīkoties! - Leslijs uzstāja. - Tas cilvēks ir briesmīgs. Tu pārmaiņas pēc varētu padomāt par mums.

Jā, māt, padomā, ko teiks cilvēki! - Margo piekrita. - Būs tik ļoti mulsinoši skaidrot tiem, kas par tevi apjautāsies, ka tu dzīvo Atēnās kopā ar to… ar to…

Bandubērnu, - Leslijs pateica priekšā.

Garlaicīgo tipu, - Larijs piemetināja.

Uzklausiet labi! - māte pacēla balsi. - Ja jūs tā uzvedīsieties, es kļūšu patiesi dusmīga. Vienīgais, ko jūs, bērni, varējāt piedāvāt man par vīru, bija vecs, piedzēries muļķis ar tik garu vārdu kā alfa­bēts. Tagad es esmu izvēlējusies Antuānu - un nekas vairs nav iebil­stams. Viņam piemīt visas tās īpašības, kādas es apbrīnoju vīrieti.