Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Atklāju, ka man radušās ārkārtīgas grūtības laulības dzīvē, un, tā kā šāda mājas atmosfēra nav radoša, kad jāpieliek pūliņi grāmatas rakstīšanā, es sakravāju mantas un devos uz mūsu zemes dienvidu piekrastes pilsētu Bornmutu, kur biju dzīvojis jaunībā. Tā bija pietiekami nomaļa vieta, lai es justos drošs, ka mani tur neapgrūtinās garlaicīgi cilvēki, jo tobrīd nebija tūrisma sezona. Patiesību sakot, lielākajā daļā laika, ko tur pavadīju, es biju vienīgais pastāvīgais viesis. Sajūta, ka esi vienīgais viesis lielā viesnīcā, ir visai savāda - it kā tu būtu pēdējais cilvēkas, kas vēl palicis dzīvs uz "Titānika". Te es arī satiku ievērības cienīgo Ludvigu, un, ja viņš neatjaunoja manu veselo saprātu - man tā šā vai tā nekad nav bijis pārāk daudz, tad noteikti uzspodrināja manu humora izjūtu, kaut arī pilnīgi neapzinājās savu labo rīcību.

Pirmajā rītā, iekams devos ārā nobaudīt pilsētas jaukumus, es tajā stundā, kad uzskatīju, ka demokrātisks brits drīkst likumīgi uzņemt reibinošus dzērienus bez arestēšanas riska, devos uz bāru, taču, sev par lielu sarūgtinājumu, secināju, ka tas ir cieši slēgts. Kurnēdams par licencēšanas likumu stulbību, es jau grie­zos apkārt, kad ieraudzīju tuvojamies pajaunu cilvēku, ģērbušos svītrainās biksēs, tumšā žaketē un baltā kreklā ar volāniem, kuru spodrība būtu likusi kaunā Arktikas ledājus, un ar tauriņu, kas bija glīts kā jebkurš taurenis. Acīmredzot viņš vadības sociālajā hierarhijā atradās diezgan augstu. launais cilvēks tuvojās man nevainīgs un gaidpilns, viegli pieliecis galvu uz sāniem, plati iepletis zilās acis. Es ievēroju, ka viņš sācis priekšlaicīgi kļūt plik­paurains, tāpēc izaudzējis pakausī matus garākus, pārķemmējis tos uz priekšu un apgriezis tādā kā "ponijā", kas viņa kaulainajai, diezgan pievilcīgajai sejai piederējās ļoti labi. Viņš izskatījās visai līdzīgs Napoleonam jaunībā.

Vai kaut kas nav kārtībā, ser? - jaunais cilvēks jautāja, un no izrunas es nopratu, ka viņam jābūt vācietim.

Cikos atvērs bāru?

ja viņš sāktu man stāstīt, ka jāgaida līdz divpadsmitiem, es būtu vairāk nekā gatavs izklāstīt viņam visu, ko domāju par britu licencēšanas likumiem, britu dzeršanas paradumiem salīdzi­nājumā ar kontinenta iedzīvotāju paražām, un nobeigumā pa­ziņot, ka, manuprāt, jau ir izdots kāds apbrīnojami saprātīgs likums vai kaut kas tamlīdzīgs, kas atļauj pieaugušiem cilvēkiem dzert viesnīcās jebkurā laikā, kad vien iegribas. Tomēr jaunais cil­vēks lika vētrai manā tējas glāzē norimt.

Bārmenis vēl nav ieradies, ser, - viņš atvainodamies pa­skaidroja. - Bet, ja jūs vēlaties iedzert, es bāru atslēgšu.

Ak, - es teicu, - vai esat drošs, ka tā būs pareizi? Gribēju teikt - es nevēlos sagādāt jums nepatikšanas.

Nekādu problēmu, ser, - viņš pieklājīgi atteica, - ja vien jūs pagaidīsiet, kamēr es dabūšu atslēgu.

Drīz viņš atgriezās ar atslēgu, atslēdza bāru un ielēja man alu, kā es biju vēlējies.

Vai jūs man piebiedrosieties? - es ierosināju.

Ļoti laipni no jums, - viņš smaidīdams teica, zilajām acīm priekā iemirdzoties. - Es dzeršu to pašu.

Mēs brīdi dzērām klusēdami, un tad es pajautāju, kā viņu sauc.

Ludvigs Dītrihs, - jaunais cilvēks atbildēja. Un ar piesar­dzības pieskaņu balsī piebilda: - Es esmu vācietis.

Ak vai, - es teicu ar nožēlu, kuru nejutu, - es esmu bijis Vācijā tikai vienreiz, tātad nevaru teikt, ka to pazīstu.

Es nepateicu, ka viesnīcas personāls man bija licies parupjš un ēdiens - nebaudāms; un visi ceļojuma iespaidi man šķita kā uz trim dienām iesprostotam nieru tauku pudiņā. Var jau būt, ka man vienkārši nebija veicies. Tomēr es iedomājos, ka varbūt šeit ir vācietis, kuru es tiku meklējis, - vācietis ar humora izjūtu. Tādēļ pēc vairākiem alus kausiem, kurus iztukšoju kopā ar Lud­vigu, es kā makšķernieks, kas kārdina zivis ar ēsmu, izmēģinot pasviedu viņam dažas humora druskas. Nudien, tās bija tikai druskas, bet viņš smējās - un mana dvēsele atplauka kā roze. No visiem mirstīgajiem es vienīgais biju šādi aplaimots. Es biju atradis podu ar zeltu varavīksnes galā. Es biju atradis vienīgo vācieti ar humora izjūtu, tikpat retu parādību kā cilvēku ar sešām galvām. Diemžēl man nācās uzzināt, ka divi smējieni bārā, tāpat kā pāris plānprātīgu bezdelīgu, vēl nenes vasaru.

Viņu pametis, es devos uz Bornmutu, lai vēlreiz izstaigātu jaunības takas un patīksminātos par šī pašapmierinātā dienvidu piekrastes kūrorta dārgumiem. Sev par šausmām es atklāju, ka divdesmit piecu gadu laikā noticis bezgala daudz pārmaiņu.

Tomēr dažas lietas bija palikušas neskartas. Tādi bija "Prieka dārzi" ar savām labi iekārtotajām puķudobēm, ūdenskritumiem un dīķiem, kuriem atspulgu laupīja plānais ledus, un pērnā rudens sniega spilveniem klātiem, ar drosmīgiem kanārijdzelte- niem un gaišsārti violetiem krokusiem izraibinātiem akmens- dārziem. Tur bija visiem vējiem pakļautais dambis, zem kura dzelzs kājām vēlās baltām galotnēm greznoti viļņi, lai saplaktu sniegam līdzīgās putu velvēs krastmalā. Tur bija Paviljons, šī Bornmutas kultūras dzīves pulsējošā sirds, kur starp niknu mū­zikas mīļotāju kājām, kuri centās baudīt Mocartu, es reiz džinos pakaļ pekiniešu sugas kucēnam.

Es atcerējos meiteni, kura bija par to atbildīga, viņas apburošo deguntiņu un apburošo angļu valodu. Varbūt man vajadzētu viņai piezvanīt, es spriedu. Tad aptvēru, ka nezinu viņas dzīves­vietu. Pagriezos un devos uz pilsētu. Vējš bija ledains, bet debesis zilas un saules gaisma - narcišu dzeltena. Es devos cauri arkādei, kas bija neskarta, kā es ar prieku konstatēju, un tās otrā galā, man par lielu sajūsmu, atradās mans iecienītais bārs "Viktorija", tieši tāds, kādu to atcerējos - ar garo, pulēto leti, sarkanajiem samta dīvāniem un krēsliem un dīvainajiem, zeltaini krāsotajiem dzelzs galdiem. Es pasūtīju pinti ginesa no mucas, tumšu kā abesīniešu jaunava, ar baltu galotni kā maija pumpuru šalts, un sēdēju vē­rodams, kā saules gaisma plūst pa trim rūpīgi gravētiem un ko­dinātiem logiem. Tiesa, tie neatgādināja Vislera meistardar­bus, tomēr bija ļoti viktoriāniski un tādi, kādus mūsdienās vairs nevarētu atkārtot. Bārs bija pilns ar Dikensa varoņiem, kādi pul­cējas vienīgi šādos angļu krogos. Vecas kundzes ar valriekstam līdzīgām, grumbainām sejām, ērti iekārtojušās, dzer portvīnu ar citronu; garš vīrs ar liesu seju, ģērbies ogļu melnā mētelī ar samta apkakli un melnā platmaļu cepurē (izbalējis tēls no divdesmita­jiem gadiem), kā bāla čakste vēro jebkuru glītu jauno cilvēku, kas ienāk bārā; divi vīri dziļi iegrimuši sarunā, rokas sargājot aplikuši savām pintēm, bet pie viņu kājām šņākuļodams un elsodams tup vecs angļu buldogs un izstaro draudzīgumu pret ikvienu garām­gājēju, tā grozīdams dibenu, ka viņu apskaustu Bali salā; maza, veca dāma, kurai varētu būt ap deviņdesmit gadu, ar šokējoši rozā cepuri kā policista ķiveri galvā, pieskaņotiem cimdiem rokās, botēm un sudraba krāsas zeķēm kājās, dedzīgi sarunājas ar ļoti tuklu dāmu melnā cepurē ar strausa spalvām un kažokā, kas šķiet nodīrāts ļoti vecam muskusvērsim. Gaiss bija alus, portvīna un dažādu dzērienu smaržu piesātināts, tāpat kā laba franču viesnīca piesātināta ar lieliski pagatavotu ēdienu smaržām. Tāpat kā skaista sieviete izplata smaržas, bārs appludināja ienācēju ar smalkajiem aromātiem, ko te bija atstājuši miljoniem izdzerto dzērienu. Mal­kodams savu ginesu, es gaidīju kuru katru brīdi parādāmies Šer- loku Holmsu - ar samulsušu, apstulbušu Vatsonu pa pēdām - un izsakām izteiksmīgu piezīmi: ja vēlaties kaut ko uzzināt, manu dārgo Vatson, tad dodieties uz vietējo krogu.