Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Kāda veida priekšlikumus? - Margo jautāja.

Neķītrus priekšlikumus, - Leslijs pamācoši atteica.

Vai Antuāns ir izteicis mātei neķītrus priekšlikumus? Cik pretīgi! - Margo iesaucās. - Ir jau tāpat pietiekami ļauni, ka viņi dzīvo grēkā, kur nu vēl neķītri priekšlikumi! Māt, nudien, tas ir par daudz! Tu uzvedies kā tēls no Lēdijas Latterlijas brāļa.

Es nudien vēlos, lai jūs, bērni, apklustu, - māte stingri teica. - Antuāns ir uzvedies kā īsts džentlmenis, citādi es nebūtu nodo­mājusi viņu precēt. Bet es esmu nolēmusi to darīt, un viss. Un nu es grasos pievērsties karijam.

Viņa devās uz milzīgo apakšstāva virtuvi, kur Lugarēcija vaidēja kā upuris uz moku rata.

Nekas cits neatliek, mums jārunā ar Antuānu. Mums vien­kārši jāpasaka viņam, ka mēs nepieņemsim viņu nekādā "pa-" lomā, - Larijs paziņoja.

Jā, mēs esam četri pret vienu, - Leslijs piekrita.

Četri pret diviem, - Margo aizrādīja, - vēl ir māte.

Māte neskaitās, - Leslijs noteica.

Galu galā mums ir pilnīgas tiesības, - Larijs paskaidroja. - Mēs to darām viņas labā, viņas laimes vārdā. Mēs nekad sev nepie­dotu, ja neglābtu viņu no pašas muļķības.

Jā, - Margo piebalsoja, - iedomājies, kā cilvēki teiks - šķiet, ka jūsu māte dzīvo grēkā ar pikolo!

Žigolo, - Leslijs izlaboja.

Mums vienīgi jānogaida, kamēr viņš atgriežas, - teica Larijs.

Jā, un tad mēs nudien ķersimies ēzelim pie ragiem, - Margo nobeidza.

Mūsu ārkārtīgi garā piebraucamā ceļa jaukums bija tāds, ka varējām dzirdēt un redzēt apmeklētājus ilgi pirms to ierašanās, un gadījumā, ja tie bija garlaicīgi ļautiņi, mēs visi vienkārši no­zūdam olīvu birzīs, ļaudami mātei viņus izklaidēt. Spiro mašīna bija aprīkota ar milzīgu, vecmodīgu gumijas autotauri apmēram prāvas melones lielumā, kas paspaidīta radīja tādas skaņas kā sa­niknots bullis, kas atrauts no saviem laulātā pienākumiem, - tik skaļas un biedējošas, ka apbrīnojamā kārtā spēja pat Korfu ēzeli piespiest mukt no ceļa. Iegriezdamies piebraucamajā ceļā kādas pusjūdzes attālumā, viņš ar savu autotauri nospēlēja tādu kā sim­foniju, lai mēs zinātu, ka viņš tuvojas. Tādējādi mēs tikām infor­mēti par Antuāna atgriešanos un kareivīgi sapulcējāmies verandā uz cīņu. Nekad vēl nevienam cilvēkam nebija nācies satikties vaigā ar aukstāku un nepielūdzamāku sagaidītāju grupu, kas izstaroja tādu vibrējošu naidīgumu, kādu varētu radīt septiņdesmit devi­ņas Bengālijas tīģerienes, aizsargādamas savus mazuļus.

Ak, - māte teica, izsteigdamās verandā, - šķiet, ka dzirdēju Spiro autotauri. Tātad Antuāns ir atpakaļ - cik jauki!

Auto apstājās pie kāpnēm; mums par neaprakstāmu pretī­gumu, Antuāns norāva cepuri un pasvieda mātei gaisa skūpstu.

Dārgā lēdij, esmu atgriezies! - viņš sauca. - Brendijs, šam­panietis un puķes jums un mazajai Margo, un eklēri - tie ar šoko­lādi - mūsu mazajam Džerijam. Domāju, ka neko neesmu aiz­mirsis.

Izņemot prasmi runāt angliski, - Larijs piezīmēja.

Antuāns iztrausās no mašīnas, apmetnim plandot, uzskrēja pa

kāpnēm un noskūpstīja mātei roku.

Jūs viņiem pastāstījāt? - viņš bažīgi jautāja.

Jā, - māte atbildēja.

Antuāns pagriezās pret mums kā lauvu dresētājs, vērsdamies pie nepakļāvīga džungļu zvēru bara.

Ak, mani dārgie! - viņš iesaucās, plašā žestā papletis rokas, it kā vēlētos mūs visus apskaut. - Mana dievinātā audžuģimene! Neviens pasaulē nekad nav bijis tik laimīgs kā es, iegūdams četrus tādus eņģelīšus kā jūs, tāpat arī viņu māti, kas ir īsta debesu dāvana.

Eņģelīši raudzījās viņā ar kvēlojošas kurtuves cienīgu nik­numa kvēli, bet māte muļķīgi smaidīja.

Ak, kāds tas būs prieks mums visiem! - Antuāns turpināja, acīm redzami neievērodams naidīgumu. - Jums visiem es varēšu palīdzēt kā tēvs. Tev, dārgais Larij, es varēšu dot padomus rakst­niecībā. Leslij, es jūtu, mums vajadzētu novirzīt tevi no šīs apsēstības ar ieročiem un pievērst tavu prātu augstākām lietām - piemēram, baņķiera karjerai vai kaut kam tikpat solīdam, vai ne? Un tu, visudārgā Margo, - tu esi tik neveikla, tik naiva, mēs palūkosim, ko varam darīt, lai padarītu tevi puslīdz pieņemamu. Un mazais Džerijs ar saviem muļķīgajiem dzīvniekiem - tāds res­galis! Esmu pārliecināts, mēs varēsim kaut ko ar viņu iesākt. Pat visnepateicīgākais materiāls var tikt izveidots tā, lai līdzinātos cil­vēkam. Ak, kāds prieks mums visiem būs, dzīvojot kopā!

Ak, Antuān, tas būs brīnišķīgi! - māte iesaucās.

Antuāns pagriezās pret viņu.

Jā, tas būs brīnišķīgi! Un jūs, mana dārgā Luella… es gribēju teikt, Lūsija… Lusinda… es gribēju teikt… - viņš aprāvās un pie­cirta kāju. - Nolādēts, nolādēts, nolādēts!-viņš iesaucās.

Māte sāka smieties.

Nolādēts, nolādēts, nolādēts! - Antuāns nerimās. - Tā bija mana lielā aina, un es visu saputroju.

Līdz šim brīdim jūs visu darījāt ļoti labi, - māte sacīja, - un beigu beigās mēs tik un tā grasījāmies viņiem visu pastāstīt.

Ko pastāstīt? - Margo jautāja, acis iepletusi.

Ka tas viss bija sasodīts joks, - Larijs aizkaitināts secināja.

Joks? - Leslijs noprasīja. - Tu gribi teikt, ka viņa neprecēsies ar Antuānu?

Nē, mīļais, - māte atbildēja. - Es biju ļoti noskaitusies par jūsu uzvedību - nudien, ļoti noskaitusies! Lai gan esmu jūsu māte, jums nav tiesību jaukties manās darīšanās. Man gadījās par to ieminēties Antuānam, lai pārliecinātos, vai viņš nedomā, ka es esmu bijusi… nu, pārāk skarba, bet viņš man piekrita. Tā nu mēs kopā izdomājām šo mazo plānu, lai dotu jums mācību.

Nekad neesmu dzirdējis kaut ko tik negodīgu un amorālu - likt mums tā ciest, ļaut mums iztēloties, ka Lugarēcija turpmāk gatavos mums ēdienu! - Larijs nikni teica.

Jā, tev gan vajadzēja padomāt par mums, - Leslijs apsūdzoši sacīja. - Mēs visi šausmīgi raizējāmies.

Jā, raizējāmies, - Margo piekrita. - Galu galā mēs negri­bējām, lai tu precies ar kādu vecu Tomu, Diku vai Hariju.

Vai Antuānu, - Larijs papildināja.

Antuāns lieliski tēloja savu lomu - patiesību sakot, viņš tē­loja tik labi, ka man pašai viņš sāka mazliet nepatikt, - māte teica.

Lielāku uzslavu es nevarētu izpelnīties, - Antuāns teica un paklanījās.

Zini, es domāju, tas bija gaužām pretīgi no tavas puses - turēt mūs visus tādā spriedzē, - Margo pārmeta. - Es domāju, ka tu vismaz varētu mums apsolīt, ka neprecēsies bez mūsu pie­krišanas.

Bet man nekas nav pretī palikt neprecētai, - māte attrauca, - turklāt būtu grūti atrast cilvēku, kas līdzinātos jūsu tēvam. Un pat tad, ja es arī atrastu kādu, kurš līdzinātos viņam, es baidos, viņš mani nekad mūžā nebildinātu.

Kāpēc ne? - Margo aizdomīgi jautāja.

Padomā pati, mīļā, - kurš vīrietis, būdams pie pilna prāta, uzņemtos spēkoties ar četriem tādiem bērniem kā jūs?

Briti vienmēr uzskata, ka vāciešiem nav humora izjūtas. Es to allaž biju apšaubījis kā vispārinājumu un, kā lielāko daļu vispāri­nājumu, uzskatījis par nepatiesu. Mana ļoti ierobežotā pieredze ar vāciešiem gan nebija modinājusi manī pārliecību, ka vācieši būtu pārmērīgi lieli humora mīļotāji; no otras puses, gari un plaši apspriežot ar vācu zoodārza direktoru šimpanzes gudrības zobus vai kāju nagu ieaugšanu ziloņiem, mūsu diskusijā, protams, hu­mora bija maz. Bet es tik un tā jutu, ka kaut kur pasaulē jāslēpjas vācietim ar humora izjūtu, gluži tāpat kā cilvēks vienmēr jūt, ka kaut kur jāslēpjas angļu viesnīcai, kurā spēj pagatavot labu ēdienu. Es jutu, ka ierindošana cilvēkos bez humora izjūtas iefiltrējusies vāciešos kā negrozāms fakts un pievienojusies viņu daudzajiem kompleksiem, taču jutu arī to, ka jaunāks vācietis, šīs neslavas šausmināts, ar savu apbrīnojamo tehnisko dotību palīdzību nu jau būtu varējis humora izjūtu saražot. Tāpēc es biju labi saga­tavojies, - gadījumā ja mūsu ceļi krustotos, ar vislielāko maigu­mu sadarboties ar šo cilvēku (vēlams sievieti) un pārliecināt viņu (vīrieti vai sievieti), ka neticu nekrietnajam apmelojumam. Kā vienmēr, kad jūs dodat šādus altruistiskus zvērestus, iespēja ro­das ātrāk, nekā spējat iedomāties.