Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Tādas kā garlaicība, kūtrums, iedomība? - Larijs noprasīja.

Speķaini mati? - Margo jautāja.

Krākšana kā sasodītam pērkonam? - Leslijs piemetināja.

Es nedevu savu ieguldījumu, jo jutu, ka māte nebūtu jutusies saviļņota par manu piebildi, ka jebkurš, kas mani nosaucis par "sīko", ir pelnījis tikt nožņaugts vēl šūpulī.

Protams, tas nozīmēs pārmaiņas mūsu visu dzīvesveidā, - māte skaidroja, ieliedama sev vēl tasi tējas. - Džerijs kā jaunākais nāks dzīvot kopā ar mani un Antuānu, un tādējādi varēs ņemt no Antuāna piemēru. Leslij, tu un Margo esat jau diezgan pieauguši, lai nostātos paši uz savām kājām, tāpēc es ierosinu jums at­griezties Anglijā un atrast sev piemērotu darbu.

Māt! Tu taču to nedomā nopietni! - Margo izdvesa.

Nav tāda jēdziena kā piemērots darbs, - Leslijs pārliecināti apgalvoja.

Un kā būs ar mani? - Larijs noprasīja. - Kādu nākotni tu un tas barbariskais muļķis esat izplānojuši man?

O, tas ir kaut kas ļoti labs, - māte triumfējoši teica. - Antu­ānam Lietuvā ir draugs, kam pieder laikraksta izdevniecība. Šķiet, ka tā metiens ir vairāki simti eksemplāru. Antuāns ir pār­liecināts, ka var tev sarunāt darbu - tu būsi… tas… ēē… laikam to sauc par burtotāju. Nu, vienalga, tas ir viens no tiem cilvē­kiem, kas saliek kopā tos mazos driķēšanas nieciņus un tad veido drukātu lappusi.

Ko?- Larijs eksplodēja. - Tu gribi, lai es kļūstu par sasodītu burtlici?

Nelamājies, mīļais! - māte automātiski aizrādīja. - Nesa­protu, kas tur slikts. Tā kā Antuāns zina, ka tu gribi būt rakst­nieks, viņš domā, ka tas būtu tev perfekts darbs. Galu galā katram jāsāk no pašas apakšas.

Es labprāt sāktu no viņa pašas apakšas un izspertu dibenu - cauri viņa sasodītajam paurim! - Leslijs saniknots teica. - Ko viņš zina par piemērotiem darbiem!

Tas, mīļais, ir kaut kas tāds, kas tev piemērots, - tieši tavam raksturam, - māte paskaidroja.

Piemēram, pasūtījuma slepkavības, - Larijs ierosināja. - Viņš varētu praktizēties ar Antuānu.

Redzu, ka neviens no jums nav noskaņots uz izpratni, - māte noskaitusies teica. - Tāpēc mēs pārtrauksim šo diskusiju. Bet es savu izvēli esmu izdarījusi, un jūs labāk gan sāciet pierast pie šīs domas. Ja kāds sadomās parunāties nopietni, es būšu vir­tuvē. Gatavošu Antuānam vakariņās garneļu kariju. Tas ir viens no viņa mīļākajiem ēdieniem.

Mēs visi klusēdami sēdējām un noskatījāmies, kā viņa, savā nodabā dungodama, gar mandarīnkokiem iesoļo mājā.

Es tam vienkārši neticu, - Larijs ierunājās. - Viņai būs uznācis vecuma plānprāts. Esmu pārliecināts, ka viņa no vecuma nojūgu- sies. Paskatieties vien uz visiem mūsu jukušajiem radiniekiem!

Tas ir iedzimts. Mums visiem būs jāsamierinās ar trakokrekliem un polsterētām kamerām.

Viņai nav vecuma plānprāts, - Margo nepiekrita. - Es zinu, kad māte uzvedas plānprātīgi un kad ne. Es to varu pateikt.

Nu, tev tas būtu jāprot vairāk par visiem citiem cilvēkiem, - Larijs piezīmēja.

Manuprāt, tas ir nopietni, - Leslijs noteica. - Ja viņa grib precēt to cilvēku, es pieņemu, mēs nevaram viņu atturēt, kaut arī uzskatu, ka tas ir mazliet savtīgi. Bet ierosināt, lai mēs dodamies prom un meklējam darbu, - tas nudien no viņas puses ir par daudz!

Piekrītu, - Larijs teica. - Ģimenes sairšana rodas brīdī, kad bērni sāk uzvesties normāli, bet viņu māte - nenormāli. Taču mums joprojām ir tas Spiro līdzeklis kā atkāpšanās ceļš.

Tu domā cementa sandales? - Margo jautāja, acis iepletusi.

Zābakus, - Leslijs izlaboja.

Bet vai mēs nekļūsim par līdzdalībniekiem? - Margo jautāja. - Es domāju - galu galā, ja kāds otru nogalina tādā veidā, tā ir gandrīz slepkavība, vai ne? Es gribēju teikt - jūs nevarēsiet sacīt, ka viņš nejauši iekāpa tajos spaiņos un tad vienkārši izkrita no laivas, vai ne? Es gribēju teikt - es nedomāju, ka jums kāds no­ticēs. Es gribēju teikt - man liekas, viņi kļūs aizdomīgi. Es gribēju teikt - es nedomāju, ka tas ir droši. Un vispār es nedomāju, ka Antuānam patiktu šī doma, ja jūs viņam pajautātu - un esmu pārliecināta, ka jūs nejautāsiet. Es domāju, viņš negribētu ieraut mūs nepatikšanās ar policiju un tamlīdzīgi. Es gribēju teikt - es domāju, ka pašos pamatos viņš ir jauks, bet vienkārši viņš ir tik šausmīgs un grib precēt māti un visu sabojāt.

Mjā… tas gan bija kodolīgi, - Larijs komentēja.

Mums kaut kas ir jādara, - Leslijs bažīgi teica, - vai arī tas nolādētais cilvēks jauksies visur iekšā.

Jā, mūsu privātā dzīve kļūs publiska, - Margo sacīja. - Mums vajadzēs visu laiku skatīties pār plecu.

Cilvēks nevar skatīties pār abiem pleciem vienlaicīgi, - aiz­rādīja Leslijs, dedzīgs reālisma piekritējs.

Var gan, ja ir pietiekami nobijies, - Margo apgalvoja. - Vis­maz es varu.

Mēģināsim pusdienojot vēlreiz tikt ar to visu galā, - Larijs izlēma. - Mēģināsim norādīt uz viņas kļūdām.

Tu domā, ka ekskursija uz vietējo trakonamu līdzētu? - Margo ierosināja. - Tas varētu norādīt uz viņas kļūdu.

Kādā veidā? - Leslijs apjautājās.

Nu, tas varētu norādīt, kas viņai draud gadījumā, ja viņa neatteiksies no smieklīgās idejas precēties ar Antuānu.

Tas nenostrādās. Ik reizi, kad eju garām tai vietai, visi iemīt­nieki izskatās līksmi līdz neprātam, - Leslijs teica. - Nē, ar to varētu drīzāk panākt, ka māte un Antuāns tur ievāktos. Es gribēju teikt - ja jau viņiem katrā ziņā jādzīvo grēkā, tad labāk lai viņi to dara Atēnās, kas ir gana tālu prom, nekā trakonamā tepat degun­galā. Tas izskatītos slikti. Cilvēki sāktu tenkot.

Man tas jāpārdomā, - Larijs teica un cēlā gaitā aizsoļoja uz savu istabu.

Nu, katrā ziņā tas tev dos iespēju kaut ko iesākt ar to nolā­dēto samtu, ko esi nopirkusi, - Leslijs ieteicās.

Ko tad? - Margo jautāja.

Varēsi no tā uzšūt mātei līgavas tērpu.

Tu mani nudien kaitini! - Margo iesaucās un pārskaitusies aizskrēja.

Pie pusdienu galda uzbrukums atsākās; māte palika mierīga un nelokāma.

Vai tu saproti, ka grauj mūsu dzīvi? - Larijs noprasīja.

Nu, mīļais, es taču nežēlojos, kad paliku atraitnēs ar četriem bērniem, kuri bija jāuzaudzina, vai ne?

Kā tu būtu varējusi žēloties? Mēs bagātinājām tavu dzīvi, un pat ja bagātināšanas vietā būtu to padarījuši nožēlojamu, arī tad

tā būtu tikai viena sagrauta dzīve. Tas, ko tu tagad piedāvā, nozīmē sagraut četras dzīves, - Larijs teica.

Jā, - Leslijs piekrita, - es gribēju teikt, ja mēs izdarītu kaut ko tādu, tu mūs sauktu par absolūti savtīgiem.

Un nav taču tā, ka tu būtu spiesta precēties. Galu galā tev taču esam mēs, - Margo piemetināja. - Vairums sieviešu būtu vairāk nekā laimīgas, ja tām būtu četri tādi bērni kā mēs.

Ja jūs kādu no tām satiksiet, būšu joti priecīga ar viņu iepa­zīties, - māte vēsi atteica. - Es tagad dodos diendusā.

Tējas laikā mums neklājās labāk.

Vai tu saproti, ko teiks cilvēki, kad viņi redzēs, ka esi pre­cējusies ar jaunāku vīrieti? - Larijs noprasīja.

Antuāns ir tieši tikpat vecs kā es, mīļais.

Bet viņš izskatās daudz jaunāks. Nezinu, vai tu pēdējā laikā esi ieskatījusies spoguli, bet tu izrādi acīm redzamas sagrabēšanas pazīmes. Cilvēki teiks, ka tu esi apprecējusi jaunu žigolo.

Vai tas nav kaut kas tāds, uz kā spēlē? - Margo apjukusi jautāja.

Nē, tas ir pikolo, - Leslijs paskaidroja. - Žigolo ir tāds dago, kas staigā apkārt, izteikdams priekšlikumus zināma vecuma sie­vietēm.