Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Negribīgi es iztukšoju savu dzērienu un izgāju ārā aukstumā. Brīdi apstājos, nesaprazdams, uz kurieni iet. Vienīgais uzlabo­jums, kādu es spēju saskatīt Bornmutā, bija tas, ka tagad tā bija kļuvusi gandrīz vai par universitātes pilsētu un tāpēc, ja manos jaunības gados uz ielām varēja redzēt vienīgi korpulentus pulk­vežus un pavecas lēdijas, tagad skatu ielīksmoja un sildīja sprog- galvaini, kā šokolāde brūni afrikāņi, tumsnēji irāņi ar mandeļ- veida acīm, skaistu ķīniešu un japāņu meiteņu pulciņi kā taureņu vai apburošu dzintarkrāsas putnu bari; viņas vicināja smalkās rociņas kā vēdekļus baletā, steigdamās man garām.

Es nolēmu, ka esmu nosalis un vientuļš, tāpēc vajadzētu doties atpakaļ uz viesnīcu un rakstīt, līdz pienāks laiks pusdienot. Es ap­sēdos kokteiļu bārā, kas viss mirdzēja hromā, un izdzēru vēl vienu ginesu. Kādu laiku es cītīgi rakstīju, tad pārlasīju uzrakstīto rind­kopu. Tā ļauni vērās manī, kā to allaž dara pirmās rindkopas, kad visi vārdi sapulcējas kopā un paziņo, ka viņi grasās parūpēties par to, lai jums - vienalga, ko grasāties uzrakstīt - tas nepatiktu, kā arī lai ar katru nākamo rindkopu jums neveiktos labāk. Es domās izskrēju cauri savam diezgan plašajam lamuvārdu repertuāram čet­rās valodās, kas vienīgais ļāva man pretendēt uz angļu, grieķu, spāņu un franču valodu zinātāja statusu. Tad es pasūtīju dubulto brendiju. Tā bija kļūda. Gaišais alus, giness un brendijs katrs atse­višķi ir pacilājošs dzēriens, bet patērēti, tā sakot, vienā omletē, tie rada depresiju. Glītais itāliešu bārmenis Luidži (ko man vēlāk nācās iepazīt tuvāk) uzmeta skatienu manai drūmajai sejai un taktiski aizvirzījās uz bāra tālāko galu, kur ņēmās cītīgi spodrināt glāzes. Viņš bija zinājis, ka brendijs ir kļūda. Es patlaban apsvēru, kurš paš­nāvības veids būtu mazāk sāpīgs, kad man līdzās parādījās Ludvigs.

Vai rīts bija patīkams, ser? - viņš jautāja, noraizējies lūkoda­mies uz mani.

Es noliku pildspalvu un iztukšoju savu brendiju.

Ja jūs vēlējāties zināt, - es piesardzīgi teicu, - vai es guvu baudu, vēlreiz aplūkodams savas jaunības ainavas un beidzot sajuzdamies kā gadus astoņdesmit vecs, tad atbilde ir "nē".

jūs taču neesat astoņdesmit gadus vecs? - Ludvigs pārsteigts apjautājās. - lūs izskatāties daudz jaunāks.

Pateicos! - es sacīju. - Patiesību sakot, ja es izvairos no spo­guļiem, tad varu izlikties, ka esmu izskatīgs un labi saglabājies vīrs ap četrdesmit, kaut arī godaprāts liek man atzīties, ka esmu daudz vecāks un sagrabējušāks.

Nepavisam! - Ludvigs teica, apņēmies izlabot jebkuru ļau­numu, ko varētu būt nodarījis manam noskaņojumam. - Jūs tāds neizskatāties.

Pateicos! - es vēlreiz sacīju. - Paņemiet sev ko dzeramu!

Paldies! - viņš pateicās. - Džinu, lūdzu!

Es pasūtīju džinu un draudzības vārdā arī vēl vienu brendiju. Mēs iedzērām viens par otra veselību.

Džins ir ļoti kaitīgs, - es piezīmēju. - Kāpēc jūs riskējat ar drošu nāvi, to dzerdams?

Ludviga sejā parādījās bažīga izteiksrtie.

Džins? Kaitīgs? - viņš satrūcies jautāja. - Kāpēc?

Vai tad jūs nelasāt "Lanceti"? - es tēloju izbrīnu.

Kas ir lancete? - viņš jautāja.

Tas ir lieliskākais medicīnais žurnāls pasaulē, - es paskaid­roju. - Raksta par visu… jebkuru jaunatklājumu… dod instruk­cijas ārstiem. Zināt, kā aizliet amputētas kājas stumbeni ar ver­došu piķi… tādā garā. Visi ārsti to lasa.

Tātad tas ir tāds kā dakteru žurnāls? - Ludvigs pārjautāja.

Varētu teikt arī tā, - es apstiprināju un prātoju, ko Lielbritā­nijas Medicīnas darbinieku asociācija domātu par šādu aprakstu. - Bet tur, protams, ir tikai attēli ar artērijām un dziedzeriem, un lepras slimniekiem, un tā tālāk. Ne plikņi vai pornogrāfiskas bil­dītes, noteikti nē, vienīgi šis tas no tekstiem ir tikko pirksta tiesu no nepieklājības, ja runājam par anatomiskajām atsauksmēm.

Kas tajā žurnālā rakstīts par džinu? - Ludvigs jautāja, aiz­domīgi uzlūkodams savu glāzi.

Nu, - es teicu, - pirmkārt, tas veicina plikpaurību.

Viņa roka nervozi parāvās uz augšu, lai noglaudītu rūpīgi kopto cekulu.

Tad vēl tas rada sliktu elpu, no tā pūst zobi un rodas nežēlī­gas istabeņu krampju lēkmes.

Kas ir istabeņu krampji? - viņš jautāja.

Nu, tie ir tādi krampji, kādi piemetas istabenēm, - es pa­skaidroju. - lūs, domājams, varētu dabūt jaunākā menedžera krampjus - tie ir tādi paši, tikai sāpīgāki.

Kad jūs to visu atklājāt? - Ludvigs taujāja.

Pavisam nesen. Iedzeriet vēl vienu!

Paldies… Es ņemšu alu, - viņš teica. - Alus ir labs, vai ne?

Es nopūtos. Manam vācietim nebija humora izjūtas vai ari, ja

bija, tad apslēpta dzīlēs. Varbūt ar rūpīgu rīkstniecību es spētu atklāt kūsājošo jautrības avotu.

Neņemiet galvā! - es sacīju. - Man bieži patīk jokot.

Jokot, - Ludvigs nopietni atkārtoja, it kā šis vārds viņam būtu svešs. - Ak jā, jokot ir labi, cilvēks nevar būt nepārtraukti nopietns. Joki liek smieties.

Es malkoju brendiju un vēroju savu jauno paziņu. Viņš bija diezgan izskatīgs, ar lielām, maigām, godīgām zilām acīm, bet nervozs kā trusītis. Viņš radīja tāda cilvēka iespaidu, kurš, kaut arī to nemaz nedara, pastāvīgi skatās pār plecu bailēs no iedo­māta ienaidnieka vai varbūt mikroba.

Vai drīkstu jūs saukt par Ludvigu? - es jautāju. - Mani sauc par Džeriju.

Labprāt, - viņš teica, valdzinoši pasmaidīja un viegli palo­cījās. Es nolēmu viņu pārbaudīt.

Sakiet, Ludvig, - es jautāju, - kuram es šajā viesnīcā varu sūdzēties?

Jaunākā menedžera sejā parādījās izbaiļu izteiksme.

Sūdzēties? - viņš noprasīja. - Jūs gribat sūdzēties?

Ludviga pirksti krampjaini satvēra glāzi, it kā būtu piepildī­jušās viņa ļaunākās priekšnojautas.

Es gribēju teikt - ja man nāktos sūdzēties, kurš būtu īstais cilvēks?

Izsakiet savas sūdzības man! - viņš dedzīgi sacīja. - Es no­kārtošu visu, ko jūs vēlēsieties.

Redzat, - es pacietīgi teicu, - pieņemsim, ka man nepatīk savas istabas paklāja krāsa, - kam man tādā gadījumā jāsūdzas?

Es varu nomainīt mēbeles, - viņš dedzīgi, mierinoši teica. - Paklājs gan ir piestiprināts pie grīdas. Taču rīt es jūs varu pārvietot uz istabu ar citādas krāsas paklāju.

Es negribu mainīt istabu. Man patīk paklāja krāsa.

Bet jūs teicāt… - viņš iesāka.

Es pajokoju.

Ludvigs izskatījās pēc cilvēka, kas tikko izglābies no ātri brau­coša transporta līdzekļa riteņiem.

Pajokojāt, - viņš teica, - ak tā, pajokojāt! - Viņš nervozā atvieglojumā iesmējās.

Tomēr… - es turpināju, - vēl paliek duša.

Ludviga atvieglojums izgaisa un atkal parādījās nervozitāte.

Duša? Kas vainas dušai? - viņš bažīgi jautāja.

Es neesmu apdrošinājies pret redzes zaudēšanu no verdoši karstas ūdens strūklas, bet es tādu saņemu katru reizi, kad atgriežu krānu, - es paskaidroju. - Turklāt strūkla vēršas tikai vienā virzienā, un ir visai apnicīgi stāvēt ārā gaitenī, lai izbaudītu dušu visā pilnībā.

Vai tas atkal ir joks? - viņš cerīgi ievaicājās.

Diemžēl ne, - es skumīgi atteicu. - Šorīt man starp acīm trāpīja tik nikni karsta ūdens strūkla, ka es jau grasījos zvanīt uz reģistratūru, lai sagādā man pavadoņsuni, kas palīdzētu tikt lejā līdz brokastu telpai.

Es nekavējoties likšu to salabot, - Ludvigs teica, vienā pa­ņēmienā izdzēra savu alu un aizsteidzās prom kā no nervu galiem savelts kamolzāles ritulis.