Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Labā omā mēs devāmies ceļā ar vecu Sandbenkas kuģīti, kas nudien ir gandrīz kā mīklaini vārti uz citu pasauli. It kā ar Hārona laivu šķērsojot Stiksu, vienīgi daudz patīkamāku iemeslu pēc, kuģītis pārdārdināja pāri Pūlharboras salu sapunktotajai un jūrasputnu izraibinātajai grīvai; no spožajiem Bornmutas vies­nīcu bišu stropiem nokļuvām Anglijas lauku apvidū, kas nelikās mainījies kopš astoņpadsmitā gadsimta. Šeit apaļās kalnu no­gāzēs bija lieliskas, zaļas pļavas, iežogotas ar dzeloņplūmēm - tumšām un dzeloņainām, ērkuļainām kā raganas mati. Uzartajos laukos, kas bija glīti un gludi kā samts, kovārņu un kaiju bari sekoja arkliem, it kā fermeri veidotu īpatnēju putnu trasi. Jaunās, citrondzeltenās spurdzes izgaismoja dzīvžogus, vītolos bija papil­nam pumpuru, kas izskatījās kā klāti ar roņādu. Augstajos, sastingušajos bezlapu kokos, kas auga gar kalnu korēm, kailie, melnie zari savijoties pret debesīm veidoja ļoti sarežģīti zilu lāsu- maina stikla logu, ko šur un tur sabojāja kovārņu un žagatu lig­zdu pirmatnīgie veidojumi. Ludvigs ieslēdza magnetofonu, un mašīnā sāka pulsēt skaļa, enerģiska un uzmācīga bavāriešu mū­zika. Gandrīz varēja dzirdēt tulznaino roku plaukšķus pa pus­garajām biksēm un milzīgo kalnākāpēju zābaku klaudzienus, bavāriešiem baudot dzīvi ar gigantiskiem alus kausiem rokā. Tas radīja tādu kontrastu ar apkārtējo vidi, kurai mēs traucāmies cauri, ka kļuva pat uzjautrinoši.

Tad mēs pagriezāmies ap stūri - un mūsu priekšā uz gandrīz konusveidīga paugura, novietojušās iedobē starp divām zaļām ka'lnu krūtīm, parādījās Korfl pils drupas kā liels, trūdošs dino­zaura zobs, iestiprināts zaļā pakalna smaganā. Centrālais bloks - vienīgā augstā daļa, kas spējusi pretoties Kromvela vandalisko parlamentāriešu mīnām un šaujampulverim - tagad stāvēja, iz- slējies pret zilajām debesīm kā sarepējis pirksts - kovārņu apspo- kots, tāds kā šausminošs un vienlaikus skumjš.

Mēs novietojām mašīnu un gājām uz pils pusi. Aukstais, skaudrais gaiss un vīns, ko bijām izdzēruši, darīja mani mazliet vieglprātīgu. Pie ieejas divi drukni torņi kā iedauzīti aluskausi apsargāja masīvu arku, un vienā pusē mūra atliekās vēl viens tāds pats tornis bija izliecies asā leņķī kā nolīcis koks, kas gan ir ūdens izskalots vai vēja izraustīts, tomēr atteicies atlaist šīs zemes saites. Pulvera lādiņš, kas izlietots mēģinājumā to sagraut, nav bijis pietiekami liels, lai tiktu galā ar šo drukno Pērbeku mūrniecības šaha figūru.

Mums pa priekšu tajā pašā virzienā gāja gara, tumšmataina meitene. Viņai bija tās kārdinoši garās kājas, kādas mēdz būt tikai amerikānietēm, - sacīkšu zirga kājas, kas likās sākamies no zoda un turpināmies līdz bezgalībai.

Es uzsāku Ludvigam veltītu Anglijas vēstures lekciju.

Šeit… - es teicu, norādīdams uz arku, - bija tā vieta, kur notika pirmā no daudzajām slepkavībām. Gļēvulīgo rīcību pa­veica Elfrīda ar Etelredu Gauso. Viņš medīja šajā apvidū un bija še ieradies apciemot savu brāli. Elfrīda, protams, bija viņa pamāte un greizsirdīga tāpēc, ka Etelredam attiecībā uz viņu nebija Edipa kompleksa. Lai nu kā, Etelreds Gausais - reizēm saukts par Etelredu Nesauso, kad viņam bija gadījies iekrist medalū…

Medalus? Kas tas tāds? - Ludvigs jautāja, ar lielu uzmanību sekodams manam stāstījumam.

Trīs daļas vodkas, viena daļa medusūdens un drusku angos- tura rūgtā, - es precizēju un iepriecināts redzēju priekšā ejošo meiteni palēninām gaitu - no lielsoļainas, enerģiskas stilbošanas līdz sīkai tipināšanai, lai varētu dzirdēt manu lekciju.

Tātad Etelreds Gausais pārauļoja pāri tiltam zem šīs arkas un apsveicinājās ar savu pamāti tik silti, cik vien cilvēks bez Edipa kompleksa to spēj. Viņš teica, ka vēloties satikt brāli. Pamāte atbildēja, ka viņa brālis esot lejā, pazemes cietumā, kur spēlējoties ar skrūvspīlēm, un tūlīt pat tikšot pasaukts. Varbūt pa to laiku Etelreds iebaudītu malku medalus, lai spirdzinātos? Etelreds at­teica, ka iebaudītu gan.

Mēs tobrīd bijām sasnieguši kasi, un es varēju saskatīt meite­nes seju. Viņa bija nenoliedzami skaista. Meitene nopirka ceļ­vedi; viņai bija amerikāņu izruna. Pagriežoties mūsu acis sasta­pās. Viņa pēkšņi pasmaidīja un pamāja man ar ceļvedi.

Daži cilvēki, - es atsāku, - nespētu ticēt tam, kas notika vēlāk.

Meitene pamlņājās un tad sāka lēni kāpt augšup pa nogāzi uz galvenajām drupām, pietiekami lēni, lai varētu noklausīties mūsu sarunu.

Kas notika? - Ludvigs jautāja.

Elfrīda sajauca medaļu auna raga kokteiļmikserī un pa­sniedza ragu Etelredam. Kad Etelreds noliecās, lai to satvertu un ietriektu ribās, viņa iegrūda tam mugurā nazi - visai neviesmī­līga rīcība, uz kuru viņš reaģēja tik gausi, kā jau, spriežot pēc viņa vārda, varēja gaidīt. Tad Elfrīda iegrūda līķi akā, un šādi cēlies vecais, labais angļu sakāmvārds - "viss ir labs, kas akā beidzas"'.

Policija viņu nenoķēra? - Ludvigs jautāja.

Nē, - es atbildēju. - Šie mēnešiem ilgi ķēpājās, ņemdami pirkstu nospiedumus visiem pils iemītniekiem, taču bez rezul­tātiem. Kā tolaik kļuva zināms, Vecais Skotlendjards bija pilnīgi apjucis.

1 Vardu spele: well ( angļu vai.) - aka, ari labi. Teiciens oriģinālā skan: "All is well that ends well."

Un kurš bija tas Edipa komplekss? - Ludvigs taujāja, apņē­mies noskaidrot visus vēsturiskos faktus.

Sers Edips, ārkārtīgi samaitāts bruņinieks, gribēja apprecēt Elfrīdu un iegūt troni. Viņš gribēja kļūt par valdnieku, saprotat? Vai esat dzirdējis izteicienu "melns kā nakts'"?

Jā, - Ludvigs atbildēja.

Šo frāzi ieviesa, lai raksturotu seru Edipu, - es paskaidroju.

Es ievēroju, ka meitene ir sastingusi dzirdamības robežās un

cītīgi pēta savu ceļvedi. Sajūsmināts redzēju, ka viņa to tur rokās ačgārni. Vīrs kases būdiņā domīgi mūs vēroja.

Nevēlaties ceļvedi, ser? - viņš drīzāk secināja nekā jautāja tajā jaukajā, biezajā Dorsetas izrunā, ko var griezt ar nazi kā garda siera gabalu.

Nē, paldies, - es bezrūpīgi atteicu, - es zinu šīs cildenās čupas vēsturi.

Es tā dzirdu, ser, - viņš sacīja un man pamirkšķināja. - Jūsu draugs ir ārzemnieks, vai ne?

Vācietis, - es paskaidroju. - Jūs zināt, kādi viņi ir.

O jāāā, - vīrs teica, - o jāāā. Ļoti labi zinu.

Jūs esat no Dorsetas? - Ludvigs ieinteresēts jautāja.

Tas bija par daudz vīra nopietnībai, un ar slāpētu "jā, ser" viņš ienira atpakaļ būdiņā.

Iesim! - es mudināju. - Mums daudz kas jāapskata, un vēs­ture ir fascinējoša.

Mēs pagājām garām meitenei, un viņa mums lēnām sekoja.

Un nu, - es teicu, kad mēs rāpāmies pa zālaino nogāzi aug­šup uz pili, - mēs pārlēksim vienam vai diviem gadsimtiem, līdz nonāksim tajā brīdī, kad Henrijs VIII kauliņu spēlē laimēja pili no Henrija VII.

Leknajā, zaļajā zālē ganījās bariņš aitu un auns ar lieliem, cieši saritinātiem ragiem kā milzu gliemežnīcām katrā galvas pusē.

1 Vardu spele: knight (bruņinieks) un night (nakts) izruna vienādi.

Jums jāzina, ka Henrijam VIII dzīvē bija tikai trīs kaislības, - es turpināju, - sievietes, ēdiens un mūzika. Te savā priekšā jūs redzat pārpalikumu no tā paša ganāmpulka, kura aitas tika servē­tas Henrijam galdā kopā ar zirņiem, ceptiem kartupeļiem un piparmētru mērci. Parasti kā karbonādes, bet tajās dienās, kad viņš nocirta galvu pāris savām sievām, viņš to nosvinēja ar jēra kāju rozmarīna un timiāna mērcē.