Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

"Heress," bārmenis teica izteikti provinciālā īru dialektā, "iz­raisa podagru un portvīns tāpat."

"Alus," es nopietni turpināju, "padara cilvēku resnu un tā­dējādi maitā sirdi, tāpat kā brendijs, ja to dzer dienas vidū." Bārmenis savukārt pastāstīja, ka dažiem viņa klientiem, kuri par visu vari gribējuši dzert viskiju, artērijas sacietējušas tik strauji, ka viņi pēkšņi kļuvuši pilnīgi stīvi un nekustīgi gluži kā statujas. Es teicu, ka esmu dzirdējis par šādām sekām no ruma dzeršanas, vienīgi tad cilvēki kļuvuši par tādām kā lipīgām sīrupa čupām. Negribēdams palikt iepakaļ, bārmenis pastāstīja, ka vodka saēd zarnas un vēderplēvi; vēl tikai vakar viņam bijis klients, kurš no­miris, jo viss vēdera saturs izvēlies uz grīdas. Šausmīga ķēpa, ko nācies satīrīt, viņš nopūtās, un tas nabaga puisis brokastīs esot ēdis šķiņķi ar olām. Es devu šim bārmenim augstāko novērtē­jumu. Tieši šādi mazi, artistiski akcenti ir tie, kas veido labus īru melus. Ludvigs rūpīgi sekoja šai repliku maiņai. Tad viņš uzma­nīgi nopētīja manu seju.

Jūs abi jokojat? - viņš jautāja tik aizkustinoši, ka es biju spiests to atzīt, tāpēc mēs pasūtījām alu, un bārmenis mums pievienojās.

Drīz vien Ludvigs man pastāstīja, ka viņš ļoti gaidot savu atva­ļinājumu.

Uz kurieni jūs dosieties? - es apjautājos.

Es gribētu aizbraukt uz Francijas dienvidiem, - viņš atbildēja, - bet nevaru.

Kāpēc ne? - es jautāju. - Jums ir ātra mašīna, un ceļi ir labi. Jūs varat tikt līdz Kannām vienas dienas laikā.

Bet man jāapciemo ģimene.

Vai jūs tiešām gribat viņus redzēt? - es jautāju, domādams par paviršo veidu, kādā manas ģimenes locekļi neregulāri lēca iekšā un ārā cits cita dzīvē, brīdinot par gaidāmo uzlidojumu vēl mazāk, nekā to dara dzeguzes pirms savu spārnoto draugu ap­meklēšanas.

Nē, bet tā ir mana ģimene, - viņš vienkārši teica. - Tāpēc es nevaru braukt uz Francijas dienvidiem, kur dzīvo mana drau­dzene Penija.

Tas man radīja iespaidu par rūpīga dēla pārmērīgu padevību.

Kāpēc neiegriezties pie ģimenes atpakaļceļā? - es ierosināju.

Brauciet vispirms apciemot Peniju.

Ludvigs izskatījās šokēts.

Vai arī… - es turpināju, - kāpēc vienu gadu neteikt "pie joda ģimeni" un nebraukt uz… uz… Meksiku?

Viņš apdomāja šo ideju, kamēr mēs ar bārmeni gaidījām, vai izdosies viņu samaitāt.

Man gribētos redzēt Meksiku, - Ludvigs beidzot sacīja. - Bet varbūt tur ir pārāk karsts. Man Spānija likās ļoti karsta.

Kāpēc jūs nesūdzējāties valdībai? - es jautāju. Viņš apdomājās.

Tā nav iztiesājama sūdzība, - viņš paskaidroja.

Mēs ar bārmeni kvēli cerējām, ka tas bija joks. Tas nebija joks; tas bija vienkāršs fakta konstatējums. Mēs ar bārmeni apmainī­jāmies sāpju pilniem skatieniem.

Nu, ir arī vēsākas vietas, - es saprātīgi teicu, - Bafinlenda [3] , piemēram.

Jā? - Ludvigs ieinteresēts teica.

Mūsu draugs… - es teicu, norādīdams uz bārmeni, - var jums pastāstīt par Bafinlendu.

Bārmenis ar tik neizteiksmīgu seju kā darvas muca paņēma glāzi un sāka to spodrināt.

Bafinlenda ir vēsa vieta, - viņš mierīgi un nopietni stāstīja.

Tur ir tik vēss, ka cilvēkiem tur jāgatavo īpaši dzērieni, citādi pudeles uzsprāgst.

Ludvigs kādu mirkli domāja par to.

Cik stipri dzērieni? - viņš jautāja.

Bārmenis nopūtās. Varēja redzēt, ka viņš sāk saprast manu problēmu.

Ja jūs dotos uz Bafinlendu, jūs izbaudītu eskimosu vies­mīlību, - es teicu. - Papilnam trāna, degunu berzēšana ar jestrām eskimosu sievām…

Kas ir trāns? - Ludvigs pajautāja.

Mazs, bet nozīmīgs pusizliekts muskulis precību gadus sa­snieguša vaļa zarnu lejasdaļā, - es paskaidroju.

Ja šis valis nomedīts augusta pilnā mēnesī, kad aisbergi sāk kust, - bārmenis rāmi un pilnā pārliecībā piemetināja, izpelnī­damies manu absolūtu pielūgsmi.

Un ar rokas harpūnu, - es gluži bezkaunīgi papildināju.

Es nedomāju, ka man tas garšotu, - Ludvigs teica. - Tas garšo pēc zivīm, vai ne? Man vienmēr paliek nelabi no žāvētām siļķēm, kad es tās ēdu, un mani moka lielas slāpes.

Es paskatījos uz bārmeni; viņš vērās manī ar līdzjūtību.

Esmu atradis īsto, - es teicu, - īstu hunni.

Patiesi, ser, - bārmenis piekrita. - Manuprāt, viena vai divas nedēļas Dublinā būtu īstās zāles, tikpat labas kā trakonams.

Es par to padomāšu, - es apsolīju.

Dublinā ir ļoti mitrs, vai ne? - Ludvigs jautāja, dedzīgi tiek­damies pēc zināšanām.

Jā, - bārmenis apstiprināja. - To sauc par Ziemeļu Venēciju. Tur ari tika izgudrota gondola.

Bet es domāju… - Ludvigs apjucis iesāka.

Ejam! - es teicu, saķēris viņa roku ciešā tvērienā. - Iesim, ap-

ēdlsim kādu žāvētu silki.

> j

Teicamās maltītes laikā Ludvigs atviegloja sirdi, stāstīdams par Peniju. Viņa esot jauna, jautra' (es ļoti apšaubīju, vai viņai ir humora izjūta), bet abi vienmēr ķildojoties, vienmēr. Viņa neesot gatava, kad vajadzētu būt, nekad viņa negribot darīt to, ko viņš ierosinājis, un, trakākais no visa, savos pūliņos ātri apģērbties viņa visur atstājot zemē mētājamies zeķes un krūšturus. Viņš jūtot, ka šis pēdējais paradums kombinācijā ar ievērojamu vecumu atšķi­rību padarot jautājumu par precībām neiespējamu vai arī, ja ne neiespējamu, tad apšaubāmu. Es teicu, ka, manuprāt, tas ir tieši tas, kas viņam vajadzīgs: sieviete, kas ir jauna un dzīvīga, tāda, kas ar viņu strīdēsies un turēs pastāvīgi līdz viduklim iestigušu izsvai­dītos krūšturos un zeķēs. Es teicu, ka daudzas laulības izjukušas sievu pārmērīgā kārtīguma dēļ, savukārt daudzas citas izglābis tieši īstajā brīdī nomests krūšturis. Ludvigs bija šīs idejas svai­guma gauži pārņemts, un pēc divām pudelēm teicama vīna es jau gandrīz biju padarījis viņu un Peniju par Bornmutas viesnīcas īpašniekiem - ar vienīgo noteikumu, ka viņa neizmētās krūšturus gaiteņos.

Es viņai uzrakstīju vēstuli, kurā lūdzu atbraukt un pavadīt atvaļinājumu kopā ar mani, - viņš atzinās.

Un ko viņa atbildēja?

Viņa neatbildēja. Tas ir ļoti uztraucoši, - viņš nobažījies atteica.

Neuztraucieties, - es stingri sacīju. - Ja jūs pazītu Francijas pasta sistēmu tikpat labi kā es, jūs nepavisam neraizētos. Vēstule, kurā teikts "jā, es tevi mīlu" pienāks jūsu simtajā dzimšanas dienā.

Ludvigs izskatījās pārbijies.

Joks, - es paskaidroju.

Ak… - viņš atvieglots noteica. - Tātad jūs domājat, ka viņa piekritīs?

Nemaz nevar nepiekrist, - es apgalvoju. - Kura gan spētu pretoties neķītra huņņa valdzinājumam?

Šo joku Ludvigs zināja, tādēļ smējās aizrēkdamies. Tad viņš kļuva nopietns.

Jūs daudz ceļojat? - viņš jautāja.

Krietni daudz.

Vai tas… zināt… jūs uztrauc?

Nē. Kāpēc?

Ikreiz, kas dodos atvaļinājumā, es kļūstu ļoti nervozs un man sāp visas iekšas, - viņš atzinās. - Jo brīvdienas tuvāk, jo kļūst ļaunāk. Un tad, kad es beidzot dodos atvaļinājumā, es jūtos tik slikti, ka nespēju to visu izbaudīt.

Jums vajadzīgs kāds trankvilizators, - es ieteicu. - Es jums to iedošu.

Tas līdzēs? - viņš cerīgi jautāja.

Protams, - es apgalvoju. - Atgādiniet man - man ir līdzi. Es pats to palaikam lietoju, kad pārstrādājos.

Es būtu jums ļoti pateicīgs, - Ludvigs sacīja, - Savu atva­ļinājumu es gribu izbaudīt.

Jūs to izbaudīsiet, - es apsolīju, - un Penija arī.