Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Viņas ir ļoti netīras, - Ludvigs piezīmēja, blenzdams uz aitām.

Tās tīšām uztur netīras, lai kāds malu mednieks viņas neno- medītu, - es paskaidroju. - Viņas tiek mazgātas reizi gadā, svētā Omo dienā, svinīgā ceremonijā pils aitu mērcētavā.

Ak tā… - Ludvigs teica.

Viņš lūkojās apkārt uz milzīgajiem, sabrukušajiem mūra ga­baliem un pusizjukušajām sienām.

Kur ir virtuve? - viņš vaicāja.

Es aizvadīju viņu uz telpu, kurā, manuprāt, tajās senajās die­nās bija sēdējuši sargkareivji un apsargājuši pils otro ieeju ar pa­ceļamo tiltu, spodrinādami savus lokus un bultas un uzturēdami verdošo darvu vajadzīgajā temperatūrā. Telpa bez jumta bija kādas divdesmit reiz deviņas pēdas liela. Viens gals bija veidots puslokā, un biezajā mūrī bija gara, šaura, krusteniska bultu lūka.

Šī, - es teicu, - bija diženā virtuve.

Amerikāņu meitene bija apstājusies ārpusē.

Bet tā ir tik maza, - Ludvigs aizrādīja.

Nepavisam, ja esat prasmīgs pavārs un ja jums ir visas mo­dernās ierīces. Henrijs pievērsa lielu uzmanību pārtikai, kā es jums jau stāstīju, un pavāra dzīvība nebija ne graša vērta, ja tas pasniedza sliktu maltīti. Taču prasmīgs pavārs tādā vietā kā šī var viegli pagatavot banketu, iespējams, septiņus vai desmit ēdienus. Labas gatavošanas māksla ir kārtīgums, - es lišķīgi teicu, atcerē­damies, ka mana sieva tika nodēvējusi mani par visnekārtīgāko pavāru, kādu viņa jebkad satikusi.

Bet kā viņi dabūja ēdienus uz augšējiem stāviem? - Ludvigs apjucis jautāja.

Pa servējamo lūku, - es atteicu, norādīdams uz šaujamlūku. - Garas lietas, tādas kā seleriju kātus un tamlīdzīgi, pa gareno lūku, un paplātes ar mazām, plakanām lietām - pa līmenisko.

Ludvigs pagājās uz priekšu, lai izpētītu lūku.

Tas ir ļoti neparasti, - viņš noteica.

Amerikāņu meitene palūkojās uz mani, pārmetoši pašūpoja galvu, pasmaidīja un tad, man par sašutumu, nozuda. Es izrādīju Ludvigam atlikušo pils daļu, kaisīdams dezinformāciju viņa dzir­dīgajās ausīs; cerēju, ka mēs vēl satiksimies, bet meitene bija no­zudusi.

Ludvigs arvien vairāk un vairāk satraucās. Guļamistabās - tās bija astoņas reiz sešas pēdas lielas -, kā viņš man aizrādīja, varētu ietilpināt vienīgi vidēja izmēra divguļamo gultu, neatstājot ne­maz vietas, lai tiktu istabā iekšā vai ārā. Kā gan karaliene Eliza­bete, kura, kā es informēju, mēdza te pavadīt nedēļas nogales kopā ar savu tēvu, iztika? Es teicu, ka viņa vienkārši atvēra durvis un lēca gultā iekšā. Tas ietaupīja labu tiesu apkārtmīcīšanās, un, tā kā gulta aizņēma visu istabu, tad nenācās raizēties par slau­cīšanu zem tās. Ludvigs uztraucās arī par sanitārajiem ierīkoju­miem - apaļa torņa paliekas, kas rēgojās kalna galā kādu piecsimt jardu attālumā no galvenās pils, es viņam ļāvu iztēloties kā kungu un dāmu tualeti.

Kāpēc tik tālu? - viņš jautāja.

Divu iemeslu pēc, - es paskaidroju. - Pirmkārt, kā varat re­dzēt no novietojuma, katru reizi, kad norāva ūdeni, saturs no- plūda lejā pa kalnu uz ienaidnieka nometni, izraisot pamatīgu apjukumu. Un, otrkārt, Henrijs to uzcēla kā soda vietu. Viņš at­klāja, ka galminieki savām vajadzībām vienkārši izmanto robus cietokšņa mūrī, un lejas sargkareivji bija žēlojušies, tāpēc Henrijs uzbūvēja tualeti tur ārā, un ikvienam, pēc piedraudējuma ar nāvi, nācās to izmantot. Ticiet man, aukstās ziemas naktīs tas bija ļoti iedarbīgi.

Amerikāņu meitene bija nozudusi tikpat pēkšņi un pilnīgi kā trusis alā, un es jutu skumjas. Es biju cerējis - varbūt vēl pāris manu vēsturisko dārgumu, un mēs būtu iepazinušies. Mēs lēnām atgriezāmies pa savām pēdām līdz ieejai; dodoties lejup pa no­gāzi, es pametu skatu uz augšu, uz to pils daļu, kas bija palikusi vairāk vai mazāk neskarta, un tur, augstu pār mums, ieraudzīju daiļo meiteni, izliekušos pa loga apdrupušajām atliekām, gar kurām kā pelnu plēksnes lidinājās kovārņi, un vērojam mūs. Es pamāju, un viņa pamāja pretī. Cits pamudinājums man nebija vajadzīgs. Salicis rokas taurē es saucu:

Daiļā dāma, šī ir mana brīnišķīgo princešu glābšanas diena, un es zinu, ka jūs esat briesmās!

Viņa paliecās uz priekšu, melno matu krēpēm noslīdot pār pleciem, un svinīgi vērsās pie manis.

Ser bruņiniek, esmu šausmīgās briesmās! - viņa melodiski iesaucās ar maigu amerikāņu akcentu. - Kā gan jūs uzzinājāt par manu nožēlojamo stāvokli?

Mana sirds iesila pret viņu.

Lēdij, visa karaliste to zina, - es teicu, nometies uz viena ceļa.

Es un šis te, mans āksts, esam ceļojuši daudzas nogurdinošas jūdzes, lai izglābtu jūs no likteņa, kas ļaunāks par nāvi.

Kas ir āksts? - Ludvigs jautāja.

Tāds kā muļķis, - es atteicu.

jūs domājat - idiots? - viņš sašutis jautāja.

Ser bruņiniek, - mana princese sauca, nervozi atskatīdamās,

runājiet klusāk, es baidos, ka sargi var sadzirdēt!

Lēdij, ir manām ausīm tapis dzirdēts, ka jūsu tēvocis sa­maitātais ieslodzījis jūs, lai sagrābtu gan karaļvalsti, gan jūsu tikumību, - es saucu.

Idiots ir āksts? - Ludvigs jautāja.

Licencēts jokdaris, - es paskaidroju.

Manu tikumību arī? - princese apjautājās.

Kas ir jokdaris? - Ludvigs jautāja.

Jā, to brīnišķo dārgumu, ko sieviete glabā tik svēti, - es teicu. - Pat šajā brīdī jūsu tēvocis, uzacis, melnās un biedējošās, sa­vilcis…

Vai jokdaris ir tas pats, kas āksts? - Ludvigs jautāja. - Tas nozīmē, ka idiotam ir trīs nosaukumi.

Jā, - es kodolīgi atteicu, jo mana princese tvēra katru manu vārdu.

Sakiet man, ser bruņiniek, ko dara mans tēvocis? - viņa melodiski jautāja.

Viņš šajā pašā brīdī sēž un lemj jūs bojāejai, kundze, - es teicu. - Bet nebaidieties ne mirkli, es…

Bojāeja ir vēl viens apzīmējums nāvei? - Ludvigs jautāja.

Jā, - es teicu.

Sakiet jel, ser bruņiniek, vai es spēju ar jūsu palīdzību to no­vērst? - mana princese jautāja.

Lēdij, nebaidieties ne mirkli! - es saucu. - Nav tāda tēvoča, lai cik tas asinsgrēcīgs, lai cik tas izvirtis, lai cik ļaunprātīgs, lai cik tūkstošiem favorītu balstīts, lai cik plecīgs, garmatains un vidus- laicīgs, nav tāda, kurš jaudātu jel kādus spēkus pret mums vērst - mēs tversim savu uzticamo zobenu Ekskaliburu…

Jūs pazīstat to meiteni? - Ludvigs ieinteresēts jautāja.

Ser Lanselot, tas jūs! - lēdija trīsulīgā balsī iesaucās.

Tas es, ak kundze, un jūsu pazemīgais kalps, - es atbildēju.

Varbūt jūs esat viņu iepriekš saticis? - Ludvigs jautāja.

Paklausieties, - es aizkaitināts attraucu, - aizverieties uz mirkli!

Kovārņi, īgni ķērkdami, riņķoja ap torni.

Lēdij, - es saucu, - mēs gaidām te lejā ar manu uzticamo rumaku, manu zirgu Mersedesu, kura mugurā nogādāsim jūs drošībā.

Mersedess nav tikai viens zirgs, - Ludvigs aizrādīja, - šim modelim ir divdesmit zirgspēku.

Ser Lanselot, jūsu laipnība ir tikpat liela, cik jūsu drosme, - mana princese sacīja.

Tad es uzrāpšos jūsu cietokšņa mūrī, nogalēšu sargus un nogādāšu jūs Tā Kunga Bornamutas ciematā uz pusdienām ar brieža cepeti un medaļu.

Vācijā mēs ēdam daudz brieža gaļas, - Ludvigs teica. - Ar ķiļķeniem.

Ak vai, ser Lanselot, - atsaucās princese, - baidos, ka tam nebūs notikt, kaut arī es ilgojos pēc medalus ar vodku un drusciņ angostura rūgtā. Tur pāri, ciematā, mans saderinātais gaida ar greizsirdību vaigā.

Ko nozīmē "vaigā"? - Ludvigs jautāja.