Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Laipni, nudien pārāk laipni no jūsu puses! Es sarunāšu pāris indiāņu, kas palīdzēs jums atnest mantas, - Mentons teica un, raustīdamies savā matu mežā, drudžaini aizsteidzās.

Es savācu dažas mantas, kas man likās nepieciešamas pagaidu mītnē pie Džeimsa Mentona, tad izvilku no kojas apakšas vienu

' 1 kaste = 9 pudeles viskija.

no sešām "Dendija Dinmonta" kastēm un pasniedzu to visu diviem smaidošiem indiāņiem, kuri gaidīja manas netīrās, minia­tūrās kajītes ārpusē. Tikko viņi parādījās uz klāja, Džeimss ņēmās brāzmaini raustīties. Bija skaidri redzams, ka viņu galvenokārt interesē viskijs; viņš tā uzmanīja indiāņus, it kā šī kaste būtu biķeris ar svēto ūdeni, kas nekādā ziņā nedrīkst izšļakstīties. Ka­mēr mēs devāmies pa upes krastu uz Mentona māju, viņš pastā­vīgi aizrādīja pašpārliecinātajiem, vingrajiem, pieredzējušajiem indiāņiem, kuri stiepa dievišķo nektāru uz saviem pleciem.

Uzmanieties no tās saknes! Tūlīt būs slidena vieta! Uzma­nieties no tā zara - un tagad no tā baļķa… - Viņš nebeidza raus­tīties un pamācīt, līdz mēs uzkāpām pa koka kāpnēm uz viņa plašās verandas un viskija kaste bija droši novietota uz galda.

Mentona māja bija divstāvīga izbalējusi paneļu ēka ar lieliem slēģotiem logiem un plašu verandu, kas stiepās visapkārt apakšē­jam stāvam. Pakļauta visiem Paranas upes untumiem, māja bija uztupusies uz koka baļķiem savas desmit pēdas augstu no zemes. Dārzs - ja šo mežonību var nosaukt tik lepnā vārdā - bija pie­audzis ar apelsīnu, avokado, mango un citiem augļu kokiem, starp kuriem varēja redzēt plūstam un mirgojam upi.

Tā, - Džeimss teica, balsij trīcot tikpat stipri kā rokām, - maz­liet iedzersim - tā sakot, ar jūsu piekrišanu! Mazs tosts par godu jums!

Viņš atrāva kasti vaļā un izvilka vienu pudeli. Viņa rokas raus­tījās tik stipri, ka es domāju - viņš to nometīs. It kā nejauši es izņēmu pudeli no viņa drebošajām rokām.

Tas ir dīvaini, - es ieteicos, - uz etiķetes pat ir dendidinmonta attēls. Nez kāpēc viņi izvēlējušies tik maz pazīstamu suņu sugu?

Novietoju pudeli drošībā uz galda; Mentons blenza uz to kā hipnotizēts. Pēkšņi viņš satrūkās, it kā pamozdamies.

Anna, - viņš iesaucās, - Anna, atnes glāzes!

No mājas iekšienes atskanēja īgna atbilde, un drīz vien parā­dījās Anna, nesdama paplāti ar divām lielām glāzēm. Tā bija drukna sieviete ar sirmiem, mezglā saņemtiem matiem, kas bija sastiprināti ar veselu mežu matadatu. Viņai varēja būt tiklab četrdesmit, kā deviņdesmit gadu; nežēlīgā seja un aukstās acis ro­sināja domu, ka viņa ar baudu vadījusi savas dienas kā uzraudze kādā no visnepievilcīgākajām koncentrācijas nometnēm. Viņa paskatījās uz viskija pudeli un kasti.

Atcerieties, ko Herr Doktor saka, - viņa mazliet draudīgi brīdināja.

Nu, nu, Anna, - Džeimss īsi atteica. - Misters Darels nevēlas klausīties visādās svētulīgās pļāpās.

Anna noņurdēja un iegāja atpakaļ mājā. Džeimss atskrūvēja pudeli un ar īsti varonīgu žonglēšanu, kuras laikā es brīdi no­domāju - viņš ar pudeles kaklu sašķaidīs abas glāzes, ielēja mē­renu malciņu man un gandrīz pilnu glāzi pats sev. Ar to vieglo šoku, kādu izjūtam, redzot cilvēku lietojam "nepareizo" roku rakstīšanai vai dzērienu ieliešanai, es ievēroju, ka viņš ir kreilis.

Es nekad nelietoju toniku, - viņš kā atvainodamies pa­skaidroja, - tas sabojā garšu. Nu, priekā!

Tikko biju pielicis savu glāzi pie lūpām, kad viņējā trijos milzu malkos jau bija tukša. Džeimss aizraustījās līdz attālam krēslam un nodrebēdams sabruka tajā. Bija redzams, ka viskijs atšķetina viņa nervus, gluži kā izārdītu vecu adījumu.

Vienmēr esmu teicis, ka pirmais saulrieta malks ir visla­bākais, - viņš izspieda caur klabošajiem zobiem un centās smaidīt.

Es arī, - es piekritu, atturēdamies no aizrādījuma, ka pulk­stenis ir tikai pieci un saule vēl negrasās rietēt. - Domāju, es tagad labāk iešu un pabarošu dzīvniekus; pēc tam būšu brīvs.

Labi, labi, - Džeimss nomurmināja, bet neskatījās uz mani. Viņa skatiens bija kā piekalts pudelei.

Mani dzīvnieki katrs savā vīzē mani nosodīja, nolamāja un nozākāja par ēdiena pasniegšanu ar piecu minūšu nokavēšanos. Tomēr pamazām manas cietsirdības mežonīgā kritika rimās, dodot vietu tlksmlgai žokļu vārstīšanai, augļu čāpstināšanai un riekstu kraukšķināšanai.

Kamēr es pa upes krastu devos atpakaļ uz māju un apbrīnoju mušķērājus, kas, garajām astes spalvām krustojoties, snaikstījās pēc kukaiņiem, otrā upes krastā varēja redzēt milstam pamatīgu negaisu. Milzīgi gubu mākoņi stūmās uz šo pusi - melni, pur- pursarkani un pelēkzili kā persiešu kaķi -, reizēm pazibinādami dzeltenīgus zibeņu nagus. Neskaidri varēja dzirdēt pērkona rūkoņu, mākoņu zvēriem lienot tuvāk.

Ei, mister Darel, vienu mirklīti! - sauca kāda balss.

Uz manu pusi steidzās drukns maza auguma cilvēks ar sir­mām ūsām, tuklu seju un caururbjošām, brūnām acīm. Viņam bija pilnīgi pliks pauris, mugurā saburzīts, diezgan netīrs lin- audekla uzvalks un rokā melna soma. No vienas kabatas kā zar­nas gals karājās ārā stetoskops. Nevajadzēja būt dedukcijas ģēni­jam, lai saskatītu šajā cilvēkā ārstu.

Doktors Lārkins, - mazais vīriņš stādījās priekšā un paspieda man roku. - Oficiāli strādāju Tanīna Kompānijai, bet pa laikam izpalīdzu arī nabaga sasodītajiem indiāņiem. Šie nolādētie parag- vajieši, vai zināt, savā kllrībā pret viņiem izturas kā pret lielceļa dubļiem - tikai tāpēc vien, ka dabūjuši pāris pilienu spāņu asiņu savās slinkajās vēnās. Indiāņi ir zemes sāls. Piedodiet, ka jūs aizkavēju, - gribēju vienīgi apjautāties, kā klājas Džeimsam. Pāris dienas neesmu viņu redzējis, biju pārāk aizņemts. Vai viņš ir labā formā, ko?

Nu, ja veselas viskija glāzes sausas izdzeršanu trīsdesmit sekunžu laikā var nosaukt par labu formu… - es prātīgi teicu.

Velns un elle! - Dakteris eksplodēja. - Kurš viņam iedevis to nolādēto mantu? Es ikvienam apkārtnē esmu pieteicis nedot viņam ne piles, pat ne piles! Es tikko biju viņu jauki atalko- holizējis.

Baidos, ka es esmu tas vainīgais, - es nožēlas pilns teicu. - Man neienāca ne prātā, ka Džeimss ir alkoholiķis. Lūgdams mani apmesties pie sevis, viņš ieminējās, ka esot beidzies viskijs, un, tā kā man drusku bija - es vedu to uz Buenosairesu -, es viņam ie­devu vienu kasti.

Ak Dievs! Veselu kasti! - Lārkins iekliedzās. - Dievs vien zina, kas viņam pēc tik ilgas atturēšanās rēgosies! Ticiet man, kad es viņam pievērsos, bija trakāk par rozā ziloņiem.

Man šausmīgi žēl, - es teicu.

Tā nav jūsu vaina. Dabiska, laipna rīcība. Bet, paklausieties, - raugiet, varbūt varat aizvākt no viņa pārpalikušo mantu, ja vēl kas atlicis. Brīdinu - kad alkoholiķi nonāk šajā stadijā, tie kļūst viltīgi kā zebiekstes. Nu ko, man nav nozīmes iet jums līdzi. Tas būs kā sarkana lupata bullim. Te ir mana vizītkarte! Ja kļūst pārāk grūti, piezvaniet man. Viņam rādās šausmīgas halucinācijas, jūs pats redzēsiet, bet neņemiet tās vērā. Viņš droši vien stāstīs jums daudz blēņu - piespēlējiet viņam, izliecieties noticam. Es mēģi­nāšu ar to tikt galā rīt, labi?

Labi, un piedodiet, ka iztramdīju jūsu AA [4] , - es teicu.

Lārkins īsi pasmaidīja.

Visus nevar izglābt, - viņš noteica un aizslāja.

Kad es atgriezos mājā, Džeimss bija ticis jau labi tālu: pudele gandrīz tukša, tās dibenā vīdēja tikai kāda pirksta tiesa viskija. Līdzās viņam uz galda bija nolikts vecmodīgs uzvelkamais gra­mofons un kaudze vecu plašu. Turpmāko notikumu gaitā tas iz­rādījās šausminoši trāpīgi, ka viņš spēlēja Mills Brothers iedzie­dāto "Mis Otis nožēlo".