Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Dārgais draugs, - Džeimss teica, strauji ieliedams atlikušo viskiju savā glāzē, - mans dārgais draugs, apdarījāt savu mājas soli, ko? Laiks saulrieta malkam - varu derēt, jūs to esat nopel­nījis, vai ne? Šī pudele rādās tukša, tāpēc atkorķēsim nākamo; vai ne? Tā ir pareizi! - Viņa rokas tagad jau bija diezgan drošas, kamēr viņš ielēja divus normālus mēriņus - vienu sev, otru man.

Vakara gaitā Džeimss tomēr piedzērās arvien vairāk un vairāk. Viņš uzkumpis sēdēja galda galā, saķēris glāzi un paturēdams vis­kija pudeli viegli sasniedzamā attālumā, un tik tikko pieskārās Annas teicami pagatavotajām vakariņām.

Sakiet, - es jautāju, vienīgi vēlēdamies uzturēt sarunu, - kā jūs tikāt pie šis skaistās mājas?

Mājas? - viņš pārjautāja. - Šīs te mājas? Es to mantoju. No tantes. Šo māju un iztikas līdzekļus apmaiņā pret solījumu nekad vairs nespert kāju vecajā, labajā Anglijā. Viņai nepatika mana reputācija, vai saprotat? Man pašam tolaik tā arī diezko nepatika.

Viņš iedzēra malku viskija.

Kā jūs domājat - kāda bija mana nodarbošanās? Mēģiniet uzminēt! - Džeimss mudināja ar viltīgu spīdumu zaļajās acīs.

Nu, - es teicu, - to ir grūti pateikt. Jūs acīm redzami esat guvis labu izglītību. Iespējams, ka jūs bijāt kaut kas Sitijā, vai var­būt skolotājs, vai ierēdnis?

Jums gandrīz taisnība, - Džeimss teica un palaida dzērāja smieklu šalti. - Es biju valdības dienestā, pilnīgi pareizi. Bet es biju arī skolotājs. Pavisam īpašs skolotājs. Varat uzminēt?

Man nav ne jausmas, - es atteicu. - Akadēmiskajā pasaulē ir tik daudz variantu.

Akadēmiskajā pasaulē! Tas man patīk. Nē, manu zēn, es mā­cīju slepkavošanu. Profesionālu slepkavošanu, - viņš teica un piepildīja savu glāzi gandrīz līdz malām.

Jūs gribat teikt, ka apmācījāt desantniekus vai jūras kāj­niekus - kaut ko tādā garā? - es jautāju, bet mani pamazām sāka pārņemt šermuļi un es ilgojos, kaut būtu sveiks un vesels atpakaļ savā mazajā, smirdošajā kajītē.

Pie velna jūras kājniekus! - Mentons atcirta, lieliem mal­kiem tukšodams savu dzērienu. - Nē, mans dārgais draugs, es mācīju kāršanu.

Viņš pēkšņi pasvieda galvu uz vienu pusi šausminoši reālis­tiskā pakārta cilvēka pozā.

Jā, tieši to es mācīju. Mācīju citiem, kā sasiet mezglu, kas darbojas brīnumaini. Mezglu, kas ir atbilde uz visu. Mezglu, kas strauji nosūta jūs mūžībā. Mezglu, kas sagādā mazāk problēmu nekā laulību saites.

Jūs gribat teikt, ka bijāt sabiedriskais kārējs? - es neticīgi jautāju.

Nē, viņš paskaidroja, - es biju ceļojošais kārējs. Protams, pamatizglītību ieguvu Anglijā. Bija tikai jāskatās un jāmācās. Tā ir īsta māksla, vai zināt - pilnīgi pareizi ielauzt sprandu, lai viņi neciestu mokas, - saprotat? Te ietilpst arī matemātika, zināt, - novietot viņus uz lūkas tā, lai kristu iekšā taisni, novērtēt garumu un svaru, un kakla resnumu. Kā jau teicu, tā ir māksla. - Džeimss apklusa, spēcīgi nodrebinājās un iztukšoja glāzi. - Nelaime tā, ka tie bandubērni nepaliek beigti, - viņš atkal ierunājās aizlūstošā balsī. - Viņi neatstājas. Kāpēc viņi nevar palikt tur, kur ir, un nevilkties atpakaļ? Pie joda, viņi bija notiesāti!

Mentona zaļās acis pieplūda ar asarām, tās ritēja viņam ūsās un bārdā un tur krājās kā sniegpārslas tundrā.

Kāpēc viņi nevar likt mani mierā? - viņš izmisīgi atkārtoja. - Es vienkārši darīju savu darbu.

Jūs gribat teikt, ka redzat viņus sapņos? - es jautāju.

Redzu sapņos? Ellē, nē! Ja es redzētu viņus sapņos, dok­toram Lārkinam ir kas tāds, kas vienā mirklī aizsūta nebūtībā un nekādi sasodīti sapņi man nerādītos. Es nudien vēlos, kaut re­dzētu viņus sapņos. Doks to izārstētu.

Jūs gribat teikt, ka jūs …. ēēē… redzat viņus? - Es kautrējos lietot vārdu "halucinācijas", jo baidījos, ka viņš apvainosies.

Ļaujiet man pastāstīt, kā tas notiek. Kā jau teicu, es ieguvu savu pamatizglītību pašās kara beigās. Toreiz mēs daudzus aizsū­tījām uz viņpasauli, un tā es pamatīgi parāvu gaisā roku… Ha! Piedodiet, izspruka, tas nebija domāts kā joks. Nu lūk, karš bei­dzās un bija dučiem gaisā raujamo, un lielākajā daļā apvidu - zināt, tādos kā Jaungvineja, Āfrikas daļas, Malaja un pat Brisbena

Austrālijā - nebija kārēju, es domāju - pienācīgu kārēju, kuri pie­prot mākslu, saprotat? Tāpēc mani mēdza sūtīt uz visām pusēm, un es rāvu viņus gaisā blāķiem, jo blāķiem viņi arī bija uzkrāti. Bet, būdams tajās vietās, es mēdzu apmācīt vienu vai divus vie­tējos, kā tas darāms. Biju tāds kā ceļojošs nāves profesors.

Mentons sīki, žagodamies iesmējās, vēl pāris asaru izšļācās un noritēja, izzuzdamas viņa ūsās. Viņš no jauna piepildīja glāzi un pārbaudīja viskija līmeni pudelē.

Tad mani aizsūtīja pakārt vienu vīru Malajā. Pilsēteles cie­tums bija pārpildīts, un viņš bija pārvests uz ciemata cietumu kādas divdesmit piecas jūdzes tālāk. Jūs zināt tādas vietas - sešas zemē ieraktas kameras, seržants un divi zemāka ranga sargi. Ser­žantam nebija citas vainas kā tikai nevīžība. Zemākie ofiņi bija, kā jau parasts, vienaldzīgi un vēl vairāk truli. Beidzot es saslēju ešafotu tā, lai tas darbotos, kā man patīk. Tad pienāca sodīšanas diena. Es piecēlos līdz ar saullēktu, pārbaudīju ešafotu un tad ieraudzīju seržantu piedzērušos un līdz nejēgai pienarkojušos gultā kopā ar sešpadsmitgadīgu skuķi tādā pašā stāvoklī. Uzpu­rināju abus apakšniekus - tie, paldies Dievam, bija skaidrā. Tie atveda cietumnieku uz ešafotu, un es viņu sagatavoju. Tad, kā pa­rasts, jautāju, vai viņam ir kaut kas sakāms. Protams, viņš runāja tikai malajiešu valodā, bet viens no apakšniekiem iztulkoja to primitīvā angļu valodā. Viņš teica - tas vīrs sakot, ka neesot vainīgs nekādā noziegumā. Dabiski, lielākā daļa tā saka, tāpēc es uzmaucu viņam galvā maisu - un gaisā viņš bija. Atri un tīri.

Džeimss mirkli nolaida galvu uz rokām, un viņa pleci no­raustījās. Tad viņš pacēla savu asarām slacīto seju un cieši paska­tījās manī.

Es biju pakāris citu cilvēku, - viņš sacīja.

Augstais Dievs! - es šausmās iesaucos. - Ko jūs iesākāt?

Ko gan es varēju iesākt? - Džeimss atjautāja. - Es biju re­dzējis to cilvēku pa durvju lodziņu pilsētas cietumā. Man, pro­tams, bija norādīts viņa garums un svars, un es biju novērtējis kakla resnumu, galvas līdzsvaru un formu. Visas nozīmīgās lietas. Bet, velns un elle, es nevaru atšķirt vienu pagānu no otra, nekad neesmu varējis! Un tas nolādētais seržants bija pārāk piedzēries un sanarkojies, lai man palīdzētu, un viņa apakšnieki pārāk stulbi.

Bet vai tas cilvēks neturējās pretī vai tamlīdzīgi?

Nē, viņi tajās vietās šķiet uztveram nāvi ļoti mierīgi.

Mentons vēlreiz pielēja glāzi pilnu ar viskiju. Es spriedu, cik

pudeles vēl varētu būt atlikušas.

Varat iedomāties, kāds tracis izcēlās, kad tas nāca gaismā. Virsraksti visas pasaules presē - "ŠAUSMINOŠAIS KĀRĒJS", "VĪRS, KURŠ NOGALINA PRIEKA PĒC", "BRUTĀLAIS BENDE", "BEZRŪPĪGAIS SLEPKAVA". Tādā garā. Esmu pārsteigts, ka jūs to neievērojāt.

Es biju Āfrikā, zināmā mērā nomaļā vietā, - es teicu, ne­paskaidrodams, ka, visticamāk, biju kādā ciematā četrdesmit jūdžu attālumā no tuvākā ceļa un "The Times" tur netika katru rītu piegādāta.

Jā, tas bija mans gals. Protams, bija oficiāla nopratināšana un pieņēmums, ka esmu izdarījis noziegumu aiz nolaidības. Viņi teica - man esot vajadzējis gaidīt, kamēr seržants atjēdzas. Bet kā es to varēju? Man bija jānoķer lidmašīna un jāpagūst uz citu darbu. Es nevarēju likt tiem pārējiem nabaga neliešiem gaidīt, vai ne? - Šķita, ka viņš neapzinājās paša teikto.