Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Capitano… kuģis… atā! - viņš paskaidroja.

Pasniedzu viņam savu saini un ar žestu norādīju, lai dodas prom. Bija tikai viena lieta, ko man vajadzēja pārbaudīt; kaut kas tāds, ko biju ar vienu acs kaktiņu saskatījis, bet nebiju piefiksējis. Es atgriezos lielajā zālē, kur gulēja nabaga Džeimsa uztūkušais un bezveidīgais ķermenis, un paskatījos uz galdu. Viegli nodrebē­dams, es sapratu, ka neesmu kļūdījies. Visi divpadsmit krēsli, kuru priekšā uz galda atradās kartītes, bija pagriezti pret galda galu, it kā cilvēki, kuri tajos sēdējuši, būtu pagriezušies, lai būtu ērtāk skatīties. Ko gan? Soda izpildi?

Es uzzināju par mis Būtas-Vaičerlijas drēbēm un juceklīgo ie­spaidu, kādu tās atstāja uz visai ievērojamu sabiedrības daļu - no Sansebastjana ciema iedzīvotājiem līdz Mazajām nevainības mā­sām un Montekarlo krupjē - tikai tāpēc, ka man gadījās pazīt mis Būtu-Vaičerliju.

Ik gadu dodamies uz savu mazo namiņu Francijas dienvidos, lai mazliet parakstītu, es vienmēr apmetu likumu līdz Monte­karlo un pavadu tur dažas dienas kopā ar saviem draugiem, Žanu un Melāniju Šulciem. Žans ir atvaļināts Šveices baņķieris, visai pārticis vīrs ar bandīta ūsām un blēdīgām zilām acīm, bet Melā­nija - krāšņa amerikāņu meitene, viena no tām slaidajām mei­čām ar gariem matiem un profilu, kas liek jauniem vīriešiem blenzt ar atkārtu žokli. Es viņu abus ļoti mīlēju un tikai tāpēc negribīgi piekritu, kad kādu vakaru viņi izteica kvēlu vēlēšanos doties uz kazino.

Es pats neesmu spēlmanis. Jau ļoti agrā bērnībā iemācījos, ka cilvēkam, lai viņš varētu veiksmīgi spēlēt, jāpiemīt īpašai karmai. Ja es saderēju par kādu zirgu vai suni, tas tūliņ saķēra nagu un mutes slimību vai trakumsērgu. Ja ruletē liku uz melno krāsu, sarkanie ņēma virsroku ar īstenu maoistu ļaunprātību. Rūgtā pie­redze mani mācījusi, ka, ja es saderētu ar kādu, ka debesis ir zilas, tās tūliņ kļūtu melnas no negaisa mākoņiem. Tādējādi esmu nācis pie slēdziena, ka no dabas neesmu radīts par spēlmani, tāpēc arī nekad nespēlēju. Taču maniem draugiem šādas aiztures nebija; viņi bija laimīgi noskaņojušies uz asiņu nolaišanu savam bankas kontam.

Pamests savā vaļā, es staigāju apkārt, vērodams spēlmaņus - lielisku personību izlasi no sīka kuprīša, kas atgādināja čigānu, līdz graciozai blondīnei, kura likās izkāpusi tieši no Vogue lap­pusēm, - no frakā tērpta nēģera ar tik neizteiksmīgu seju kā Liel­dienu salas statujai līdz nesamērīgi resnam vīram ar violeti sar­kanu ģīmi un gārdzošu elpu, kas vēstīja, ka viņš pilnīgi noteikti mirs pie galda. Mis Būta-Vaičerlija izcēlās pat šajā neparastajā pūlī un piesaistīja manu uzmanību.

Viņa bija maza, trausla sieviete, kuras āda uz kakla nokarājās ielocēs un krokās kā priekškars. Viņas seju klāja smalku krunciņu tīkls kā lielas upes iztekas reljefa karte. Viņas deguns bija izcils un kumps kā ērgļa knābis. Acis bija miglainas, ūdenszilas kā bālas kapmirtes; kreisajā viņa nēsāja monokli, kam bija piesieta gara muarē lente. Viņas drēbes bija apbrīnojamas. Tās nepārprotami tikušas modelētas un šūtas kaut kad 20. gadu sākumā; garā kleita bija šūta no tumši sarkana samta ar filigrāni izstrādātām zelta pogām un garām piedurknēm. Galvā viņai bija tumšsarkana samta cepure, greznota ar dzeltenām strausa spalvām un kāda, šķiet, zinātnei vēl nepazīstama dzīvnieka kažokādu. Šī pati kažokāda rotāja arī kleitas apkakli, aproces un apakšmalu. Ap viņas bruņu­rupuča kaklu karājās vairākas garas, daudzkrāsainas kreļļu virte­nes, un pie tās kleitas daļas, kura, domājams, slēpa krūtis, bija piesprausta liela, dzeltena satina roze. Viņas brīnišķīgi veidotās rokas izskatījās kā darinātas no sausiem, trausliem eksotiska koka zariem, un viņa tās graciozi kustināja, darbodamās ar spēles žeto­niem. Viņas sejā varēja manīt tikai vieglu plakstiņu ēnu, vaigu sārtuma un lūpu krāsas pieskārienu, grima nebija tik daudz, lai viņa izskatītos pēc senatnīga klauna. Kad viņa uzsmaidīja krupjē, lieliski un balti atmirdzēja viņas liekie zobi. Es vērtēju, ka viņai ir krietni pāri septiņdesmit, un biju pārsteigts, kad vēlāk atklāju - viņai ir astoņdesmit divi gadi. Spriežot pēc šausmīgās franču izrunas, viņa bija angliete.

Viņai priekšā uz galda atradās maza piezīmju grāmatiņa, kurā viņa rūpīgi pierakstīja laimējušos numurus. Viņa nodevās tai šaus­minošajai lietai, ko sauc par "sistēmu". Visapsēstākajiem spēl­maņiem (spēlēšanas apsēstība ir tāda pati slimība kā alkoho­lisms) ir sistēmas, kurām tie akli uzticas. Fakts, ka sistēma nedar­bojas, neko nenozīmē; tā vienkārši liek justies ērti, tāpat kā truša ķepiņa, un ir apmēram tikpat lietderīga. Šie cilvēki var zaudēt deviņpadsmit no divdesmit likmēm, bet tā vienīgā, kas vinnē, pierāda viņu sistēmas nekļūdīgumu. Apsēstos spēlmaņus atšķi­rībā no parastajiem var viegli pazīt. Viņi fanātiski vēro mazo bumbiņu, kas ar nāvējošas automāta kārtas skaņu riņķo apkārt ratam; viņu seja saspringst un kļūst plēsonīga, kad bumbiņa samazina ātrumu un visbeidzot iekrīt atpūsties numurētajā cau­rumiņā. Viņi izgrūž garu nopūtu, kā izskanot brīnišķīgai mū­zikai, un, ja ir vinnējuši, tad triumfējot, mirdzošām acīm, staro­jošiem smaidiem pievēršas pārējiem spēlmaņiem un bezkais­līgajam krupjē. Ja viņi zaudē, tad steidzīgi ņemas pierakstīt numurus, lai uzlabotu savu sistēmu, kustinot lūpas kā mēmā lūgšanā.

Mis Būta-Vaičerlija bija augstākās raudzes apsēstā spēlmane. Viņa pierakstīja piezīmes bagātīgos apjomos; sakārtojusi savus žetonus rindās kā gvardus uzbrukuma gatavībā, viņa nemitīgi klabināja pa tiem ar saviem labi manikirētajiem nagiem. Viņa izdarīja likmes ar tāda cilvēka izskatu, kurš zina, ka vinnēs, un tad, kad bumbiņa devās savā riņķveida nāvessienas ceļojumā, viņa ieskrūvēja monokli vēl ciešāk acī un blenza uz apli tā, it kā varētu iehipnotizēt bumbiņu īstajā numurā. Taču šis nebija viņas veiksmes vakars, un es vēroju, kā viņas mazais žetonu bataljons - viņas gvardu armija neveiksmju gaitā sadilst, līdz neviens pats vairs nebija atlicis. Nezināju, vai tas bija apgaismojums vai mana iztēle, bet ar katra žetona zaudējumu viņa izskatījās bālāka un bālāka, tā ka smiņķis izcēlās vaigu galos tik koši, it kā viņai būtu drudzis.

Viņa eleganti piecēlās no galda un pamāja ar galvu krupjē, kurš bez kādas izteiksmes paklanījās viņai. Tad viņa lēnām devās ārā no telpas. Es viņai sekoju. Nonākusi lielajā ieejas vestibilā ar mar­mora kolonnām, viņa pēkšņi sagrīļojās un pastiepa roku, lai pie­ķertos pie vienas no tām. Es laimīgā kārtā biju viņai tuvu klāt; ātri metos uz priekšu un satvēru viņas roku. Miesa, cik nu tās vēl bija atlicis, bija mīksta un ļengana, es sajutu kaulu cauri rokai, šķie­tami tik trauslu kā kokogles stienīti. No viņas uzdvesmoja savāds aromāts, kas mani samulsināja, - nevis smaržas, bet kaut kas līdzīgs. Nevarēju saprast, kas tas ir.

Ļoti laipni, - viņa grīļodamās nomurmināja, - ļoti laipni… Laikam paklupu… Cik muļķīgi…

Apsēdieties uz brīdi! - es teicu, vadīdams viņu uz netālo bagātīgi izrotāto dīvānu. Vecā dāma aizstreipuļoja līdz dīvānam un saļima uz tā kā nevērīgi nomesta lupatu lelle. Viņa aizvēra acis un atslīga atpakaļ. Smiņķis, lūpu krāsa un plakstiņu ēnas tagad izcēlās uz sagrumbotās sejas pienbaltās ādas spilgti kā neona gais­mas. Monoklis bija izkritis no acs un gulēja uz viņas krūtīm, kas smagi cilājās. Es sataustīju pulsu - tas bija vājš, bet ritmisks. Ap­turēju garāmejošu viesmīli.