Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Augļi un siers izskatījās tik jauki, ka man vienkārši vajadzēja jums tos atnest, - es paskaidroju. - Un, protams, ziedi namamātei!

Vecā dāma paņēma ziedu pušķi trauslajās rokās, un, man par apjukumu, viņas acis piepeši pieplūda asarām.

Pagājis tik ilgs laiks, kopš man kāds dāvājis ziedus, - viņa teica.

Tas tāpēc, ka jūs dzīvojat pārāk vientulīgi, - es aizrādīju. - Ja jūs vairāk izietu sabiedrībā, vīrieši ar ziedu veltēm aiz jūsu dur­vīm stāvētu rindām vien. Es nemaz netiktu jums klāt.

Viņa brīdi vērās manī, tad iepriecināta ieklukstējās.

Jūs esat tāds, ko tētiņš sauktu par tipinu, - viņa teica. - Jūs zināt, kā pieglaimoties vecai sievietei.

Blēņas, - es mundri attraucu, - jums nav ne dienas vairāk kā piecdesmit! Es atsakos ticēt jebkam citam.

Viņa atkal ieķiķinājās.

Pagājis ilgs laiks, kopš kāds bijis tik galants pret mani, - viņa teica. - Ļoti ilgs laiks. Man tas patīk. Man liekas, jūs man patik- siet, jaunais cilvēk!

Priecājos, - es no sirds atbildēju, - jo jūs man pilnīgi noteikti patīkat.

No tā laika es kļuvu par mis Būtas-Vaičerlijaš uzticības per­sonu un draugu. Viņai nebija ne radu, ne citu draugu; tie daži pa­ziņas, kas viņai bija, vai nu uzskatīja viņu par ķertu, vai arī tiem nebija laika un vēlēšanās uzklausīt viņas anekdošu klāstu. Taču man likās fascinējoši klausīties viņu stāstām par pagājušajiem laikiem - tiem laikiem, kad briti tik augstprātīgi uzkundzējās pasaulei un kad pasaules kartes bija pārāk liberālas, lai to attēlotu. Pasaule, kas bija nesatricināma savā solidaritātē, elegancē un nebeidzamajā labumu klāstā, ko sniegt turīgajiem; pasaule, kurā zemākās šķiras zināja savu vietu, kurā labs pavārs saņēma trīs­desmit mārciņas gadā un vienu brīvu dienu mēnesī. Viņa attēloja man šīs dienas - acīmredzot nepārtraukti saules apspīdētas -, un tas bija tik fascinējoši, kā sarunāties ar dinozauru. Es mēdzu viņu apciemot, kad vien iespējams, drosmīgi atvairīdams taksenes Lulū uzbrukumus (tā regulāri ieķēra man potītē), nesdams veca­jai dāmai kā dāvanu augļus, sieru un šokolādi, ko viņa neprātīgi dievināja. Pakāpeniski es atradināju viņu no metilspirta dzērie­niem un pievērsu brendijam, jo jutu, ka tas viņai labāks, ja jau vispār jādzer. Sākumā, protams, viņa ieņēma brendiju vienīgi kā medicīnisku līdzekli, bet vēlāk jau gluži uzstājīgi ierosināja, ka mēs varētu iedzert pa malkam. Sākumā man bija grūti viņu pie­dabūt pieņemt brendiju; tad es atklāju, ka vienīgais paņēmiens ir - spēlēt ar viņu kārtis, izmantojot pudeli par likmi. Ja viņa vin­nēja, pudele tika viņai, ja vinnēju es, mēs attaisījām pudeli, lai uzvaru nosvinētu, un aiziedams es pudeli "aizmirsu". Pēdējās kāršu partijas laikā, pirms es pametu Franciju, mis Būta-Vaičerlija man pastāstīja, ka esot katoliete.

Baidos, ka ļoti slikta, - viņa atzinās. - Neesmu bijusi uz mesu gadu gadiem. Zināt, es laikam nemaz nedrīkstu, jo daudzus gadus esmu bijusi tik slikta sieviete.

Protams, tā nav, - es protestēju. - Jūs man liekaties pats krietnuma iemiesojums.

Nē, nē, - viņa atteica. - Jūs nezināt par mani visu, jaunais cilvēk! Savulaik esmu darījusi ļoti grēcīgas lietas.

Mis Būta-Vaičerlija paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka esam vieni (ja neņem vērā Lulū, kas tupēja gultā un plosīja kaut ko, kas izskatījās pēc pusaitas).

Es reiz biju precēta vīrieša mīļākā! - viņa negaidot teica un atlaidās krēslā, lai redzētu, kā es uztveršu šo jaunumu.

Bravo! - es nesatricināmi teicu. - Varu derēt, ka jūs to veik­sminieku darījāt ļoti laimīgu.

Darīju gan, - viņa nenoliedza, - o jā, darīju!

Nu lūk! Jūs radījāt laimi.

Jā, bet amorāli, - viņa aizrādīja.

Laime ir laime. Nedomāju, ka tai ir kāds sakars ar morāli, - es atteicu.

Es no viņa paliku stāvoklī, - vecā dāma atzinās un drudžaini ieķēra malku brendija, lai nomierinātu nervus.

Tā dažkārt gadās, - es mierināju.

Tad es izdarīju to šausmīgo lietu, morāles grēku… - viņa čukstēja. - Es izdarīju abortu!

īsti nezināju, ko teikt, tāpēc klusēju.

Mis Būta-Vaičerlija manu klusēšanu uztvēra kā savas rīcības nosodījumu.

Bet man vajadzēja to darīt, - viņa teica. - Ak, es zinu, ka tagad sievietes taisa abortus tikpat vienkārši, kā izloba zirņus! Un neraizējas par to! Un dzemdē ārlaulības bērnus tikpat vienkārši, kā vistas dēj olas, un nekādu kauna zīmi no tā neiegūst. Bet, kad es biju jauna meitene, sakars ar precētu vīrieti jau tāpat bija gana slikti, bet aborts vai ārlaulības bērns bija kaut kas neiedo­mājams.

Vai baznīca jums nepalīdzēja? - es vaicāju. - Es domāju - šādos stresa brīžos…

Nē, - mis Būta-Vaičerlija mani pārtrauca. - Baznīcā, kuru mēs mēdzām apmeklēt, bija izcili pretīgs mācītājs. Es biju ļoti no­skumusi un nezināju, ko iesākt, bet viņš tikai nosauca mani par Bābeles mauku.

No monokļa apakšas izlauzās asara un noripoja pār viņas vaigu.

Tāpēc es pametu baznīcu, - viņa teica, izaicinoši nošņau- kājusies. - Es uzskatīju, ka tā mani nodevusi.

Vai zināt, es nedomāju, ka līdz ar to esat neglābjami nolā­dēta, - es piezīmēju. - Pasaulē ir daudz sliktāki cilvēki.

Ja man finansiālie apstākļi nebūtu tik trūcīgi, - viņa turpi­nāja, - man būtu ļoti paticis palīdzēt baznīcai, kaut arī neko daudz nebūtu varējusi darīt. Bet tagad, pēc visa tā - nu nē, nekad! - Viņa iemalkoja vēl brendiju. - Bet es gribētu palīdzēt tādam kā bāreņu namam Sansebastjanā. Manuprāt, Mazās nevainības mā­sas dara brīnišķīgu darbu. Viņas neņem vērā, ka bērni ir - nu, zināt - nelikumīgi dzimuši. Es reiz apciemoju viņas kopā ar Hen­riju - tas bija mans mīļākais -, un redzētais mūs ļoti iespaidoja. Viņas ir labas - ne tādas kā tie priesteri.

Sansebastjana ir tas mazais ciemats uz pašas Francijas robe­žas, vai ne? - es jautāju.

Jā, - viņa atbildēja, - tāds mazs, jauks kalnu ciematiņš.

Vai vēlaties, lai vēlreiz aizvedu jūs uz turieni, kad nākamgad atgriezīšos? - es ierosināju.

Ak, tas būtu lieliski! - mis Būta-Vaičerlija starodama iesau­cās. - Cik aizraujoši! Kaut kas jauks, ko gaidīt.

Randiņš norunāts, - es teicu, jaukdams kārtis. - Un nu paskatīsimies, kurš vinnēs šo absolūti neskarto medicīniskā bren­dija pudeli.

Mēs kādu laiku spēlējām, un viņa vinnēja brendiju.

Viņa tiešām izdomāja veidu, kā palīdzēt Sansebastjanas bā­reņu namam. Es gan šaubos, vai viņa būtu to darījusi, ja vien zinātu, kādu traci un apjukumu tas izraisīs, - kaut arī rezultāts bija tieši tāds, kādu viņa būtu kārojusi.

Es atgriezos pēc gada un, kā parasti, apciemoju Žanu un Melā­niju. Kad viņu apsveikumu pārpilnības plūdi bija izsīkuši un mēs apsēdāmies iedzert, es pacēlu glāzi un uzsaucu tostu par Melā­niju.

Tu esi labākā namamāte pasaulē, - es teicu, - un visskaistākā sieviete Montekarlo.

Melānija smaidīdama pielieca galvu.

Tomēr, lai tu pārāk nesalepotos, atzīšos, ka manu sirdi no­laupījusi cita, - es turpināju. - Tāpēc man jūs abus uz brīdi jāpa­met lai nopirktu augļus, sieru, brendiju un puķes, un jāsteidzas

pie manas iemīļotās, pie lieliskās, neatkārtojamās mis Būtas- Vaičerlijas.

Ak Dievs! - Žans šausmās iekliedzās.

Ak vai, Džerij, - Melānija skumji teica, - vai tu nesaņēmi mūsu vēstuli?

Vēstuli? Kādu vēstuli? - es baisās priekšnojautās jautāju.

Mis Būta-Vaičerlija ir mirusi, Džerij, - Žans drūmi teica. - Man ļoti žēl… Mēs tev tūlīt pat aizrakstījām, jo zinājām, cik ļoti tu par viņu jūsmoji.