Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Atnesiet kundzei brendiju, ātri, - es teicu.

Viesmīlis uzmeta vienu īsu skatienu grumbainajam graustam tumši sarkanajā samta kleitā un cepurē un aizsteidzās. Viņš atgrie­zās slavējami drīz un atnesa kausu ar bagātīgu brendija mēriņu.

Iedzeriet mazliet, - es teicu, apsēdies blakus vecajai kundzei, - tas jums palīdzēs!

Viņa atvēra acis, sataustīja monokli un pēc viena vai diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem pamanījās to ieķīlēt acī. Tad no­pētīja brendija glāzi un paskatījās uz mani.

Jaunais cilvēk, - viņa teica, sašutumā izsliedamās, - es ne­dzeru'!

Vēlreiz sajutu uzvilnījam viņas savādo aromātu. Tas bija viņas elpā - un pēkšņi es sapratu. Metilspirts! Vecā dāma bija ne tikai spēlmane, bet arī alkoholiķe.

Parastos apstākļos, kundze, es jūs neaizvainotu, piedāvā­dams stiprus dzērienus, - es samierinoši teicu, - bet jūs liekaties mazliet savārgusi - bez šaubām, no karstuma - un es uzskatu, ka šis varētu līdzēt. Vienīgi kā zāles!

Viņa pablenza manī caur monokli, kas lika vienai acij izska­tīties jokaini lielākai nekā otrai, tad pievērsās brendija kausam.

Nu, - viņa teica, - ja nu vienīgi kā zāles, tad tas, protams, ir savādāk. Tētiņš mēdza teikt, ka malciņš brendija ir labāks nekā visi dakteri kopā.

Pilnīgi piekrītu, - es sirsnīgi teicu.

Viņa paņēma glāzi no manas rokas un izmeta vienā rāvienā, tad noklepojās, izvilka sīciņu mežģīņu mutautiņu un noslaucīja tajā muti.

Tas sasilda, - viņa teica, aizvērdama acis un atslīgdama atpa­kaļ. - Ļoti sasilda. Tētiņam bija taisnība.

Es ļāvu viņai brīdi sēdēt nekustīgi, kamēr brendijs iedarbojās. Drīz vien viņa atvēra acis.

Jaunais cilvēk, - viņa beidzot neskaidri teica, - jums bija pil­nīga taisnība. Es jūtos nesalīdzināmi labāk.

Vai vēlaties vēl vienu? - es jautāju.

Laikam jau nevajadzētu, - viņa prātīgi teica, - bet varbūt…

Es pamāju viesmīlim, un tas atnesa vēl vienu brendiju. Šis mē­riņš nozuda tikpat apbrīnojami strauji kā pirmais.

Kundze, - es teicu, - tā kā jūtaties mazliet savārgusi, varbūt jūs atļausiet man pavadīt jūs līdz mājām?

Es miru vai nost no vēlēšanās uzzināt, kur šī neparastā relikvi­ja mitinās pa dienu.

Viņa atvēra acis un pablenza uz mani.

Vai es jūs pazīstu? - viņa apjautājās.

Diemžēl ne, - es atzinu.

Tad tas ir ļoti nepiedienīgs piedāvājums, - viņa atteica, - ļoti nepiedienīgs!

Bet ne tādā gadījumā, ja es stādīšos priekšā, - es teicu un tā arī izdarīju.

Viņa karaliski pielieca galvu un pacēla savu trauslo roku.

Es esmu Suzanna Būta-Vaičerlija, - viņa teica tā, it kā pazi­ņotu, ka ir Kleopatra.

Jūtos pagodināts! - es svinīgi atbildēju un noskūpstīju viņas roku.

Jums vismaz piemīt kādas manieres, - viņa negribīgi atzina. - Lai notiek, jūs drīkstat pavadīt mani līdz mājām.

Dabūt mis Būtu-Vaičerliju cauri garajai kāpņu telpai, cauri hallei un lejup pa kāpnēm bija vesels notikums, jo abi brendija mēriņi nupat bija pilnībā iedarbojušies un, postoši ietekmēdami viņas kāju stabilitāti, vienlaicīgi atraisīja viņas bērnības atmiņu straumi; ik brīdi viņai nācās piebremzēt, lai man visu pastāstītu. Triju pakāpienu gaitā viņa atminējās, kā tētiņš pirmoreiz atvedis viņu uz šejieni, kad mammīte 1904. gadā nomirusi, - un viņa vis­sīkākajās detaļās aprakstīja tālaika sabiedrību. Sievietes brīniš­ķīgos, daudzkrāsainos tērpos kā garastaino papagailīšu bars, mir- dzinādamas dārgakmeņus tādos daudzumos, kas apžilbinātu pat pirātu, - vīrieši tik iznesīgi, sievietes tik daiļas; šķiet, ka tik daiļas sievietes vairs neaudzē. Ne tā kā tolaik, kad viņa bijusi meitene, kad visi izskatījušies daiļi. Kāpņu apakšdaļā viņa atcerējās sevišķi daiļu jaunu cilvēku, kurā viņa bijusi ieķērusies; viņš bija visu no­spēlējis, tad aizgājis un nošāvies. Gluži nevajadzīgi, jo tētiņš no­teikti būtu aizdevis viņam naudu, un gaužām neiejūtīgi, jo kal­piem pēc tam nācies satīrīt visu to jucekli. Tētiņš teicis, ka pret zemākajām sabiedrības šķirām jāizturoties taktiski, nevajagot kalpiem sagādāt lieku darbu. Pusceļā uz halli viņa atcerējās, kā 1906. gadā Montekarlo apmeklējis karalis Eduards un kā viņa tikusi stādīta tam priekšā, un kāds īsts džentlmenis viņš bijis. Atmiņu plūdi turpinājās lejup pa kāpnēm, pāri pagalmam un bez pārtraukuma arī taksometrā, braucot uz vienu no visnevese­līgākajiem Montekarlo rajoniem. Šeit taksometrs iebrauca šaurā ieliņā starp diviem augstiem, senlaicīgiem namiem, kam no sie­nām lobījās nost apmetums un slēģi bija saulē izbalējuši un uz- burbuši.

Ak, mājas, - mis Būta-Vaičerlija noteica, ieskrūvēdama monokli acī un pārlūkodama nepievilcīgo ieliņu. - Mans dzīvok­lis ir apakšstāvā, otrās durvis pa kreisi. Ļoti ērti.

Ar zināmām grūtībām izdabūju veco dāmu no taksometra un, pieteicis šoferim pagaidīt, pavadīju viņu pa ieliņu, kas karstajā naktī vienlīdz spēcīgi oda pēc kaķiem, notekūdeņiem un puvu- šiem dārzeņiem. Pie parādes durvīm viņa ielika monokli acī un graciozi pastiepa roku.

jūs bijāt augstākajā mērā laipns, jaunais cilvēk, - viņa teica, - ārkārtīgi laipns, un saruna ar jums man sagādāja lielu prieku. Ļoti lielu prieku!

Varat man ticēt - mans prieks bija lielāks, - es gluži patiesīgi teicu. - Vai drīkstu jūs rīt apciemot, lai pārliecinātos, ka esat pil­nībā atguvusies no vājuma?

Pirms pieciem es nevienu nepieņemu, - viņa atbildēja.

Tādā gadījumā, ja atļausiet, es atnākšu piecos, - es ierosināju.

Priecāšos jūs redzēt, - viņa teica, pieliekdama galvu. Viņa atvēra durvis, diezgan nedroši iemanevrēja iekšā, un durvis aiz viņas aizvērās. Man nepavisam netikās atstāt viņu vienu, jo viņa varēja pakrist un savainot sevi, bet likās neiespējami piedāvāt tik nelokāmai dāmai viņu izģērbt un noguldīt gultā.

Nākamajā vakarā pulksten piecos es devos uz mis Būtas-Vai- čerlijas mitekli, nesdams grozu ar augļiem un sieru, un lielu puķu pušķi. Es pieklauvēju pie durvīm - un iekšā atskanēja spalgas vaukšķēšanas viesuļuguns. Drīz vien durvis piesardzīgi pavērās un mis Būta-Vaičerlija, monoklim mirdzot, paglūnēja pa šķirbu.

Labvakar, mis Būta-Vaičerlija! - es teicu. - Kā jau noru­nājām, esmu ieradies.

Durvis atrāvās mazliet platāk vaļā - un es saskatīju, ka mis Būtai-Vaičerlijai mugurā ir fantastisks mežģīņu naktskrekls. Bija skaidri redzams, ka viņa aizmirsusi manu gaidāmo vizīti.

Ak, jaunais cilvēk, - viņa iesaucās, - es negaidīju jūs… hmm… tik agri!

Es atvainojos, man liekas, jūs teicāt - pulksten piecos? - es nožēlas pilns sacīju.

Tā es teicu. Vai ir jau pieci? - viņa jautāja. - Ak vai, kā tas laiks skrien, es tikko piecēlos no pēcpusdienas snaudas!

Man ļoti žēl, ka esmu jūs iztraucējis, - es teicu. - Vai man atnākt vēlāk?

Nē, nē, - mis Būta-Vaičerlija visžēlīgi atteica, - ja vien jums nekas nav pretī, ka pieņemu jūs naktstērpā.

Jūsu sabiedrība man ir privilēģija jebkādā tērpā, - es galanti atteicu.

Mis Būta-Vaičerlija atvēra durvis, un es gāju iekšā. Sastāvējies metilspirta smārds pārmāca visu. Vecās dāmas dzīvokli veidoja viena ļoti liela istaba, kas kalpoja gan par guļamistabu, gan dzīvo­jamo istabu, bez tam vēl mazītiņa virtuvīte un vannasistaba. Istabas galā atradās milzīga divguļama gulta. Tā kā bija karsts, uz tās bija uzklāti tikai palagi - tik netīri, ka izskatījās melni. Netī­rības iemesls sēdēja gultas vidū - taksis ar asinīm un zāģskaidām klātu vērša kaulu starp ķepām. Ieraudzījis mani skatāmies, suns ļaunvēlīgi ieņurdējās. Sienas abpus gultai un aiz tās gandrīz ne­bija saredzamas aiz senlaicīgu, nodzeltējušu fotogrāfiju gūzmas apzeltītos rāmjos. Vienu istabas sienu aizņēma divas ozolkoka bufetes un starp tām - plaukts, līdzīgs lielai grāmatu kastei, uz kura bija izlikta apbrīnojama kurpju kolekcija, turklāt katra kurpe bija rūpīgi uzvilkta uz liestes. Tur varēja būt savi trīsdesmit vai četrdesmit pāri - no ādas zābakiem līdz vizuļojošām balles kur­pītēm. Gar otru sienu, nokrautas gandrīz līdz griestiem, vīdēja veselas kaudzes lielu ādas čemodānu (tādu, ko senos laikos mē­dza dēvēt par "tvaikoņiem"), katrs veidots kā tradicionālā pirātu dārgumu lāde ar noapaļotu vāku un izgreznots ar maģiskiem vārdiem BŪTA-VAIČERLIJA. Visa šī jucekļa vidū atlika vieta tikai mazam galdiņam un trim klūdziņu pinuma krēsliem.