Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Pastāstiet! - es lūdzu.

Atklājās, ka mis Būta-Vaičerlija kazino nogrābusi mazu piķīti un, atgriezusies mājās, to nosvinējusi. Tad viņa visai negudri nolēmusi iet vannā. Nabadzīte paslīdējusi, un kritienā abi viņas trauslie liela kauli pārlūzuši kā seleriju kāti. Viņa nogulējusi van- nasistabā visu nakti, līdz ūdens atdzisis stindzinoši auksts. Agri no rīta kāds garāmgājējs sadzirdējis viņas vārgos palīgāsaucienus un uzlauzis durvis. Sīksta līdz beidzamam, viņa vēl spējusi pasacīt glābējam Žana un Melānijas telefona numuru, jo es biju par viņiem cildinoši izteicies, bet citu draugu viņai nebija. Žans ne­kavējoties devies turp un aizvedis viņu uz slimnīcu.

Viņa bija apbrīnojama, Džerij, - Žans stāstīja. - Viņa zināja, ka mirst, bet bija apņēmusies to nedarīt, iekāms nebūs gatava. Viņa teica ārstam, kas grasījās dot viņai morfīnu: "Aizvāciet to draņķi, jaunais cilvēk! Es nekad mūžā neesmu lietojusi nar­kotikas un negrasos kļūt par narkomāni arī tagad." Tad viņa uz­stāja, ka gribot rakstīt testamentu. Nekā daudz novēlama viņai nebija, tikai tās mēbeļu druskas un drēbes, un tās visas nonāca Sansebastjanas bāreņu namā. - Žans brīdi apklusa un nošņauca degunu. - Viņa dzisa ātri, bet palika pie pilnas saprašanas. Viņa teica, ka vēloties, kaut tu būtu tur, Džerij. Viņa teica, ka tu esi bijis viņai īpašs draugs. Viņa lūdza tev atvainoties par to, ka ne­varēs tevi pavadīt braucienā uz bāreņu namu.

l

Vai jūs atvedāt pie viņas mācītāju? - es jautāju.

Es ierosināju, bet viņa atteicās, - Žans atbildēja. - Viņa teica - neesot laika baznīcai. Brīdi viņa zaudēja samaņu un tad, mirkli pirms nāves, to atkal atguva - zini, kā tas mēdz notikt. Un viņa ielika acī monokli un nikni blenza uz mani,'patiesi blenza! Un tad pateica kaut ko ļoti savādu.

Es pacietīgi nogaidīju, kamēr viņš iemalko dzērienu.

Viņa teica - neko viņi no manis nedabūs. Bābeles mauka, nudien! Es esmu Būta-Vaičerlija. Es viņiem parādīšu! Tad mo­noklis izkrita viņai no acs - un viņa nomira. Vai tev ir kāda no­jausma, ko viņa ar to gribēja teikt, Džerij? - Žans vaicāja, lūkoda­mies manī sarauktu pieri.

Ir gan, - es atbildēju. - Viņa reiz atzinās man jaunības grēkā. Vietējais mācītājs palīdzības vietā nosaucis viņu par Bābeles mauku. Pēc tā notikuma viņa nekad vairs neatgriezās baznīcā. Es domāju - iespējams, ka uz beigām viņa zināmā mērā vairs ne­saistīja bāreņu namu ar baznīcu un domāja, ka devusi baznīcai spērienu pa pēcpusi, atstādama savu īpašumu bāreņu namam. Ak, nabadzīte, viņa, iespējams, domāja, ka tas izraisīs sensāciju un ka baznīca būs nikna, jo palaidusi viņas drēbes garām.

Bet tieši tā arī noticis! - Melānija iesaucās. - Tas tiešām izrai­sījis sensāciju, vistrakāko sensāciju! Mēs tev to visu aprakstījām vēstulē.

Nu tad pastāstiet! - es teicu.

Nē, dārgā, nestāsti viņam! - Žans iejaucās. - Mēs vienkārši paņemsim viņu līdzi uz kazino.

Es negribu iet uz kazino, - es aizkaitināts atteicu, jo nebiju vēl atguvies no skumjās ziņas par mis Būtas-Vaičerlijas nāvi. - Bez viņas tas vairs nebūs tas pats.

Viņas piemiņas vārdā tev jānāk. Es tev kaut ko parādīšu - tu smiesies un zināsi, ka viss ir kārtībā, - Žans uzstāja.

Viņš likās nopietns, bet viņa acis dzirkstīja.

Viņam taisnība, dārgais Džerij, - Melānija piebalsoja. - Lū­dzu, nāc!

Lai notiek, - es negribīgi teicu, - vediet mani un rādiet, bet lai nu tas tiešām būtu kas labs!

Tas bija labs.

Ieradāmies kazino un iegājām spēļu zālē. Žans teica:

Paskaties apkārt un saki, ko redzi!

Es uzmanīgi nopētīju galdus. Pie blackjack galda pulcējās tā parastie klienti, arī pundurītis čigāns, kuram, spriežot pēc izturē­šanās, patlaban veicās. Pie chemin de fer galda es saskatīju vairā­kus senus draugus, arī "Lieldienu salu statuju", tikpat neizteik­smīgu kā parasti. Tad es paskatījos uz baccaratgaldu. Ap to drūz­mējās blīvs pūlis; bija skaidrs - kādam uzsmaidījusi ārkārtēja veiksme. Pūlis uz mirkli pašķīrās… un es sajutu visas iekšas sagrie­žamies. Jo vienu šausmīgu mirkli es tur ieraudzīju mis Būtu-Vai- čerliju, noliekušos pār galdu, izliekam savu likmi, ģērbušos tajā pašā tumšsarkanajā samta kleitā un cepurē kā tovakar, kad viņu pirmoreiz ieraudzīju. Tad viņa pagrieza galvu, un es ieraudzīju, ka tā nav mis Būta-Vaičerlija, bet kāda daudz jaunāka, apmēram divdesmit piecus gadus veca sieviete ar skaistu seju un lielām, ne­vainīgi zilām acīm kā persiešu kaķēnam. Viņa smaidīdama ska­tījās apkārt un sarunājās ar glītu jaunekli, kas stāvēja aiz viņas krēsla. Jaunais cilvēks dievinoši lūkojās uz viņu lejup un vētraini māja ar galvu, piekrizdams visam, ko jaunā sieviete teica. Lai arī kas šī sieviete būtu, viņai mugurā bija mis Būtas-Vaičerlijas drē­bes, un mans aizkaitinājums pārauga niknumā. Kad laimes rats iegriezās, pūlis sakļāvās un noslēpa viņu manam skatienam.

Ko, pie velna, tas nozīmē? - es iesaucos. - Kāpēc viņai mu­gurā mis Būtas-Vaičerlijas kleita?

Kuš, - Žans mani apsauca, - ne tik skaļi! Viss ir kārtībā, Džerij!

Bet kas ir šī sasodītā kapu apzadzēja? - es aizkaitināts no­prasīju.

Tā ir māsa Klēra, - Žans atbildēja.

Māsa Klēra? - es pārjautāju?

Māsa Klēra, - Melānija uzsvēra.

Jūs gribat teikt, ka viņa ir mūķene?-es neticīgi jautāju. - Mū­ķene šajās drēbēs un kazino? Jūs laikam esat jukuši.

Nē, tas ir tieši tā, Džerij, - Žans smaidīdams sacīja. - Tā ir māsa Klēra no Mazo nevainības māsu klostera, vismaz kādreiz bija. Nu viņa vairs nav mūķene.

Tas mani nepārsteidz, - es dzēlīgi piezīmēju. - Ticu, ka katoļu baznīcai ir maz aizspriedumu, liet šķiet, ka pat tā atteiktos no mūķenes, kas, ģērbusies divdesmito gadu modes tērpā, apmeklē spēļu elli glīta, jauna žigolo sabiedrībā.

Melānija ieķiķinājās.

Viņš nav žigolo. Tas ir Mišels, ļoti jauks zēns! - viņa teica. - Viņš ir bārenis no Sansebastjanas bāreņu nama.

Man vienalga, vai viņam nav tēva, vai ir veseli seši, - es at­cirtu. - Es gribu zināt, kāpēc šī pseidomūķene blandās apkārt, ģērbusies mis Būtas-Vaičerlijas kleitā.

Pagaidi, - Žans teica, uzlikdams plaukstu man uz rokas. - Tev viss tiks paskaidrots, bet vispirms nāc un pavēro viņas spēli.

Mēs piegājām tuvāk baccarat galdam un nostājāmies pretī māsai Klērai (kura, man jāatzīst, sarkanajā samta tērpā ar dzelte­najām strausa spalvām izskatījās valdzinoša). Viņas priekšā uz galda atradās liela žetonu kaudze, un es uzmanīgi vēroju viņas spēli. Viņai bija tā mirdzošā, rožaini baltā sejaskrāsa kā rudens ābolam un brīnišķīga āda. Vaigukauli bija diezgan augsti, tāpēc viņas ārkārtīgi lielās, zilās acis izskatījās mazliet ieslīpas un aus­trumnieciskas. Viņai bija glīti veidots, taisns deguns, pilnīga, visai jutekliska mute, un, kad viņa smaidīja - tas notika bieži viņas mutē vīdēja mazi un teicami zobi. Kad viņa smaidīja, viņas seja visneparastākajā veidā iekvēlojās tādā kā spēcīgā iekšējā kvēlē un acis iemirdzējās tik spoži, ka likās - pie tām gandrīz varētu sa­sildīt rokas. Acis bija nevainīgas un vaļsirdīgas kā bērnam, un, izdarījusi likmi, viņa vēroja ratu griežamies ar tādu aizrautību, kādā bērns lūkojas Ziemassvētku skatlogos.

Jauneklis, kuram, es spriedu, ari varēja būt apmēram div­desmit pieci gadi, bija tumsnējs, ar cirtainu matu ērkuli, lielām, maigām, brūnām acīm, un viņa skaistums mazliet atgādināja Itālijas čigānus. Viņš bija slaids un kustējās ar dejotāja vieglo grā­ciju. Istabā bija daudz sieviešu - gan jaunu, gan vecu -, kas vēroja viņu ar izteikti plēsonīgu interesi, bet jauneklis redzēja vienīgi māsu Klēru, kas sarkanajā tērpā sēdēja viņam priekšā, pagriez­dama galvu, lai uzsmaidītu, tā ka strausa spalvas pie viņas cepu­res berzās gar viņa lieliski piegriezto uzvalku. Es vēroju jaunā cil­vēka sejas izteiksmi, kamēr viņš sarunājās ar meiteni, un domās atvainojos, ka tiku viņu nosaucis par žigolo. Viņš bija jūtīgs jau­neklis, kas līdz sirds dziļumiem iemīlējies. Tāpat bija pilnīgi skaidrs, ka arī māsa Klēra ir iemīlējusies viņā, bet es sliecos ap­šaubīt, vai viņa savā nevainībā pati to apzinājās. Taču abi izska­tījās apburoši atraisīti un laimīgi viens otra sabiedrībā un iz­turējās tā, it kā lielajā zālē būtu divi vien. Viņi pilnīgi ignorēja apkārt stāvošo un vērojošo pūli.