Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Jā, - es svinīgi atbildēju.

Dažreiz signāli ir skaidri saprotami, bet dažreiz - tas diemžēl jāatzīst - diezgan neskaidri, un diemžēl šķiet, ka dažreiz tie vispār paliek neievēroti. Monsieur Šulcs jums stāstīja par to rakstu žurnālā?

Es pamāju.

Tik skaidra zīme! - māsa Klēra teica, starojoši man uzsmai­dīdama. - Es gandrīz varēju sadzirdēt Viņa balsi.

Vai drīkstu ierosināt sēsties pie galda un paēst, pirms vaka­riņas atdzisušas? - Melānija ieteicās. - Tur jūs varēsiet pabeigt savu stāstu.

Protams! Protams! - māsa Klēra iesaucās. - Esmu tik izsal­kusi kā vesels bāreņu nams kopā.

Viņa guldzoši, melodiski iesmējās, un viņas acīs iedzirkstījās jautrība. Bija skaidrs, kāpēc Mišels viņu tā mīl. Pa ceļam pie galda es atrados viņam līdzās.

Vai jūs runājat angliski? - es jautāju.

Viņš man īsi uzsmaidīja.

Nē… pavisam maz. Klēra mani mācīt. Viņa laba skolotāja, - viņš ar lepnumu atbildēja.

Jā, esmu par to pārliecināts, - es atteicu.

Mēs apsēdāmies pie galda, un Melānija nosēdināja mani pretī māsai Klērai.

Lūdzu, turpiniet savu stāstu! - Melānija sacīja. - Esmu pār­liecināta, ka misters Darels nenorīs ne kumosa, pirms nebūs to dzirdējis.

Jā, māsa, viņai pilnīga taisnība, - es piekritu.

Jūs nedrīkstat saukt mani par māsu,-jaunā sieviete teica, un vienu mirkli viņas sejai pārslīdēja ēna. - Zināt, es vairs neesmu

mūķene.

>

Piedodiet! - es atvainojos. - Vai tādā gadījumā drīkstu jūs saukt par mis Klēru?

Protams, - viņa, laimīgi smaidīdama, teica, - es par to prie­cātos!

Viņa iegremdēja karoti sulīgā melonē un nopūtās.

Kā gan tā garšotu bērniem! Man jānosūta dažas viņiem.

Vai jūs joprojām uzturat… ēēē… kontaktus ar bāreņu namu? - es jautāju, cerēdams aizvirzīt viņu atpakaļ pie stāsta.

Uztur sakarus? Viņa gandrīz uztur to! - Žans iespurdzās. Māsa Klēra nosarka.

Es tikai palīdzu, - viņa stingri teica. - Un tikai tāpēc, ka tāda ir Dieva grit>a.

Brīdi valdīja klusums, kura laikā es centos iztēloties Visaugsto norīkojam mūķeni spēlēt azartspēles.

Tātad jūs pamētāt Vulverhemptonu un ieradāties Sansebast­janā, - es beidzot atsāku.

Viņa pamāja.

Jā, pirms sešiem gadiem. Tā kā man bija šāda tāda pieredze dārzniecībā, man tika uzticēta atbildība par bāreņu nama mazo fermu. Sākumā tas nebija viegli, jo es neko nezināju par govīm vai cūkām, patiesībā pat par vistām ne, bet es ātri iemācījos. Brīvajā laikā es mēdzu vest bērnus pastaigās vai vadīju viņu ro­taļas - tas man no visa darba patika vislabāk. Bērni bija tik ļoti mīļi, jūs nevarat ne iedomāties, un es mēdzu audzēt viņiem īpa­šus gardumus, saldo kukurūzu un zemenes, - tās viņiem ļoti gar­šoja. Es biju ļoti laimīga, bet - zināt, pat tad es jutu, ka nepildu pilnā mērā to uzdevumu, kuram Dievs mani izraudzījies.

Beigusi ēst meloni, viņa atslīga krēslā, domīgi vērdamās savā šķīvī. Tad pacēla skatienu - un viņas acis iemirdzējās kā safīri saulē.

- Tad kādu dienu Dievs sāka man atklāt savu plānu. Atceros, es biju agri piecēlusies, gribēju pirms mesas vēl padarīt vairākus darbus. Jā, es to visu tik ātri izdarīju, ka man atlika brīvs laiks un pēc brokastīm es nolēmu izravēt puķu dobi zem māsas Marijas logiem. Es tur biju ierīkojusi mazu dobīti, jo māsai Marijai tik ļoti patika puķes, taču biju tik aizņemta fermā, ka, baidos, biju atstājusi dobi novārtā. Pienenes ir teicamas salātos, bet nepavi­sam ne puķu dobju apmalēs! Atceros, diena bija silta un māsas Marijas logi atvērti, tā ka es varēju sadzirdēt katru vārdu, kas iekšā tika izteikts. Goda vārds, es nenoklausījos. Patiesībā es uz­reiz, kad sadzirdēju balsis, grasījos darīt zināmu savu klātbūtni un doties prom, bet jau pirmais teikums lika asinīm manās dzīs­lās sastingt, un, varat man ticēt, es vienkārši apsēdos kā transā. Tagad es, protams, zinu, ka Dievs lika man dzirdēt šo sarunu, bet toreiz es to nezināju. Tas bija Sansebastjanas mērs, kas sarunājās ar māsu Mariju, un viņš teica: "Māsa, es baidos, ka gadījumā, ja jūs nevarēsiet piebūvēt bāreņu namam jaunu spārnu, kādu daļu no bērniem nāksies sūtīt prom."

Varat iedomāties manas šausmas, to dzirdot! Šķirties no bēr­niem, lielākā daļa no kuriem bija te pavadījuši vairākus gadus un uzskatīja bāreņu namu par savām mājām un mūs - par saviem vecākiem, - tas bija neiedomājami. Saprotams, māsa Marija atbildēja, ka jaunu spārnu piebūvēt nav iespējams, jo naudas mums pietika tik vien, lai savilktu galus kopā. Mērs - labs, laipns cilvēks - teica, ka viņš to pilnībā saprotot un zinot, ka bērni ne­cieš, kaut arī spiesti mitināties seši kopā vienā istabā. Taču dome esot paziņojusi, ka tas ir nehigiēniski un nepieņemami, un ka tas esot viņu lēmums. Tad viņš aizgāja, pateicis māsai Marijai, ka viņai esot trīs nedēļas laika līdz nākamajai domes sēdei, lai dotu savu atbildi. Es nemaz nevaru izteikt, kāds melns izmisums mani pārņēma. Es zināju, ka māsa Marija neko nevar darīt un mums nāksies daļu savu bērnu zaudēt. Baidos, ka biju tik vāja, ka ļāvos izmisumam un sāku raudāt. Kad atguvos, sapratu, ka Dievs neļautu tam notikt, un lūdzos norādījuma. Tad ari notika pir­mais brīnums.

Istabene nolika māsai Klērai priekšā bļodu ar tumšsarkanām meža zemenēm un krūzi ar krējumu.

Ak, fraises du bois1! - māsa Klēra aplaimota iesaucās. - Es mēdzu vest bērnus uz Sansebastjanas mežiem, un mēs lasījām ze­menes un nesām tās citiem bērniem bāreņu namā. Viņi gan mē­dza vairāk apēst nekā aiznest mājās, bet viņiem tās ļoti garšoja.

Kas bija pirmais brīnums? - es jautāju, apņēmies neļaut māsai Klērai novirzīties no stāsta.

Ak jā, protams, tas, ka Mišels zaudēja darbu. Mišels bija viens no mūsu bērniem, bet ilgi pirms manas ierašanās. Māsa Marija bija sagādājusi viņam darbu Montekarlo maizes ceptuvē, bet vecais beķeris smagi saslima un bija spiests ceptuvi slēgt. Tā­pēc Mišels atgriezās bāreņu namā, un tas notika tieši tajā dienā, kad māsa Marija saņēma ļaunās ziņas. Viņa iesauca mani savā kabinetā, un es nodomāju, ka viņa grasās man pastāstīt par mēra apciemojumu. Es gribēju atzīties, ka esmu visu dzirdējusi. Bet māsa Marija par to pat neieminējās, un es sapratu, ka viņa ne­grasās mūs visus apgrūtināt ar šīm raizēm, bet nolēmusi mēģināt šo problēmu atrisināt pati. Nē, viņa gribēja ar mani parunāt par Mišelu. Viņa teica - kamēr viņa mēģināšot atrast zēnam citu darbu, Mišels varētu pastrādāt pie manis fermā, jo viņa zinot, ka tur ir vairāki darbi, kas man nav pa spēkam. Es biju priecīga, jo tas nozīmēja, ka varēšu salabot govju kūts jumtu un… ak… vēl dažas lietas… un Mišels bija tik stiprs un prasmīgs! Tā nu viņš atnāca pie manis, un mēs kopā padarījām ļoti daudz. Un kādu dienu es teicu viņam, ka jūtu - Dievs sagatavojis man kādu darbu un ka dos man zīmi. Jebkuram citam cilvēkam tas varētu izklau­sīties pašpārliecināti, bet Mišels mani pilnīgi saprata. Patiesi, viņš bija tik līdzjūtīgs, ka es jutu pamudinājumu pastāstīt viņam par šausmīgo likstu, kas piemeklējusi bāreņu namu, jo šī lieta tirdīja manu prātu. Mišels bija tikpat satriekts kā es; mēs to visu pār­runājām un neatradām nekādu izeju.

Tad notika otrais brīnums. Māsa Marija iesauca mani savā kabinetā un pastāstīja, ka nabaga mis Būta-Vaičerlija mirusi un atstājusi mums mantojumā savas drēbes un mēbeles. Viņa lūdza mani kopā ar Mišelu doties uz Montekarlo, sapakot mis Būtas- Vaičerlijas drēbes un atvest uz bāreņu namu, un tad izpārdot mē­beles. Zināt, es nekad vēl nebiju Montekarlo bijusi, bet Mišels, protams, bija un zināja, kas darāms. Mēs aizbraucām turp ar autobusu - un es nudien to visu atceros kā lielu triecienu, lielu apmulsumu! Es tik sen nebiju bijusi pilsētā, man pat aizrāvās elpa. Troksnis un kņada mani apstulbināja. Visu to laiku es biju kā noreibuši.