Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Māsa Klēra apklusa un iedzēra vēl mazliet limonādes. Mana kafija neskarta dzisa krūzē man priekšā uz galda, tik aizgrābts es biju.

Kur jūs ielikāt naudaszīmes? - es jautāju, jo zināju, ka lielā­kajai daļai mūķeņu tērpu ir ietilpīgas iešūtas kabatas, gluži kā malumedniekiem.

Mis Būtas-Vaičerlijas somiņā, - viņa atbildēja. - Kur gan vēl es būtu tās likusi? Galu galā tur mēs atradām monētas. Es jutu, ka viņai tas patiktu.

Nudien patiktu, - es sirsnīgi atbildēju, iztēlodamies mis Būtas-Vaičerlijas prieku, ja viņa būtu to redzējusi.

Tad mēs atgriezāmies dzīvoklī, - māsa Klēra stāstīja, - un, neliegšos, ka virtuvē atradām mazliet kafijas un pagatavojām sev pa tasei, lai atgūtu spēkus. Dzerdami kafiju, mēs apsēdāmies un centāmies aprēķināt, ko ar šo naudu patiesībā varam izdarīt bā­reņu nama labā. Zināt, tas bija šokējoši - es gribu teikt, turēt rokā šo milzu kaudzi banknošu un tomēr apzināties, ka par to varētu labākajā gadījumā izbūvēt vienu istabu. Nemaz nevaru izstāstīt, cik nomākti mēs jutāmies. Jo abi bijām muļķīgā kārtā lolojuši vīzijas par divdesmit vai trīsdesmit guļamistabām, dušām un visu pārējo. Tā bija rūgta vilšanās. Un tieši šīs rūgtās vilšanās brīdī Mi- šelam radās ideja.

Kad mēs pametām monsieur Fulvāra biroju, bankas pārvald­nieks mūs brīdināja nenospēlēt visu naudu kazino - protams, viņš to teica tikai pa jokam. Dabiski, es biju dzirdējusi par kazino, bet tolaik es vēl īsti nesapratu, kas tas ir. Nu, un, kamēr mēs tā sēdējām un dzērām kafiju, Mišels man atgādināja, ko monsieur Fulvārs bija teicis, un ka patiesībā kazino ir veids, kā pavairot naudu. Protams, es biju nelokāmi pārliecināta, kas tas nav iespē­jams. Es tā arī stingri pateicu. Mišels jautāja, vai, manuprāt, Dievs mani vadot vai nevadot. Protams, vada, es teicu. Tad viņš uz­skaitīja visas lietas, kas nesen notikušas, - viņa paša ierašanās, nabaga mis Būtas-Vaičerlijas nāve, viņas novēlējums un monētu atrašana, tad atklājums, ka tās ir divtik vērtas… Viņš jautāja, vai es ticot, ka tas bijis Dieva pirksts. Protams, man nācās atzīt, ka es tam ticu, jo dziļi sirdī es tam tiešām ticēju. Es kaut kādi jutu, ka Dievs mani virza uz to darbu, ko viņš man paredzējis, - es tikai vēl nebiju pārliecināta, kā. Mišels teica, ka viņš arī to jūtot un tas padarot viņu par Dieva ieroci, tāpat kā mani. Viņš apgalvoja, ka vienīgais veids, kā mēs varam pavairot naudu, ir iet uz kazino. Mēs galu galā darīšot vienīgi to pašu, ko Jēzus darījis ar maizēm un zivīm, kaut arī, zināms, ne gluži tādā pašā veidā. Atzīšos, Mi­šels bija ļoti uzstājīgs un pārliecinošs, un es jutu, ka, par spīti savai labākajai pārliecībai, arī pati sāku svārstīties. Tad viņš sacīja, ka pat neriskēšot ar mis Būtas-Vaičerlijas naudu. Viņam esot atli­cis mazliet naudas no savas algas, un vispirms viņš derēšot uz to. Ja Dievs gribēšot, lai mēs šādā veidā palielinām mantojumu, mēs noteikti vinnēšot. Mēs izdzērām vēl pa tasei kafijas un turpi­nājām strīdēties, jo nebiju vēl pilnīgi pierunāta. Bet jums vaja­dzēja redzēt Mišelu! Viņš bija tik pārliecinošs, tik runīgs, viņa acis mirdzēja! Galu galā man nācās atzīt, ka tas tiešām izskatās pēc Dieva plāna - ka, ieguvušiem šo naudas daudzumu, mums tas jāpalielina.

Mišels teica, ka man vajadzētu palikt dzīvoklī, kamēr viņš spē­lēs kazino, un tad, ja viņam veikšoties, viņš atgriezīšoties pie ma­nis pēc naudas. Bet es biju pret to - divu iemeslu pēc. Pirmkārt, es negribēju, lai viņš viens pats ietu uz kazino. Es zināju, ka viņš savā ziņā ir pasaulīgāks nekā es, tomēr uzskatīju, ka viņš ir par jaunu, lai ietu viens. Otrs iemesls bija apģērbs. Mišels bija ģērbies vienīgi ļoti vecos, ielāpainos džinsos un noskrandušā kreklā. Biju pilnīgi pārliecināta - ja viņš tur parādīsies tik jauns un tik… skrandains, viņu nelaidīs iekšā. Tad Mišelam radās ideja. Viņš ierosināja, ka mēs varētu apvilkt mis Būtas-Vaičerlijas drēbes un doties uz kazino abi.

f ?V? T !/Y ,.'i^ .' 1 ■. '

Es blenzu uz māsu Klēru, nespēdams izteikt ne vārda, jo doma par mūķeni mis Būtas-Vaičerlijas drēbēs vien bija neticama, nemaz nerunājot par mūķeni, kas, tajās ģērbusies, nododas azart­spēlēm. Bet par sievieti pārģērbta vīrieša sabiedrība visu šo lietu pacēla jau fantastikas sfērā. Es pieķēru sevi smaidām, par spīti saviem pūliņiem saglabāt nopietnu un uzmanīgu sejas izteiksmi. Māsa Klēra nosarka.

Protams, es biju nepielūdzama, - viņa teica, kā aizstāvēda­mās. - Es teicu, ka visa šī iedoma ir pilnīgi neiespējama. Bet Mišels palika pie sava. Viņš teica, ka Dievs mums esot norādījis ceļu, un, ja mēs tagad zaudēšot apņēmību, tas nozīmēšot, ka mēs neuzticoties Viņa norādījumiem. Viņš teica - viņaprāt, Dievs mums devis par darāmo vienu norādījumu pēc otra, un viņš jūtot, ka no mūsu puses būtu gļēvulība padoties tagad, kad veik­sme jau ar roku sasniedzama. Es joprojām nebiju pārliecināta, kaut arī jāatzīst, ka visas zīmes likās norādām uz Dieva gribu, lai mēs papildinātu viņa balvu, tikai mani uztrauca, ka tas jādara kazino. Es aizrādīju, ka mis Būtas-Vaičerlijas drēbes mums droši vien nederēs. Tad Mišels vaicāja - ja drēbes mums derēšot, vai es to uztveršot kā zīmi, ka Dievs grib, lai mēs ejam spēlēt? Protams, es nodomāju, ka tas ir pārāk smieklīgi. Es gribu teikt - mēs ar Mišelu esam vienādas miesasbūves un garuma, bet drēbes nez kāpēc izskatījās milzīgi lielas. Tāpēc es, dabiski, jokodama teicu - ja drēbes derēs, es iešu uz kazino, - ne mirkli nedomādama, ka tas varētu notikt.

Viņa apklusa un salika pirkstus kopā uz galdauta.

Protams, tās derēja teicami, kā jau jūs redzat. - Viņa pacēla roku, un noviļņoja tumši sarkanais samts - sarkans kā asinis un tumšs kā vīns.

Patiesību sakot, no Mišela iznāca ļoti laba meitene, patiešām ļoti skaista, ja tā var teikt par zēnu! - viņa atzinās. - Viņš izvēlējās sev vienkāršu, dzeltenu zīda kleitu, pieskaņotas kurpes un dzel- tenmelnu cepuri, diezgan cieši pieguļošu - laikam tādas dēvē par cloche-, un, tā kā viņa mati bija cirtaini un diezgan gari, tas lika viņam izskatīties pēc meitenes ar vienu no tiem īsajiem griezu­miem, kādus meitenes mūsdienās nēsā. Viņš uzstāja, lai es velkot zili zeltaino kleitu un apmetni, jo šis drēbes mums palīdzējušas atrast naudu.

Māsa Klēra apklusa, īsi ieklepojās un vainīgi pasmaidīja.

Šķiet, ka es runāju par daudz, - viņa teica, - man jau kakls sāp. Ja tas jūs neapgrūtina, vai varu dabūt perjē?

Minerālūdens parādījās vienā mirklī. Māsa Klēra izdzēra pus­glāzi it kā tas būtu retākās šķirnes vīns, noklepojās un apburoši mums uzsmaidīja.

Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik dīvaina sajūta ir, uzģērb­jot parastas drēbes pēc mūķenes tērpa, - viņa atzinās. - Es nudien jutos kā… nudien nezinu… jā, zinu gan… jutos kā bērnībā Ziemassvētkos, kad mēs spēlējām šarādes - kad pārģērbies dīvai­nās drēbēs un vairs nejūties kā tu pati, - ja saprotat, ko es gribu teikt. Tieši tā es jutos. Patiesību sakot, es jutos ļoti sakautrējusies, zināt, tieši kā spēlējot šarādes, un ļoti neveikli. Es visu laiku bai­dījos savā kleitā paklupt, un Mišels, protams, kā meitene izskatījās tik jocīgs… Man nāca smiekli, un tad, protams, bija jāsmejas arī viņam. Tā ka mēs tiešām smējāmies tik sirsnīgi, ka pagāja labs laiciņš, līdz bijām gatavi doties uz kazino…

Viņa atkal apklusa un izdzēra atlikušo perjē.