Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Man noreiba galva. Šis nepārprotami bija Ursulas kārtējais labdarības pasākums, viens no tiem, kas allaž sagādāja nepatik­šanas, un es biju ierauts tā viduspunktā. Uz mirkli novērsies no papagaiļa problēmas, es nopētīju viņas ceļasomu grēdu un ce­puru kārbu.

Vai tev tiešām vajadzīga visa šī bagāža? - es apjautājos. - Vai arī tu grasies palikt Londonā uz visiem laikiem?

Neesi muļķis, dārgum, tas viss ir tikai trim dienām, un es zinu, ka tu vēlies, lai es izskatos labi, - viņa apgalvoja. - Es taču neesmu paņēmusi gandrīz neko, tikai visnepieciešamāko. Galu galā tu taču negribi, lai es staigāju apkārt kaila, vai ne?

Es atsakos atbildēt uz šo jautājumu, jo baidos, ka netieku iesūdzēts, - es atteicu.

Mēs piegājām pie taksometru rindas, bagāža tika iekrauta un Mozus ar savu būri ievietots aizmugurē. Novietodams būri, ne­sējs visai negudri uzrunāja Mozu "skaistā Pollij", un šis tik skaidrā dikcijā, kādu reti gadās dzirdēt papagaiļu vidū, pateica nesējam, kurp viņam vajadzētu doties un ko, tur nonākušam, vajadzētu ar sevi izdarīt, turklāt abi priekšlikumi bija gan ģeogrā­fiski, gan bioloģiski neiespējami.

Vai tu domā, ka šis papagailis ir īstā dāvana cienīgtēvam ar trauslu veselību? - es jautāju daiļajai ceļabiedrenei, kad takso­metrs devās ceļā "Kleridža" viesnīcas virzienā.

Ursula apjukusi pievērsa man savas magnētiskās, zilās acis.

Nu protams, - viņa atbildēja, - jo tas runā!

Jā, es zinu, ka runā, - es teicu. - Mani tikai uztrauc tas, ko viņš saka.

Gluži kā pēc komandas Mozus pavēra knāJ)i un ierunājās atkal:

Oooo, Čārlij, mīļais, o, darīsim to vēlreiz, Čārlij, mīļais. O, es tā mīlu glāstus! He, he, he, nekas nav tik labs kā glāsti!

Saproti, ko es domāju? - es teicu. - Vai tu domā, ka tavs cēlais žests ir prātīgs?

Zini, tad man jāpastāsta tev par nabaga veco cienīgtēvu Pen- džu, - Ursula iesāka. - Viņš bija vikārs mazā ciematā netālu no tās vietas, kur mēs dzīvojām, un nonāca briesmīgās nepatikšanās ar kori.

Jaukto vai zēnu kori? - es jautāju.

Nē, nē, tikai zēni, - viņa atbildēja. - Neviens jau nebūtu uztraucies, ja būtu cietis tikai viens mazs zēniņš, bet, kad lieta nonāca līdz visam korim, ciematnieki, dabiski, ķērās pie iero­čiem. Kā viņi izteicās - manuprāt, gaužām pareizi - visam ir savs mērs. Kas par daudz, tas par daudz!

Cik liels bija koris?

Kādi desmit zēni… neesmu pilnīgi pārliecināta, - viņa teica. - Bet es domāju, ka vikārs bija ļoti jauks cilvēks, un viņiem neva­jadzēja to ierakstīt baznīcas melnajā grāmatā.

Tā viņi izdarīja? - es gluži apburts pārjautāju.

Jā, - viņa mazliet nedroši atbildēja. - Vai varbūt baltajā grā­matā, tāpēc ka baznīca ir tik šķīsta. Neesmu pārliecināta. Lai nu kā, viņš, nabadziņš, dzīvo vienā istabiņā kaut kur netālu no

Kingsroudas un atrakstīja man ārkārtīgi aizkustinošu vēstuli, cik ļoti slims viņš esot un kā viņam neesot neviena, ar ko parunāties, tāpēc es nopirku viņam šo papagaili.

Nu protams! - es atzinu. - Kas gan varētu būt vēl labāka dāvana vikāram no baltās grāmatas kā papagailis, kurš brūķē lielu muti!

Tā bija vienīgā īstā dāvana, - Ursula apgalvoja. - Galu galā es taču nevarēju atvest viņam kora zēnu, vai ne? Esi jel prātīgs, dārgum!

Es nopūtos.

Kāpēc tu apmeties "Kleridžā", nevis manā viesnīcā? - es jautāju.

Man nepatīk tava viesnīca, dārgum. Viesmīļi ož pēc zivju eļļas, turklāt tētuks vienmēr apmetas "Kleridžā" - tā ir kā kro­dziņš ap stūri, - viņa paskaidroja.

Mozus sabužināja spalvas un pagodināja mūs ar uzrunu.

Bikses nost, bikses nost, paglūnēsim iekšā, - viņš teica.

Vai tev neliekas, ka mazs, mēms kora zēns būtu vairāk pie­mērots? - es jautāju.

Neesi muļķis, dārgum! Galu galā, ja tas būtu mēms, viņš varētu nonākt cietumā.

Ja kas… būtu mēms? - es apjucis jautāju.

Tas kora zēns. To sauc par kalnraču atlaišanu, - viņa atbildēja. - Kaut arī es nekādi nesaprotu, kāds sakars kalnračiem ar kora zēniem, jo kora zēni ir kora zēni, bet kalnrači rok ogles. [5]

Kā vienmēr, sarunājoties ar Ursulu, es biju tiktāl apjucis, ka uz­skatīju par labāku pamest šo tematu un sākt runāt par kaut ko citu.

Un kad mēs tiksim no Mozus vaļā? - es apvaicājos.

Mozus zina, - Mozus atsaucās, - Mozus zina - he, he, her- bikses nost, labs puika!

Rīt no rīta. Domāju, ka mēs viņu aizvedīsim pirmām kār­tām, - Ursula atbildēja.

Mozum patīk smuka pakaļa, - Mozus teica.

Es joprojām domāju, ka šis ar seksu apsēstais papagailis nav prātīga dāvana, - es neatlaidos. - Var sanākt tā, ka cienīgtēvs Pendžs drāžas uz Svētā Paula katedrāli citu kora zēnu meklēju­mos, Mozus izvirtušo runu rosināts.

Iedrāz sev! - Mozus teica, blenzdams manī spožu aci.

Dārgum, cienīgtēvs Pendžs nekur nevar drāzties, - Ursula pacietīgi skaidroja. - Viņš ir vecs un ļoti vārgs. Viņš nevar vajāt kora zēnus. Viņš nevar paskriet tik ātri kā šie. Tos vajadzētu vest viņam klāt. Es, protams, gribēju teikt, neviens to nevēlētos, bet tu mani saprati.

Jā, - es piekritu. - Es vienīgi brīnos, kāpēc tu nepagādāji viņam aitu suni.

Aitu suni? - viņa pārsteigta teica. - Kam gan?

Kora zēnu sadzīšanai barā, - es paskaidroju.

Ursula bargi paskatījās uz mani.

Zini, dārgum, reizēm liekas, ka tu neuztver dzīvi pietiekami nopietni.

Es paskatījos uz viņas četrām ceļasomām, cepuru kārbu un Mozu būrī, tad dziļi ielūkojos viņas skaistajās acīs.

Piedod! - es nožēlas pilns teicu. - Turpmāk es vairs nebūšu tik vieglprātīgs.

Tā ir pareizi, dārgum, - viņa uzteica. - Ja pacentīsies, tu spēsi uztvert dzīvi tikpat nopietni kā es.

Es ļoti centīšos, - atteicu.

Viņa paņēma mani zem rokas un aši noskūpstīja.

Dārgum, vai tas nebūs dievišķīgi! - viņa sapņaini sacīja. - Trīs dienas Londonā ar tevi - cik pilnīgi burvīgi!

Mozum patīk smuka pakaļa, - Mozus teica.

Dārgum, es tiešām saprotu, ko tu gribi teikt, - Ursula domīgi sacīja. - Viņš nudien liekas šausmīgi pārņemts ar ķermeņa daļām.

Neuztraucies, - es drošināju. - Domāju, ka ar cienīgtēvu Pendžu bija tāpat. Esmu pārliecināts, ka viņi abi lieliski sadzīvos.

Zini, tu esi mans mierinātājs, - viņa teica, pieglaudās un lū­kojās manī ar savām milzīgajām acīm. - Kad vien es par kaut ko šaubos, es jautāju sev - ko Džerijs būtu darījis?

Un pēc tam rīkojies pilnīgi pretēji, - es piezīmēju.

Nē, dārgum, tu esi pārāk kautrīgs, - viņa apgalvoja. - Viss, ko es daru, ir balstīts uz tava padoma.

Zinot, ka Ursula savos pūliņos palīdzēt cilvēkiem atstāj aiz se­vis trakāku grautiņu nekā dinozaurs trauku veikalā, tā bija trū­cīga uzslava.

Patiesību sakot, - viņa turpināja, - bija tāds laiks, kad es pil­nīgi nopietni apsvēru domu par iemīlēšanos tevī, bet tad nolēmu to nedarīt.

Augstā debess! - es iesaucos. - Kad es ieguvu šo sprieduma atcelšanu?

Nu, tas bija pirms kāda laika - toreiz, kad mēs pludmalē peldējāmies zem steķiem un tu teici, ka man esot tik mazs dibens kā ķiršu kauliņš1, - viņa teica. - Tas bija ļoti sāpīgi.

Man ļoti žēl, ka sāpināju tevi, sirsniņ, bet, zini, ķerubus glez­nojuši visi labākie mākslinieki visās labākajās pozās, un tie izska­tījās lieliski.

Kādi mākslinieki? - viņa aizdomīgi jautāja.

Nu, vislabākie viduslaiku mākslinieki, - es teicu, vēlēdamies, kaut nebūtu sācis par to runāt.