Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Tu domā - tādi kā Botomčelli? - viņa jautāja.

Jā, - es apstiprināju. - Viņš gleznoja skaistākos dibenus mākslas vēsturē, tāpēc arī viņam tāds vārds [6] , un tavējais viņu pil­nīgi aizgrābtu.

Tiešām, dārgum? Cik brīnišķīgi! Ir tik jauki zināt, ka ir viens cilvēks visā pasaulē, kas novērtē tavu dibenu, - viņa prātoja. - Ja tā padomā, nemaz tik bieži negadās, ka paslavē dibenu. Pieņemu, ka tas tāpēc, ka ditiens vienmēr ir tev apakšā. Viss tikai aiz pieti­cības! Pieņemu, ka tāpēc mēdz teikt, neturi sveci zem dibena, jo, ja tev ir pakaļa kā ķerubam, tu negribētu to kaislīgi izrādīt visiem [7] .

Tas ir ļoti vecs angļu sakāmvārds, - es padevos.

Reiz es biju nodomājis nopirkt Ursulai vārdnīcu, bet atmetu šo ideju, kad sapratu, ka viņa nezina pareizrakstību.

Kad mēs sasniedzām "Kleridža" viesnīcu, mūsu taksometra durvis aši atvēra nevainojami ģērbies šveicars ar cilindru galvā. Viņš iebāza savu baltā cimdā tērpto pirkstu misiņa riņķī būra augšgalā un izvilka būri laukā. Bija pilnīgi skaidrs, ka Mozum paticis lirauciens taksometrā, jo viņš izteica skarbus pārmetumus par tā pārtraukšanu. Šveicars pacēla būri, lai putnu apskatītu, un jau grasījās smaidīdams teikt "skaistā Pollij", kad Mozus uzmeta viņam spožo acu skatienu un teica iesīkstējušā nelabvēlībā: "Tu, bastards, grāvī dzimušais kuņasbērns!" Šos vārdus viņš noskaldīja tik skaidri un ļauni, ka šveicars sagrīļojās kā uzkāpis uz grābekļa.

Ursula izspruka no taksometra aši un izveicīgi kā zutis.

Ak, cik mīļi no jūsu puses, ka paņēmāt Mozu! - viņa smai­dīja, izstarodama uz šveicaru kādus divdesmit piecus tūkstošus vatu savas personības. - Viņš, zināt, ir papagailis un brīnišķīgi prot runāt. Diemžēl viņš slikti redz - pie tā vainīga papagaiļu sli­mība, ko sauc par papagaiļītu, - un mēs viņu vedam uz Hārlij- strītu pie acu ārsta, jo, zināt, viņš saputro cilvēkus. Viņš būs jūs noturējis par kādu cilvēku, kas viņam nepatīk. Viņš atkal redzēs pavisam skaidri, kad būs dabūjis pāri jaunu briļļu.

Mozum patīk pāris pautu, - Mozus piezīmēja, lai uzturētu sarunu.

Saskāries ar pilnīgi neiespējamu situāciju - skološana nebija viņu tai sagatavojusi - šveicars izskatījās apstulbis.

Vai kundze vēlas šo runājošo putnu savā istabā? - viņš bei­dzot jautāja.

Ak jā, lūdzu, - Ursula atsaucās, - un visu šo bagāžu arī! Jūs esat tik laipns!

Viņa aizgriezās un ieliecās taksometrā.

Es aizmirsu paņemt to sasodīto būra pārklāju, - viņa teica. - Kad tas ir pāri būrim, viņš nesaka ne vārda. Man vajadzēs no­pirkt citu. Atā, dārgum, satiksimies pusdienās! Tieši vienos "Dor- česterā". Mīlu tevi līdz neprātam!

Viņa noskūpstīja mani un sekoja papagailim iekšā viesnīcā. Mozus patlaban lieliskā, rešņā, skanīgā baritonā dziedāja: "Vai nava žēl paties', ir cicis tai tik viens, ka bēbi barot var. Tas mazais razbainieks gan nebūs stiprinieks, ne bumbu spārdīs ar'."

Es nosaucu šoferim savas viesnīcas adresi, atslīgu sēdeklī un noslaucīju pieri.

Jumsīm te bija īstena maza lēdija, draugs, - šoferis teica. - Viņa ir īstā kārts, ja jūs neiebilst, ka tā saku.

Viņa ir vesela kāršu kava, - es rūgti teicu.

Šoferis iespurcās.

Un tas papagailis, - viņš turpināja. - Smieklis! Es gandrīz galu dabūj', viņā klausoties. īsti pornogrāfisks papagailis, nav šaubu.

Jā, tie abi kopā ir apburošs pāris, - es kodīgi teicu.

Aha, - šoferis piekrita, - bet ja man vaj'dzētu izvēlēties, es, bez šaubām, ņemtu papagaili.

Kāpēc? - es jautāju, viegli aizskarts, jo tas bija kauna traips Ursulas šarmam.

Nu, kad tā padomā, draugs, - viņš paskaidroja, - ja papa­gailis atļaujas par daudz, to vienmēr var nožņaugt. Bet to dāmu, zin', viņa ir pārāk skaista, lai viņu nožņaugtu, vai ne?

Jā, - es nopūtos, - kaut gan šī doma nereti iešaujas man prātā.

Viņš smiedamies piebrauca pie manas viesnīcas un apsviedās apkārt, lai man uzsmaidītu.

Viņa jūs ir nomakšķerējusi, draugs, ja neiebilstat, ka tā saku. Kā tas noklīdušais suns, ko mēs reiz dabūjām. Es teic' savai sievai: "Mēs negrib' to sasodīto sun', aizved viņ' uz Batersejas suņu patversmi!" Bet jūs zin', draugs, tas suns bij tik sasodīti jauks, mēs nevarēj' izturēt domu, ka varētu no tā atteikties. Tieši kā ar sieviešiem, - viņš filozofiski teica, - kad esi nomakšķerēts, vairs nespēj atteikties, tā sakot. Lūgtum, tas būs trīs mārciņas, vien­padsmit šiliņi un seši pensi.

Visa nelaime ir tā, - es maksādams teicu, - ka nav tādas Batersejas suņu patversmes, uz kuru varētu viņu aizsūtīt.

Nē, bet vienmēr ir jūs' paša māja, - šoferis ieķiķinājās. - Labu veiksmi, draugs!

Es uzgāju augšā savā istabā, izliku uz gultas labāko uzvalku un tīru kreklu kopā ar diezgan uzbudinošu kaklasaiti, ko biju saņē­mis kā negaidītu dāvanu no sava Lisabonas svaiņa; pārliecinājos, ka zeķes nav cauras un kurpes ir nospodrinātas. Vest Ursulu pus­dienās vienmēr bija traumējošs piedzīvojums, tāpēc gribēju būt drošs, ka vismaz no savas puses neesmu pieļāvis nekādus sa­biedrisko normu pārkāpumus. Pilnīgi pietika viņas kļūdu, ar ko cīnīties.

Es ierados "Dorčestrā" precīzi vienos; tikko sāku sakārtot kak­lasaiti un gaidīt Ursulu, virsviesmīlis, kuru es pazinu no citām reizēm, steidzīgi tuvojās man.

Labrīt, Sebastjan! - es dzīvespriecīgi teicu.

Labrīt, ser! Kundze jau ir pie galdiņa.

Tas solīja nelaimi. Ursula nekad neieradās laikus, nemaz neru­nājot par ierašanos priekšlaicīgi. Sebstjans mani pavadīja līdz četrām personām servētam galdiņam, bet no Ursulas tur nebija ne miņas.

Iespējams, kundze aizgājusi uz dāmu istabu, - Sebastjans darīja zināmu. Es apsēdos, pievilku krēslu, un manas kājas pret kaut ko atsitās ar tādu kā metālisku troksni. Es pacēlu uz augšu galdautu - un no galda apakšas uz mani ar nelabvēlību norau­dzījās Mozus. Divos kodīgos vārdos viņš norādīja, kas man da­rāms. Man asinis sastinga dzīslās. Sebastjans, vērdamies griestos, nesekmīgi centās slēpt smaidu aiz ēdienkartes.

Ko tas, pie velna, nozīmē? - es jautāju.

Es tā pieņemu, ka šis ir putns, kas pieder kundzei, - Se­bastjans pieklājīgi atbildēja. - Kā man ticis stāstīts, no papagaiļu sugas. Kundze ieradās kopā ar to un vēlējās, lai putnu novieto zem galda. Esmu ticis informēts, ka putna vārds ir Mozus. Kad tas parādījās foajē, tas bija diezgan… hm… runīgs, un, ja ņemam vērā šā putna vārdu, viņa valoda nebija īsti bībeliska.

jums nav man tas jāstāsta, - es rūgti teicu. - Kā gan, pie velna, jūs dabūjāt viņu te iekšā tā, ka viņš neaizvainoja visus ap­meklētājus?

Ap būri tika aptītas salvetes, - Sebastjans paskaidroja. - Kundze teica, ka tumsa radot uz putnu nomierinošu un iemidzinošu ie­spaidu un remdinot viņa runīgumu, un tieši tā arī bija. Ja neņem vērā īso vārdu maiņu ar jums, tas netika izteicis nevienu piezīmi, kopš novietojām to zem galda.

Bet kāpēc, Dieva dēļ, viņa to atnesusi šurpu? - es aizkaitināts jautāju.

Es varu maldīties, ser, bet domāju, ka kundze paņēmusi to līdzi kā zināmā mērā slepenu dāvanu jums.

Slepenu dāvanu? - es iesprauslājos. - Es neņemtu to sasodīto putnu pat kopā ar podu zelta.

Man jāatzīst… - Sebastjans iesāka. - Ak, tur jau arī nāk kun­dze! Viņa, bez šaubām, paskaidros… ēēē… Mozus klātbūtni, ja man atļauts būt tik nepieklājīgam un vērsties pie viņa kristītajā vārdā.

Es ieskatījos viņa dzirkstošajās acīs.