Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Par Mozu?

jā. Viņš bija pamodies un dziedāja visšausmīgākās dziesmas, kādas vien var iedomāties, un to varēja dzirdēt pat lejā, hallē. Es metos pie durvīm, bet panikā nometu zemē atslēgas, tad noliecos tās pacelt, manas iepirkumu turzas izkrita no somas un visa grīda piebira ar apelsīniem. Tajā brīdī ieradās pārvaldnieks.

Viņa iemalkoja tikko atnesto martīni un palūkojās manī asaru pilnām acīm.

Goda vārds, dārgum, nekad mūža es nebiju tik ļoti apjukusi! Tur bija "Kleridža" viesnīcas pārvaldnieks, es pati četrrāpus uz grīdas, lasot augšā apelsīnus, bet iekšā istabā Mozus ķērca kādu riebīgu dziesmu par meiču ar pakaļu, kas ir tik liela kā b-b-b-b-

balla.

> >

Es saglabāju nopietnu sejas izteiksmi, bet iekšēji mani pildīja velnišķa līksme par ainu, ko viņas stāsts uzbūra man acu priekšā.

jā, un tad mēs iegājām istabā un, paldies Dievam, Mozus rimās dziedāt. Viņš tikai mirkli nopētīja pārvaldnieku un nosauca viņu par džik-džik' atvasi. Dārgum, kas tas ir? Es nekad neesmu par to dzirdējusi. Vai tas ir kaut kas līdzīgs tango?

Zināmā mērā, - es atbildēju. - Tas izgudrots Portsaīdā, lai… lai… lai novērstu jūrnieku domas no tā, ka viņi ir tālu prom no savām sievām.

Ak… - viņa noteica, pārdomādama šo neticamo izskaidro­jumu. - Nu jā, lai nu kā, pārvaldnieks bija ļoti laipns. Viņš teica - viņam neesot nekas pretī, ja es turu Mozu savā istabā, bet pie vainas esot tā lādēšanās un dziedāšana. Viņš esot saņēmis tik daudz sūdzību no citiem viesiem, ka esot spiests lūgt mani putnu

' Teksta - jig-a-jig girl— staigule.

aizvākt. Tā es paņēmu viņu līdzi uz "Dorčesteru". Ko citu es varēju darīt? Viņš dziedāja visu ceļu un nosauca šoferi tādā vārdā, kādu es negribu te atkārtot. Restorāna foajē viņš bija ļoti trok­šņains, tāpēc es liku, lai man atnes vodku ar toniku, un, kamēr viņš dzēra, mēs apklājām būri ar salvetēm un steidzīgi ienesām viņu iekšā un paslēpām zem galda. Kopš tā laika viņš uzvedas kā īsts zelta gabaliņš.

Sirsniņ, - es teicu, - tava ideja - dāvināt cienīgtēvam Pen- džam papagaili - liecina par iejūtību. Bet vai tu nedomā, ka, jo ātrāk cienīgtēvs saņems savu dāvanu, jo labāk mums visiem?

Ak, protams, - viņa atbildēja. - Tieši to es darīju, pirms tu ieradies, - piezvanīju Pendžijam - viņam patīk, ka viņu tā sauc, - un pateicu, ka vēlāk pēcpusdienā mēs atvedīsim viņam dāvanu, un viņš bija sajūsmā.

Nu ko, paldies Dievam. Es ceru, tu nepateici, kas tā būs par dāvanu?

O nē, dārgum! Gribu, lai tas būtu pārsteigums, - viņa teica.

Tas pilnīgi noteikti būs pārsteigums, - es piekritu.

Mēs ieturējām mazliet nervozas pusdienas, jo divus galdiņus tālāk sēdēja dāma, kura ik pa brīdim spalgi, griezīgi iesmējās. Katru reizi, kad viņa laida vaļā šo taures pūtienam līdzīgo smējienu, mēs abi palēcāmies, jo domājām, ka Mozus rauj vaļā dziesmu. Ursulai piemetās žagas, un viņai nācās palūgt vīna glāzē etiķi, kas, saskaņā ar viņas zināšanām, bija vienīgās zāles pret šo kaiti. Kad bijām paēduši, mēs saskārāmies ar problēmu, kā dabūt Mozu ārā no restorāna. Divi viesmīļi Sebastjana uzraudzībā tupēja zem galda, vīstīdami būri salvetēs. Varu iedomāties, ka viens otrs pusdieno- tājs brīnījās, kas tur notiek. Beidzot būris bija ietīts audumā. Vies­mīļi to pacēla, un mēs devāmies ārā viņiem pa pēdām, nedaudz atgādinādami bēru procesiju, kas seko baltā audeklā tītam kupol­veida zārkam. Viss gāja gludi, līdz viens no viesmīļiem aizķērās aiz krēsla kājas, paklupa, un divas salvetes noslīdēja no būra uz grīdas. Mozus žultaini nopētīja sapulcējušos pusdienotājus.

Jūs rijīgo homiķu bars, - viņš paziņoja griezīgā balsī, kas lika ikvienam cilvēkam telpā pārtraukt visu tobrīd darāmo un pie­vērst uzmanību mums.

Rijīgie maitas! - Mozus teica, vienkārši gribēdams parādīt, ka nav izsmēlis savu rijīgo radījumu apzīmētāju krājumu.

Dabūjiet viņu prom no šejienes - ātri! - Sebastjans šņāca. Mēs visi pielikām soli, jo tajā mirklī Mozus sāka dziedāt. Vestibilā es atradu The Times, ko kāds bija atstājis, atlocīju, saliku lapas krusteniski, izdūru vidū caurumu nesamajam gredzenam un pārklāju ar to Mozus būri tieši tajā mirklī, kad viņš iesāka Judy 0'Kelly otro pantu.

Mājdzīvnieks, kas sagādā zināmas grūtības, ser, ja atļausiet piezīmēt, - Sebastjans smaidīdams teica.

Mozus bija apklusis.

Viņš nonāks labās rokās, - es atteicu. - Viņš dzīvos pie vikāra.

Nemaz nezināju, ka baznīca kļuvusi tik brīvdomājoša, - Sebastjans teica. - Tai jābūt laika zīmei.

Ursula iznāca no dāmu istabas, nesdama divas lielas iepir­kumu somas.

Paldies par jūsu pacietību un palīdzību! - es teicu Sebast- janam.

Jebkurā… - viņš iesāka un apklusa.

Ja jūs gribējāt teikt "jebkurā laikā", tad nesakiet, - es brīdi­nāju. - Reizi mūžā ir pilnīgi pietiekami. - Es iestūmu Ursulu un Mozu taksometrā un nosaucu cienīgtēva Pendža adresi.

Dārgum, tās bija apburošas pusdienas, milzīgs paldies! - Ursula teica un noskūpstīja mani. - Un paldies, ka biji tik labs pret nabaga Mozu.

Runādama viņa rakņājās pa savām iepirkumu somām, par baudīdama mantas.

Kas tev tur ir? - es jautāju.

Ak, tikai dažas dāvaniņas nabaga vecajam vīram, viņa teica. - Pāris pudeļu skotu viskija, jo es zinu, ka viņš mii pa mazam graķltim, un esmu pārliecināta, ka viņš to nevar atļauties. Tad vēl mazliet pārtikas Mozum un viņa iemīļotais dzēriens, un šis tas lasāms Pendžijam, nabaga velnam.

Viņa izvilka The Times, Telegraph, jaunāko Vogue numuru, Punch un beidzot, es nespēju ticēt savām acīm, Playgirl.

Kāpēc… - es jautāju, - tu nopirki viņam šo?

Redzi, dārgum, tas ietilpst manā plānā, kā viņu atveseļot, kā likt viņam laboties. Viņam jāsāk vairāk domāt par pretējo dzi­mumu, mazāk par savējo. Tāpēc es nopirku Vogue un šo te, lai viņš redzētu, ko zaudē.

Vai tu esi Playgirl pāršķirstījusi? - es apvaicājos.

Nē, - viņa atbildēja. - Tas taču ir parasts meitenīšu žurnāls, vai ne?

Ieskaties! - es cietsirdīgi ierosināju.

Nelaimīgi sagadījās, ka viņa atšķīra žurnālu vidus atvērumā, kas tēloja ļoti kailu, ļoti vīrišķīgu un ļoti raženu jaunu vīrieti visā krāšņumā.

Ak Dievs… - viņa pārbijusies teica, - ak Dievsl

Jā, - es atteicu. - Nav gluži īstais, ko pasniegt vecajam Pen­džijam atveseļošanās nolūkos.

Ak, dārgum, paldies Dievam, ka tu to pamanīji! Protams, es nevaru viņam to dot. Bet ko lai es ar to iesāku?

Aizved uz "Kleridžu" un iedod direktoram, - es ierosināju.

Viņa nerunāja ar mani līdz pašām ceļa beigām un atstāja aiz­vainojošo žurnālu taksometrā.

Pendža rezidence - ja to var tā saukt - bija viena no tiem lieliskajiem, vecajiem namiem kā stāvus noliktām kurpju kastēm ar diviem dzīvokļiem katrā stāvā. Mēs atklājām, ka cienīgtēvs aiz­ņēmis divas bēniņu istabas, un tā nu mēs vilkāmies augšā četrus stāvus, kamēr sasniedzām viņa mitekli, Ursulas iepirkumu so­mām un Mozus būrim kļūstot smagākiem ar katru pakāpienu. Galu galā mēs elsdami apstājāmies pie durvīm, pie kurām bija piesprausta visai aizkustinoša zīmīte: Cienīgtēvs Mortimers

Pendžs XXX, angļu valodas un arī Bībeles stundas (anglikāņu baznīca).

Ursula pieklauvēja, un cienīgtēvs Pendžs atrāva durvis. Viņš neizskatījās tāds, kādu es biju iztēlojies. Vecais vīrs stipri atgā­dināja kāršu pupu, kurai augšanas laikā stipri pietrūcis gaismas. Viņš bija tāpat saliecies un tādā pašā alu cilvēka bālumā ar zaļ­ganu nokrāsu. Vikārs nēsāja lielas brilles raga ietvaros, bija ģēr­bies džemperī ar violetām un baltām svītrām un pelēkās biksēs. Viņa baltie mati bija mežonīgi sajaukti, un rokas viņš turēja sev priekšā kā tupošs trusītis; plaukstas nokarājās, it kā viņam būtu lauztas locītavas.