Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Baidos, ka es ļoti slikti stāstu, - viņa atvainojās, - bet ir grūti aprakstīt, kā tajā dienā viss norisinājās. Kad es to atceros, esmu pārsteigta par to, ko izdarīju, bet uzskatu, ka ikviens, kuru vada Dievs, izdarītu to pašu. Kad mēs toreiz nonācām kazino, es nu­dien saminstinājos. Tas bija tik milzīgs, tieši kā es iztēlojos Svētā Pētera katedrāli Romā, kaut arī, protams, celts citiem nolūkiem. Visas kolonnas bija no marmora. Es nezināju, ka pasaulē ir tik daudz marmora. Ļoti baidījos, ka visi pamanīs, ka Mišels nav meitene, un kaut kādā veidā uzminēs, ka esmu mūķene, kaut arī Dievs vien zina, kā tas būtu iespējams, ņemot vērā drēbes, kas man bija mugurā. Mišels gāja iekšā, un man, protams, vajadzēja uz viņu paļauties; viņš pats kazino nekad nebija bijis, bet maiznieks, pie kā Mišels strādāja, bieži bija gājis un visu par to pastāstījis. Mišels nolēma, ka mums jāizmēģina chemin de fer, un mēs piegājām pie galda. Visi pārsteigti skatījās uz mums, bet es zināju, ka tas ir drēbju pēc. Zinu, ka mūsdienās cilvēki valkā vis­dīvainākos apģērbus, bet jāatzīst, ka mis Būtas-Vaičerlijas drēbes ir mazliet neparastas pat pēc mūsdienu priekšstatiem. Es, pro­tams, nezināju, kas man jādara, bet Mišels man drīz ierādīja. Viņš bija ļoti gudrs, ņemot vērā, ka iepriekš nekad nebija spēlējis. Pir­majām derībām mēs izvēlējāmies minimālo likmi. Es teicu Miše- lam - ja mēs pirmajā reizē nevinnēsim, tā būs zīme, ka Dievs ne­grib, lai mēs spēlējam. Mēs likām uz sarkanajiem - un jāatzīstas, ka man sirds kāpa pa muti laukā, kamēr bumbiņa virpuļoja riņķī vien.

Māsa Klēra iedzēra vēl malciņu perjē un cieši paskatījās uz mums ar tādu kā rāmu triumfu.

Protams, mēs vinnējām, - viņa sacīja. - Man tā bija skaidra zīme. Tagad es beidzot zināju, kas ir tas darbs, kam Dievs mani izraudzījies. Tas bija tāds iekšējs gaišums, es vienkārši beidzot skaidri zināju, ka mana roka tiek vadīta un ka es esmu tikai rīks. Es biju tik pārliecināta, ka, pirms Mišels paguva mani apturēt, uzliku visu mūsu naudu kā nākamo likmi. Mišels bija šausmās, bet es teicu viņam, lai paļaujas uz Dievu. Skaidrs, ka mēs vin­nējām vēlreiz un vēl - divdesmit četras reizes. Divreiz mēs zaudē­jām, bet katrā no šī reizēm es vienkārši jutu, ka jāliek minimālā likme, tāpēc mūsu zaudējumi nebija lieli. Pēc trīs stundu ilgas spēles mums piederēja vairāk nekā divi miljoni franku. Mišels gribēja, lai es turpinu, bet es jutu, ka ir laiks apstāties, doties mājās un pastāstīt māsai Mērijai labās ziņas.

Tā nu mēs atgriezāmies Sansebastjanā - protams, pēc tam, kad bijām pārģērbušies, - un jūs nevarat ne iedomāties, cik mēs bijām satraukti! Saprotat, mēs ne tikai bijām sākuši tiešām palīdzēt bāreņu namam, bet es ari jutu, ka beidzot man ir no­rādīts mans īstais aicinājums.

Viņa apklusa un īsi iešņukstējās.

Diemžēl klostera māte to visu redzēja citādā gaismā. Es biju augstākajā mērā sāpināta, jo viņa acīm redzami bija šokēta. Viņa uzskatīja, ka es, mūķene, ne vien pati esmu rīkojusies šausmīgi, bet arī ievedusi kārdināšanā Mišelu. Viņa nelikās saprotam, ka tas bija Dieva plāns, un neviens mans arguments viņu nepārlie­cināja. Un tā es tiku izraidīta no ordeņa.

Ak, nē! - es neticīgi izsaucos.

Jā, Džerij, tas bija nežēlīgi, - Žans gurdi teica.

Tomēr Mišels nelokāmi bija manā pusē, - māsa Klēra turpi­nāja, noslaucījusi asaras. - Es joprojām nedomāju, ka mēs būtu rīkojušies nepareizi. Dieva dāvana nevar būt slikta, īpaši ja tā iz­lietota labiem mērķiem. Es ticu, ka Dievs man bija devis… devis veiksmi spēlē, lai es palīdzētu bērniem. Es biju apņēmusies nerī­koties pretēji Dieva gribai… tas būtu grēks. Tā nu es ar lietotu mantu uzpircēja palīdzību atpirku mis Būtas-Vaičerlijas drēbes no klostera - jo bija nepārprotami, ka tieši šīs drēbes Visaugstais vēlējis man valkāt -, un sāku spēlēt. Kad biju iespēlējusi ievēro­jamu summu, es nosūtīju klostera mātei čeku ar piezīmi, ka šī nauda nāk no Dieva. Viņa atsūtīja man čeku atpakaļ, teikdama, ka Visaugstā acīs tas būtu tikpat kā pieņemt naudu no prostitū­tas. Dienām ilgi es biju tik izmisusi, ka nabaga Mišels vairs ne­zināja, ko iesākt. Jūs saprotat? Te nu es biju ar milzu naudas summu, kuras iegūšanai un izlietošanai Dievs man bija norādījis ceļu, un kas tikusi atraidīta. Un tad Mišelam radās brīnišķīga ideja. Klos­tera māte, protams, zināja manu vārdu un bankas kontu, tāpēc jebkuru naudu, kas nāktu no tā, viņa noraidītu. Tāpēc mēs no­lēmām atvērt jaunu kontu uz Mišela vārda, lai šī nauda tiktu pieņemta. Viņam, nabadziņam, protams, nebija uzvārda, jo… jo… nu, tāpēc, ka nebija. Tāpēc mums nācās viņam to izvēlēties.

Viņa mirdzošām acīm noliecās uz priekšu.

Ir tik aizraujoši izvēlēties pašam savu uzvārdu. Mums visiem ir uzvārdi, ko mums piešķīruši vecāki, bet izvēlēties - ak, tas ir kā iespēja piedzimt vēlreiz!

Un kādu uzvārdu Mišels izvēlējās? - es jautāju.

Māsa Klēra, acis pārsteigumā iepletusi, paskatījās uz mani.

Kā, nu, Būts-Vaičerlijs, protams! - viņa atbildēja.

Es brīdi blenzu viņas daiļajā sejā un tad iesmējos. Žans un Melānija man pievienojās, jo tas bija labs joks. Drīz vien, mūsu smieklu pamudināti, kaut arī tos līdz galam neizprazdami, sāka smieties arī Klēra un Mišels.

Mēs smējāmies - un es biju pārliecināts, ka kaut kur tajā terra incognita', ko mēs dēvējam par Paradīzi, mis Būta-Vaičerlija smējās mums līdzi.

' Nezināmā zeme (latīniski).

Viņa traucās šurp pa platformu, ģērbusies elegantā zilā tvlda kostīmā un zilā beretē, kas lika viņas jūraszilajām acīm izskatīties divreiz lielākām.

Dārgum, esmu klāt! Tā esmu es, Ursula! - viņa kliedza, kā regbija spēlētājs lavierēdama starp cilvēkiem, bagāžu un nesē­jiem. Viņa strauji metās manās rokās, uzspieda savu daiļo muti manējai un izdvesa garas, dūcošas skaņas kā vienmēr, kad viņas lūpas saskārās ar manām. Visi vīrieši uz platformas nolūkojās mani ar skaudību un visas sievietes Ursulā - ar naidu, jo viņa bija tik starojoša un daiļa.

Dārgum, - viņa beidzot teica, atrāvusi savu muti no manas, - es pēc tevis šaušalīgi ilgojos!

Bet es tikos ar tevi vēl tikai aizvakar, - es protestēju, pūlē­damies atbrīvoties no viņas skrūvspīļu skavām.

Jā, dārgum, bet vakardiena bija tik garai - viņa teica un vēl­reiz mani noskūpstīja. - Ak, dārgum, būt kopā ar tevi Londonā pavasarī! Tik burvīgi!

Kur ir tava bagāža? - es jautāju.

Pie nesēja, - viņa sacīja, norādīdama pār plecu atpakaļ, kur ārkārtīgi vecs nesējs cīnījās ap četrām lielām ceļasomām, cepuru kārbu un milzīgu misiņa putnubūri ar pelēku papagaili iekšā.

Kam, pie velna, tu esi atvedusi šo papagaili? - es uztraucies jautāju.

Dārgum, viņa vārds ir Mozus, un viņš brīnišķīgi runā, kaut arī nudien lieto ļoti daudz sliktu vārdu. Es nopirku viņu no kāda jūrnieka, tā ka laikam jūrnieks viņam tos samācījis. Tu zini, cik neaptēsti ir jūrnieki, ja tie nav kapteiņi vai admirāļi. Esmu pār­liecināta, ka Nelsons nekad nelādējās. Viņš droši vien pateica kādu rupjību, kad zaudēja roku un aci, bet domāju, ka tas bija pieļaujami, vai ne?

Kā vienmēr, nonākot kontaktā ar savu mīļo draudzenīti, mani pārņēma nerealitātes sajūta.

Bet kam tev vajadzīgs papagailis? Tu to nevari turēt viesnīcā.

Neesi muļķis, dārgum! "Kleridža" viesnīcā var turēt pilnīgi visu. Viņš ir dāvana cienīgtēvam Pendžam, kurš ir ļoti slims, nabadziņš.