Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Māsa Klēra apklusa un iemalkoja limonādi.

Es laikam šausmīgi daudz runāju, - viņa atvainojās. - Es ļoti ceru, ka jūs negarlaikoju.

Balsu koris pārliecināja viņu, ka mēs negarlaikojamies.

Jā, - māsa Klēra atsāka, - kad mēs ieradāmies mis Būtas- Vaičerlijas mājā, man jāatzīstas, biju mazliet pārsteigta un vīlu­sies, jo Mišels bija tik ļoti pārliecināts, ka mēs atradīsim ko vēr­tīgu, kas palīdzētu izglābt bāreņu namu. Bija redzams, ka mēbe­les ir tā ķirmju sagrauztas, ka no tām nekādu peļņu neiegūsim, un viņas drēbes, kaut arī brīnišķīgi saglabātas, bija pārāk vec­modīgas, lai tās pārdotu. Bet to tur bija veselām kaudzēm. Tāds brīnišķīgs audums! Es nekad nebiju redzējusi, ka vienam cil­vēkam pieder tik daudz drēbju.

Zinu, - es teicu, - reiz viņa man sarīkoja modes skati, un tā ilga trīs stundas. Skate beidzās ar gaišzila un balta zīda kleitu un zili zeltītu samta apmetni, ko viņa ģērbusi uz dejām, kuras ap­meklējis karalis Eduards VII. Tas bija pārsteidzošs, brīnišķīgs tērps, un es nodomāju, ka jaunībā viņai tajā vajadzēja izskatīties satrie­coši. Nebrīnos, ka Eduards ieknieba viņai dibenā!

Džerij! - Melānija iesaucās, bet māsa Klēra tikai ieķiķinājās.

Es priecājos, ka jūs redzējāt apmetni un atceraties to, - viņa piezīmēja. - Ar šo apmetni patiesībā viss sākās.

Kā? - es pārsteigts jautāju, atceroties mis Būtu-Vaičerliju griežam piruetes manā priekšā, tā ka smagais, ar zelta brokātu oderētais zilais samts vizuļoja un vijās krokās viņai apkārt.

Mums, protams, nācās visas drēbes izsaiņot un apskatīt, - māsa Klēra atsāka stāstu. - Visi tērpi bija zīdpapīrā un naftalīnā brīnišķīgi labi saglabājušies, bet tik un tā man likās, ka jāpār­bauda, vai viss ir kārtībā. Varat man ticēt, tas bija pamatīgs darbs - izsaiņot un atkal iesaiņot visus tos tērpus, un tajā pašā laikā tas bija tik aizraujoši - gluži kā izsaiņot varavīksni! Tad vienas ceļa­somas pašā apakšā mēs atradām ļoti lielu kartona kasti, un tajā bija kleita un apmetnis, kurus jūs aprakstījāt.

Tā kaste bija ļoti liela un aizņēma visu ceļasomas dibenu. Mi­šels ņēmās ar izsaiņošanu, viņš nocēla kastei vāku un izvilka kleitu ārā. Atceraties - tai ap kaklu un piedurknēm bija apšūtas mazas krellītes kā pērles? Mišels pacēla kleitu un teica, ka viņš vēloties, kaut tās būtu īstas pērles, lai mēs tās varētu pārdot, tad bāreņu namam nekad vairs nebūtu nekādu rūpju. Es teicu, ka esmu pār­liecināta -ja Dievs gribētu, lai mēs dabūtu naudu bāreņu namam, viņš mums norādītu ceļu, - un, kamēr es to sacīju, Mišels izvilka no kastes apmetni. Atceraties to zili zeltaino apmetni, tik brī­nišķīgu kā vasaras debesis un gundegas? Viens tā stūris bija aiz­ķēries un pacēla kastes malu, un zem kastes atradās maza somiņa, droši vien nogulējusi tur gadu gadiem. Tas bija mazs greznuma nieciņš, darināts no tāda paša auduma kā apmetnis, ar zeltītu sprādzi un īsu zeltītu ķēdīti. Es tūlīt iedomājos Līnu - jaunu mei­teni bāreņu namā, kurai ļoti patika skaistas lietas, un nodomāju, ka šī somiņa būtu viņai lieliska dāvana, bet pēc tam sapratu, ka pārējie bērni kļūtu greizsirdīgi. Zināt, reizēm viņi nespēj tikt tam pāri, mazie nabadziņi! Lai nu kā, es paņēmu somiņu un tūlīt pat ievēroju kaut ko savādu.

Māsa Klēra apklusa un iemalkoja limonādi. Teikt, ka varētu sadzirdēt adatu nokrītam, nozīmētu nepateikt neko. Žans no­trausa pelnus no cigāra gala tā, it kā baidītos, ka pelnu kritiena radītais troksnis varētu izraisīt lavīnu.

Es ievēroju, ka somiņa ir saviem izmēriem neparasti smaga, - māsa Klēra turpināja. - Tas mani pārsteidza, jo sprādze un ķēdīte acīm redzami nebija zelta, tātad no tā smagums nevarēja rasties. Kaut kas bija iekšā. Tā nu es atvēru somiņu - un nespēju ticēt savām acīm! Tas bija trešais brīnums. Vai zināt, kas tur bija iekšā, mister Darel? Divdesmit viens sovrins. Visi biezi un zeltaini mir­dzoši, un tādi kā trekni. Nezinu, kā lai to apraksta, - kad naudas gabali sakrita kopā, tie nešķindēja kā parasti šķind nauda, tie skanēja pavisam citādi - zināt, tāpat kā piens līstot skan citādi nekā krējums. Jūs domājat, ka tas ir muļķīgi?

Es jūs pilnīgi saprotu, - es apstiprināju.

Nu, un Mišels, protams, kļuva pilnīgi traks, kad ieraudzīja to naudu, muļķa puika! - viņa teica, sirsnīgi zēnam uzsmaidī­dama. - Viņš dejoja apkārt istabai kliegdams, ka Dievs uzklau­sījis mūsu lūgšanas un bāreņu nams nu ir glābts. Pagāja labs laiks, līdz es viņu nomierināju. Atceraties, es pati biju mazliet apdul­lusi, - bet es tiešām sapratu, ka vajag vairāk par divdesmit vienu sovrinu, lai atrisinātu bāreņu nama problēmas. Nu, mēs tad apsēdāmies un to visu pārrunājām. Mišels uzstāja, ka mums jāaiznes sovrini uz banku un jānoskaidro, cik tie ir vērti, tāpēc mēs aizgājām uz Credit Lyonnais, to ļoti lielo māju, zināt? Sen- martena bulvārī. Man tā vairāk izskatījās pēc pils vai lielas vies­nīcas nekā pēc bankas - ar marmora grīdu un visu ko tādu. Es gandrīz vai baidījos iet iekšā, bet Mišels mani piespieda. Viņš bija tik pašpārliecināts. Kad kasieris ieraudzīja, kas mums ir, viņš uzmeta mums ļoti savādu skatienu. Es biju apmulsusi un gluži skaidri jutu, ka viņš domā - mēs pie naudas gabaliem esam tikuši negodīgā ceļā. Viņš teica, lai mēs labāk aprunājamies ar direktoru. Kabinets bija tik grezns - ar lieliem ādas krēsliem un galdu, tik milzīgu kā pusdienu galds. Direktors monsieur Fulvārs bija ļoti laipns, izpalīdzīgs cilvēks. Vispirms viņš mums jautāja, kā mēs esam tikuši pie savas bagātības, - un tā man nācās viņam pastāstīt par mis Būtas-Vaičerlijas drēbēm un kā mēs atradām sovrinus; viņu tas ļoti iespaidoja, un viņš piekrita, ka tas tiešām bijis brīnums. Tad viņš pasauca apburošu jaunu cilvēku, kurš bija… nu… laikam tāds kā zelta eksperts. Jaunais cilvēks pa­ņēma zelta monētas un aiznesa, lai izmērītu vai nosvērtu, vai ko nu ar tām parasti dara.

- Kad viņš aizgāja, monsieur Fulvārs mums paskaidroja, ka brīnums patiesībā ir divkāršs. Redzat, monētas bija vērtīgas tā­pēc, ka bija no zelta, bet arī tāpēc, ka kaltas īpašā - 1875. - gadā, kas tās padarīja daudz vērtīgākas. Izrādījās, ka ir tādi cilvēki, kas kolekcionē monētas, - es to nezināju, bet tā ir patiesība! Tik sa­vāda lieta kolekcionēšanai, vai ne? Monsieur teica, ka viņam esot draugs - monētu kolekcionārs, ļoti godīgs cilvēks, un, ja mēs atļautu, viņš tam piezvanītu un uzaicinātu viņu izteikt mums priekšlikumu. Es, protams, jutu, ka šī darījuma daļa būtu jāatstāj māsas Marijas ziņā, bet Mišels aizrādīja, ka viņai tāpat nāktos to visu darīt, tā ka mēs vienīgi aiztaupīsim viņai pūles.

Monsieur Fulvāra draugs ieradās nekavējoties. Viņš bija ne­prātīgi sajūsmināts par monētām, un tad, mums par lielu izbrīnu, viņš piesolīja summu, kas izklausījās milzīga. Viņš teica - ja tās būtu bijušas vienkāršas monētas (izklausās muļķīgi, bet jūs sa­protat, ko gribu teikt), tās būtu vērtas simt tūkstošus franku, bet, tā kā tas kaltas (domāju, tas ir pareizais vārds) 1875. gadā, tad tās ir vērtas divtik. Kā jau varat iedomāties, mēs ar Mišelu vienkārši nespējām ticēt ne savām ausīm, ne savām acīm, kad monsieur Fulvārs noskaitīja mums naudaszīmes. Pirmkārt, tā šķita gigan­tiska veiksme, kaut kas tāds, ko nespējām ne iedomāties. Es nebei­dzu iztēloties, cik aplaimota būs māsa Marija, kad mēs parādīsim viņai naudu - tik skaistu un krāsainu, jūs nevarat ne iedomāties! Zinu, ka tas izklausās muļķīgi, bet naudaszīmes man atgādināja mis Būtas-Vaičerlijas drēbes, kad mēs tās izsaiņojām. Es nekad mūžā nebiju turējusi rokās tik daudz naudas.