Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Ja neņem vērā jaunekli, māsas Klēras uzmanību saistīja tikai riņķojošais rats un klikstošā bumbiņa. Izlikusi savu likmi, viņa vēroja rata griešanos ar rāmu interesi. Bija tā, it kā viņa būtu pār­liecināta par labvēlīgu rezultātu. Viņas veiksme bija neticama. Viņai acīm redzami nebija nekādas sistēmas, viņa vienkārši lika žetonus tur, kur gars diktēja, vienmēr derēdama uz piecdesmit līdz simt mārciņām uzreiz. Gandrīz visi pie galda sekoja viņas piemēram. Viņa vinnēja vienpadsmit likmes no divpadsmit, un es vēroju, kā krupjē ar daudz cietuša cilvēka stoicismu pastūma uz viņas pusi žetonus kādu divtūkstoš mārciņu vērtīliā.

Šī ir viņas pēdējā likme, - Žans man klusi teica.

Kā tu zini? - es apburts jautāju.

Kazino īpašniekiem nācās ar viņu vienoties, jo viņas veiksme ir pārdabiska. Viņa zaudē tikai divas reizes visā vakarā. Viņa to sauc par "Dieva brīdinājumu"; ja viņa spēlētu bez pārtraukuma, tad izputinātu šo kazino. Pirmajā spēles naktī viņa iztukšoja banku.

Tas radīja sensāciju, vari man ticēt, īpaši pēc tam, kad atklājās, kas viņa ir, - Žans stāstīja.

Augstais Dievs, tu noteikti joko, - es vārgi iebildu. - Es tam visam neticu.

Nē, tā ir patiesība! - Žans apgalvoja. - Katru nakti viņai laime smaida tieši tāpat, la viņa būtu parasta sieviete, viņu šeit vienkārši vairs nelaistu iekšā, bet, kad atklājās, ka viņa ir mūķene un nonākusi cause celēbre' centrā, - ko gan viņi varēja iesākt? Publikas viedoklis neļautu šo dāmu padzīt. Tāpēc vadība no­slēdza ar māsu Klēru vienošanos - viņa spēlē reizi nedēļā trīs stundas un beidz tad, kad vinnējusi 2500 mārciņas. Protams, kazino tas ir izdevīgi, jo visi nāk un vēro, kā viņa spēlē.

Kā tas sākās? - es samulsis vaicāju. - Un kāds, Dieva dēļ, tam visam sakars ar mis Būtas-Vaičerlijas drēbēm?

Māsa Klēra tev visu pastāstīs pati, - Žans atbildēja. - Viņi abi vēlāk kopā ar mums ēdīs vakariņas, tā ka līdz tam laikam pacieties! Bet tu nedrīksti smieties, Džerij, jo viņa to visu uztver ļoti nopietni.

Smieties? - es pārjautāju. - Esmu pārāk apstulbis, lai smietos.

Kad atgriezāmies mājās, Žans ielēja visiem dzērienus; mēs

izgājām ārā, verandā, kuru apvija purpursarkanas un rožainas bugenvilejas un zem kuras Montekarlo mirgoja kā bezrūpīgi apgāzta dārglietu lādīte.

Skaidri jūtu, - es saprātīgi teicu, - ka man trūkst labas daļas informācijas. Es gribētu zināt mazliet priekšvēsturi, ja drīkstu, pirms ierodas mūķene, kas iztukšojusi Montekarlo banku.

Labi, tikai priekšvēsturi, - Žans piekrita. - Māsa Klēra tev pastāstīs šī stāsta tiešām neparasto daļu.

Sper vaļā! - es mudināju.

Māsa Klēra dzimusi Devonšīrā, katoļu ģimenē. Kad viņa bija pusaudze, viņas tēvs sāka strādāt par dārznieku lielā sieviešu

' Cause celebre - ievērojama lieta (franču vai.); šadi apzīmē tiesas prāvu vai kādu procesu, kas guvis lielu publikas interesi.

katoļu klosterī netālu no Vulverhemptonas. Viņa strādāja kopā ar tēvu un drīz vien kļuva lietpratīga augļu, dārzeņu un puķu audzētāja. Klosterī darbojās skola un ari bāreņu nams, un tas māsai Klērai bija ļoti pa prātam, jo viņa bija kaislīgi pieķērusies bērniem. Brīvajā laikā viņa palīdzēja mūķenēm to darbā. Tieši tad viņa arī nolēma kļūt par mūķeni. Tad kādu dienu viņa izla­sīja rakstu par Sansebastjanu un par darbu, ko veic Mazās nevai­nības māsas, un tas piesaistīja viņas uzmanību. Viņa juta, ka tā ir Dieva zīme. Viņa vienmēr bija pārliecināta, ka Dievam ir padomā kāds darbs, kas viņai veicams, un dedzīgi gaidīja zīmi. Viņasprāt, šis raksts bijusi gaidītā zīme - viņai jāstrādā Sansebastjanā.

Pagaidi, - es iebildu, - viņa noteikti bija lasījusi simtiem rak­stu žurnālos. Kāpēc nevienu no tiem viņa neuztvēra kā zīmi?

Žans rūpīgi noīsināja puscollu garu pelnu skrīni no sava cigāra gala.

Tāpēc, - viņš atbildēja, - ka gadījumā, kad cilvēks tupējis uz ceļiem puķudobē, lūgdamies pēc zīmes, un nākamais, ko viņš ierauga, ir raksts, kas publicēts žurnāla lapā, kurā bijuši ietīti tikko atsūtītie dēsti, viņam ir tieksme to uztvert kā zīmi, īpaši tādam cilvēkam kā māsai Klērai.

Skaidrs, - atteicu.

Māsa Klēra, - Žans turpināja, - saskata pamācības akmeņos un pareģojumus - puķēs un kokos. Viņas Dievs ir itin visur, pa­stāvīgi dodams savu vēlmju zīmes, pastāvīgi vadīdams, tā ka cil­vēkam allaž jābūt gatavam tās iztulkot. Saproti?

Jā, domāju, ka sāku saprast, - es domīgs sacīju.

Ja nesaproti dziļo pārliecību - ka viņa ir pastāvīgā saistīt>ā ar Visaugsto -, tu nevari saprast, kas lika viņai darīt to, ko viņa izda­rīja. Bez tam tev jāsaprot viņas absolūtā nevainība. Viņa ir pār­liecināta, ka tas, ko Dievs liek viņai darīt, nevar būt slikts, un viņa daudz labprātāk dosies uz sārta, nekā nedarīs to, kas vēlēts. Viņa veidota uz mocekļu liestes, un viņai ir svētās asinis.

Viņš brīdi apklusa un piepildīja mūsu glāzes.

Un tā, izdarījusi savu izvēli (un, kad tāds cilvēks kā māsa Klēra ir izdarījis izvēli, nekas uz pasaules nespēj to grozīt), viņa sagrieza zemi ar debesīm kopā, līdz pirms sešiem gadiem ieradās Sansebastjanā. Daļu laika viņa strādāja ar mazākajiem bērniem un ar labiem panākumiem aprūpēja dārzu un mazu fermu. Un tad vienlaikus gadījās trīs notikumi. Pirmkārt, klosterim tika pa­ziņots, ka pārapdzīvotības pēc puse bērnu jāsūta projām. Otr­kārt, Mišels zaudēja darbu Montekarlo un atgriezās klosterī. Treškārt, nomira mis Būta-Vaičerlija un kopā ar citām mantām atstāja klosterim savas drēbes. Katrai no šīm lietām atsevišķi nav nekā kopīga, bet, ja tās visas saliek kopā un to dara māsa Klēra, tad rezultātā iznāk nepārprotama debesu zīme.

Bet es joprojām nesaprotu… - es iesāku. Tad mēs sa­dzirdējām durvju zvanu. Istabene ieveda māsu Klēru un Mišelu verandā, un telpas stūrī servētā vakariņu galda sveču gaismā sarkanā samta kleita un cepure mirgoja kā granāti. Žans mūs iepazīstināja.

Esmu laimīga, ka varu satikt mis Būtas-Vaičerlijas draugu! - māsa Klēra teica, saspiezdama manu roku savās plaukstās un apžilbinādama mani ar savu zilo acu kvēlo skatienu. Es sajutu, ka viņas rokas joprojām ir raupjas no smagā darba, taču tās bija sil­tas un šķita pulsējam no enerģijas kā plaukstā satverts putns.

Nabaga cilvēks, jūs droši vien bijāt satriekts, uzzinot par viņas nāvi, - viņa iesāka, - bet ir jauki zināt, ka viņa bijusi Dieva ierocis un atstājusi aiz sevis tik daudz laba, vai ne?

jā, - es teicu, - Žans tikko sāka man visu stāstīt. Varbūt jūs varētu man paskaidrot, kā tieši notika šis… mm…

Šis brīnums? - māsa Klēra jaūtāja. - Protams, pastāstīšu! - Viņa ar pateicību paņēma glāzi limonādes, iemalkoja to un de­dzīgi paliecās uz priekšu.

Ceru, ka neuzskatīsiet mani par iedomīgu, mister Darel, - viņa iesāka, - bet kopš agras jaunības manī ir tā iekšējā pārliecība, ka Dievs ir mani izvēlējies kādam īpašam uzdevumam. Diemžēl jāatzīstas - esmu bijusi ļoti nepacietīga, tā ir viena no manām daudzajām negatīvajām īpašībām, un man patīk… kā to pareizi teikt?… jā, man patīk lietas, kas padarītas vakar, nevis rīt. Bet Dievam pieder viss pasaules laiks, un Viņu nevajag steidzināt. Tāpat arī, ja Viņš grasās kādu izmantot, Viņam vispirms šo cil­vēku ir jāapmāca, un tas prasa laiku. Un tad, kad Viņš ir gatavs un uzskata, ka cilvēks arī ir gatavs, Viņš dod zīmi. Vai jūs saprotat?