Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Tā nu šie mani izspēra uz ielas. Mana tante - baznīcas pīlārs - protams, bija šausmās, tāpēc viņa mani finansiāli nodrošināja un atsūtīja uz šejieni. Tas bija jau sācies, bet es, pie joda, nodomāju, ka Paragvaja ir tik tālu, ka viņi nespēs man uz šejieni sekot.

Kas nespēs sekot? - es apjucis jautāju.

Džeimss paskatījās uz mani, un viņa acis pieplūda ar asarām.

Sejas, - viņš šņukstēja, - tās nolādētās sejas!

Es nogaidīju, līdz viņš saņemas.

Saprotiet, tas sākās kādu dienu, kad es skuvos. Ievēroju, ka viena sejas puse kļuvusi tāda kā neskaidra - tāda kā nefokusēta.

Es aizgāju pie dziednieka, un tas aizsūtīja mani pie acu ārsta. Tas nevarēja atrast nekādas vainas. Bet neskaidrums turpinājās, un kļuva vēl ļaunāk. Visa mana seja jau kļuva miglaina. Es tikko spēju saskatīt, kur skūt. Tad pēkšņi kādu dienu es ieskatījos spo­guli - un tā nebija mana seja, kas lūkojās pretī, tas bija O'Mara, pirmais cilvēks, ko tiku pakāris kaut kur Nigērijā - viņš ar nazi bija sagriezis gabalos savu sievu. Zināt, es biju tik pārsteigts, ka vienkārši blenzu spogulī… un tad O'Mara man plati uzsmaidīja. Viņš nolieca galvu uz vienu pusi un izkāra mēli, tad atliecās, vēl­reiz pasmaidīja, pamirkšķināja un nozuda. Es nospriedu, ka vai­nīgs viskijs. Jūs būsiet ievērojis, ka man patīk ieraut kādu mēriņu. Tāpēc es atsāku skūties - un nākamajā mirklī mana seja aizmig- lojās un parādījās Dženkinsa seja. Ak Dievs, cik nikni viņš blenza uz mani! Es no bailēm nometu skuvekli zemē. Tad viņš nozuda un parādījās Ju Lings, tad Tomsons, tad Randžits Singhs un tā tālāk, un tā tālāk, veseli divpadsmit. Atceros, ka vēmu tualetē un drebēju pie visām miesām, it kā man būtu uznākusi malārijas lēkme. Es zināju, ka nevaru par to stāstīt savam ārstam - tas iemestu mani polsterētā kamerā ātrāk nekā jūs izteiktu "Džeks Robinsons"'. Domāju, ka varbūt vainojams spogulis, tāpēc aiz­gāju un nopirku jaunu. Bet līdz nākamajam rītam viņi arī to bija atraduši. Nopirku citu - tas pats. Domāju - varbūt vainīgs spo­guļa izmērs vai forma. Iztērēju veselu kapitālu par spoguļiem, bet tam nebija nozīmes, viņi iedabūja savas sejas katrā, nolādēts, pil­nīgi katrā! Tāpēc es to visu audzēju, - viņš teica, norādīdams uz savu sejas rotu, - to muļķīgo bārdu.

Bet bārddzinis noteikti… - es iesāku.

Nē, - Mentons mani pārtrauca, - kad apliku pirmajam vīram virvi, mani pirksti pieskārās pie viņa kakla. Tāda silta, mīksta un samtaina sajūta, zināt… Atceros, es nodomāju - "pēc trīsdesmit sekundēm šis kakls būs pārlauzts, un pēc pāris stundām tas vairs nebūs silts un samtains, tas būs kā auksta jērgaļa". Zināt, tas mani kaut kā satrieca. Sarūgtināja vairāk nekā tikai mazliet. Tāpēc man nepatīk, ka citi noņemas ap manu rīkli vai kaklu. Tas liek man justies neomulīgi. Tiešām muļķīgi, bet tā nu tas ir. Tā ka nekādus bārddziņus! Vai jūs man ticat - es domāju, par tiem spoguļiem?

- Jā, protams, - es teicu, pūlēdamies piešķirt savai balsij tik daudz pārliecības, cik vien iespējams. - Jūs nepārprotami redzē­jāt kaut ko tādu, kas jūs nobiedēja.

Mentons piepildīja savu glāzi un ieskatījās pulkstenī.

Šovakar notiek padomes sēde, lai reizi par visām reizēm visu noskaidrotu. Nedrīkstu to nokavēt. Jāpaliek skaidrā. Viņi ir vil­tīgi kā pats Makjavelli. Bet mums vēl laika gana. Nāciet, es jums kaut ko parādīšu!

Nesdams savu glāzi piesardzīgi kā dzīvības uzturēšanas sis­tēmu, viņš veda mani uz priekšu pa gaiteni, kura galā atradās milzīgas dubultdurvis. Viņš tās atslēdza, atrāva vaļā un iededza gaismu milzīgā, mirdzošā kroņlukturī istabas vidū. Tā bija gara istaba, varbūt kādas četrdesmit reiz divdesmit pēdas liela, un visā tās garumā stiepās plats, lieliski nopulēts rožkoka galds. Galda abās pusēs bija izvietoti divpadsmit krēsli - seši katrā pusē, un galda galā atradās trīspadsmitais krēsls - rupji tēsta, bagātīgi izrotāta mēbele ar masīviem roku balstiem. Visu gala sienu aizņēma viens gigantisks spogulis zelta rāmī, kurā atspoguļojās galds, krēsli un kroņlukturis virs tiem. Tā bija iespaidīga istaba, bet visiespai­dīgākās tajā bija sienas, nokarinātas ar neskaitāmiem visādu formu, lieluma un krāsu spoguļiem - no garām spoguļsienām līdz apa­ļiem vannasistabu spoguļiem un sīciņiem dāmu pūdernīcu spo­gulīšiem. Spoguļi bija apaļi, ovāli, četrstūraini, pat trīsstūraini. Dažiem bija grezni rotāti rāmji, dažiem vienkārši koka ietvari, da­žiem gludi hroma ielogojumi. Vienīgais, kas visiem bija kopīgs, - tie bija pienagloti pie sienas ar noasinātu dzelzs tapu, kas urbās cauri spoguļu sašķembotajiem centriem.

Redzat? - Džeimss teica, mazliet sagrīļojies, un pamāja uz spoguļiem. - Izmēģināju tos visus. Bet viņi tika iekšā visos - kā žurkas siena kaudzē! Te, pie šīm sienām pienagloti apmēram tūk­stoš gadi nelaimes, ja esat māņticīgs. Ha! Mana nelaime ieradās, pirms tos sadauzīju1.

Viņš pārsteigts pablenza savā tukšajā glāzē, tad pameta ska­tienu pulkstenī.

Iesim, iedzersim vēl pa vienai, - viņš teica. - Laika ir, cik uziet.

Tad es ar bažīgām trīsām ievēroju, ka ikkatra rūpīgi novietotā

krēsla priekšā, izņemot trīspadsmito, uz galda nolikta drukāta kartīte ar vārdu. Pirms Džeimss nodzēsa gaismu, es vēl paspēju pāris no tām izlasīt: O'Mara, Randžits Singhs, Dženkinss, visi tie pakārtie cilvēki, kurus viņš bija pieminējis. Viņš bija minējis pa­domes sēdi, bet man šī istaba vairāk izskatījās pēc zvērināto aps­priedes telpas - divpadsmit mirušo vīru zvērināto tiesa. Es nodre­bēju; cerēju, ka viņš nelūgs man piedalīties tajā kā novērotājam.

Mentons rūpīgi aizslēdza lielās divviru durvis, un mēs atgriezā­mies verandā. Negaiss šobrīd trakoja tieši virs mums; tas centās aprit māju, drebinādams to ar pērkonu, staipīdams savus zibens nagus gar metāla notekcaurulēm, šķiezdams dzirksteles un sieka- lodams lietusgāzi, kas rībēja pret jumtu, gandrīz pārspējot varžu kurkstēšanu. Mums vajadzēja kliegt, lai viens otru sadzirdētu.

Tas paies garām! - Džeimss sauca, piepildīdams glāzes. - Vienmēr tā notiek.

Bet negaiss negribēja paiet garām. Tas joprojām bija noenku­rojies virs mums, it kā zinātu, ka te grasās notikt kaut kas pār­dabisks, un gribētu tajā piedalīties. Tas tupēja virs mums kā kaķis pie pusbeigtas peles, gaidīdams tās kustēšanos.

Džeimss paskatījās pulkstenī.

Man tagad jāiet, dārgais draugs! - viņš kliedza. - Lūdzu piedo­šanu, bet tā ir svarīga sapulce. )ūs zināt, kur ir jūsu istaba, vai ne?

' Saskaņa ar ticējumu, saplēsts spogulis nes nelaimi.

Ja mēs saceļam pārāk lielu traci, vienkārši piebungojiet pa grīdu! Tomēr šaubos, vai ar visu šo troksni visapkārt jūs mūs dzirdēsiet.

Mentons piecēlās, pēkšņi kļuvis pilnīgi skaidrs, tik smalkma- nierīgs kā jebkurš namatēvs, pie kura tiku apmeties.

Piedodiet, ka jūs pametu, - viņš teica, - bet, vai zināt, ir sva­rīgi tikt skaidrībā.

Es jūs pilnīgi saprotu, - es atbildēju.

Kamēr viņš devās atpakaļ uz spokaino zāli ar neskaitāmajiem sadauzītajiem spoguļiem, es kāpu augšā uz savu istabu ar gigan­tisku Gvinejas šūpuļtīklu visā tās garumā. Pār to bija salocīta vicuiīa vilnas sega, mīksta un viegla kā zirnekļu tīmeklis, silta kā ugunskurs. Es izģērbos, ietinos segā, piesardzīgi aizlavījos līdz kāpņu laukumiņam un notupos. Negaiss vēlreiz mēģināja izķidāt māju, dragājot to ar zibens spērieniem, tad uz brīdi viss apklusa - un es izdzirdēju Džeimsa Mentona balsi: