Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Tad es atcerējos Ludvigu - un man sastinga kājas.

Ak Dievs! Viņš rullēs tik uz priekšu, lai satiktu Peniju, - un tad pēkšņi saldi aizmigs pie sava mersedesa stūres. Es iztēlojos sa­dragāto, asinīm notašķīto vraku, aptinušos ap koku. Cerēju, ka varbūt viņš vēl nebūs devies ceļā. Es metos prom no kinoteātra kā apsēsts un iebruku garāžā, neapšaubāmi izskatīdamies tikpat nožēlojams, ar mežonīgu skatienu kā Ludvigam briesmu brīdī.

Misters Dītrihs… vai viņš ir prom? - es jautāju kalpotājam.

Jā, ser, viņš aizbrauca gandrīz pirms stundas, - tas atbildēja.

Jāatzīstas, ka es pavadīju trīs ļoti nelāgas dienas, līdz saņēmu pastkarti no Kalē, kas nomierināja manu satraukumu. Tajā bija rakstīts:

"Esmu saticis Peniju un rīt dodos laimīgā atvaļinājumā."

Un parakstīts: "Jūsu neķītrais hunnis Ludvigs."

Man likās, ka kaut kur te jāparādās teicienam par smiešanos pēdējam, bet esmu pārliecināts, ka Ludvigs to nekad nav dzirdējis.

Upes tvaikonis Doloresa salūza, kā upes tvaikoņi paraduši to darīt, vidusceļā starp ceļojuma sākumu un beigām - pie maza ciematiņa Meriadas ar kādiem diviem tūkstošiem iedzīvotāju Pa- ranas upes krastos. Šādai neglītai rīcībai šķietami nebija nekāda attaisnojuma, jo upe te bija plata, dziļa, rāma un ar labu straumi, kas steidzināja mūsu ceļu. Es biju saniknots, jo bez visas citas bagāžas es vedu divus jaguārus, divdesmit pērtiķus un kādus trīs­desmit dažāda veida putnus un rāpuļus. Biju aprēķinājis barības daudzumu piecu dienu ceļojumam un zināju - ja mēs aizkavē­simies pārāk ilgi, krājumi var izbeigties. Mani jaguāri, kaut arī rāmi kā kaķēni, dzīvoja, lai ēstu, un gadījumos, kad viņu prasības pēc trim sātīgām maltītēm dienā netika apmierinātas, niknuma un vilšanās gaudas veidoja asinis stindzinošu kakofoniju, kura pašam jādzird, lai spētu tai noticēt.

Es devos satikties ar kapteini. Tas bija drukns, tumšādains maza auguma vīriņš ar biezām, melnām ūsām un uzacīm, cirtainu matu ērkuli, ļoti baltiem zobiem un Parmas vijolīšu aromāta ieskauts.

- Capitano, - es teicu, - piedodiet, ka jūs traucēju, bet vai jums ir kaut mazākā nojausma par to, cik ilgi mēs te paliksim? Es uztraucos par savu dzīvnieku pārtiku.

Kapteinis paraustīja plecus Latīņamerikas iedzīvotājiem rak­sturīgajā plašajā, izvērstajā žestā un pacēla acis pret debesīm.

Senor, es nevaru jums to pateikt, - viņš atbildēja. - Tā nolādētā motora detaļa, kas salūzusi, it kā ir salabojama pilsētas smēdē, bet es par to šaubos. Ja to nevarēs izdarīt, mums vajadzēs sūtīt tai pakaļ uz iepriekšējo piestātni.

Vai kāds ir zvanījis un to detaļu pasūtījis? - es apjautājos.

Nē, - kapteinis atteica un paraustīja plecus. - Telefoni ne­darbojas. Viņi saka, - līdz rītam tos nevarēs salabot.

Labi, tad es došos uz pilsētu un sadabūšu vēl pārtiku saviem bichos' . Neaizbrauciet bez manis, labi?

Kapteinis iesmējās.

Par to neraizējieties, senor, - viņš atbildēja. - Zināt, es aiz­sūtīšu pārīti indios jums līdzi par nesējiem. Viņiem šobrīd nekas nav darāms.

Tā nu es un divi indiāņi soļojām pa ceļu prom uz pilsētas cen­tru, kur, kā es zināju, noteikti būs tirgus. Abi bija īsti Paragvajas indiāņi - maza auguma ar vara krāsas ādu, taisniem, sodrēju melniem matiem un acīm upeņu krāsā. Drīz vien, apkrāvušies ar avokado, banāniem, apelsīniem, ananasiem, četriem kazu gur­niem un četrpadsmit dzīvām vistām, mēs devāmies atpakaļ uz Doloresu. Es novietoju savus pārtikas krājumus, ignorēju abu jaguāru centienus iesaistīt mani rotaļā un izgāju atpakaļ uz klāja. Šeit es pārsteigts ieraudzīju, ka vienu no pussabrukušajiem krēs­liem, kas novietoti uz klāja pasažieru apmierinājumam, aizņēmis kāds džentlmenis. Vairums no krēsiem bija tik sapluinīti, ka bija bail tajos sēsties, un tik satrunējuši, ka sabruka no katra pieskā­riena. Šis džentlmenis tomēr bija atradis vienu no retajiem, kas spēja izturēt viņa svaru. Viņš piecēlās, norāva milzīgo salmu ce­puri un pastiepa roku.

Dārgo ser, - viņš teica nevainojamā angļu valodā, - atļaujiet sveikt jūs Meriadā, kaut arī, protams, šī aizkavēšanās jums ne­apšaubāmi ir kaitinoša! Mans vārds ir Mentons, Džeimss Men- tons - un jūs, ja nemaldos, esat misters Darels?

1 Bichos - dzīvnieki (spāņu vai.)

Es apstiprināju šo faktu, kamēr pats blenzu uz viņu. Mentona brūnie mati ar sirmajiem lāsumiem stiepās pāri mugurai gandrīz līdz dibenam un bija glīti sapīti bizē, ko galā nostiprināja maza ādas cilpiņa ar zilu akmeni. Viņa bārda, ūsas un uzacis bija kup­las - ciktāl varēju spriest, šķēru neskartas, - tomēr nevainojami tīras. Viņam bija lielas, zaļas, šaudīgas acis, un viņa ķermenis savādi raustījās, atgādinot slaidu, nervozu dzīvnieku, kas slapstās krūmos.

Dārgais draugs, - Mentons turpināja, - iemesls, kāpēc es steidzos šurp, uzzinājis, ka esat uz klāja, ir - ielūgt jūs apmesties pie manis. Es zinu, kādi ir šie upju tvaikoņi - smird līdz debesīm, ir eļļaini, nejauki, neērti un piedāvā jums tādu ēdienu, kas iz­skatās kā vietējās cūkkūts atraidīts. Jums taču tas jāatzīst, vai ne?

Man tas bija jāatzīst. Doloresa bija tieši tāda, kādu viņš to bija aprakstījis, un vēl ļaunāka.

Tur, - viņš norādīja, - tieši aiz tiem kokiem ir mana māja. Lieliska veranda ar vēdekļiem - tiem skaistajiem un vecmodīga­jiem, kas atgādina Holandes vējdzirnavas, - un moskītu tīklu, tāpēc nav kukaiņu; tad vēl vecmodīga vācu istabmeita, kas pasa­kaini gatavo, un, mans dārgais draugs, visērtākie šūpuļtīkli, pats tos atvedu no Gvinejas! Nodrošina visbrīnišķīgāko miegu pa­saulē, ticiet man.

Jūs to visu aprakstāt neatvairāmi, - es smaidīdams teicu.

Taču man jāatzīstas, - mans jaunais paziņa teica, paceldams roku, kas trīcēja un raustījās, - ka mana vēlme piedāvāt jums naktsmājas ir nenoliedzami savtīga. Saprotiet, te ir grūti atrast kompāniju - īstu kompāniju, es domāju. Cilvēki nebrauc šurpu, lai te apmestos. Te kļūst vientulīgi.

Es paskatījos uz pussabrukušo doku, eļļaino ūdeni, kas bija pilns ar alus bundžām un vēl nelāgākiem atkritumiem, un uz iz­kāmējušiem suņiem, kas meklēja ēdamo upes krastos. Es jau biju redzējis noplukušo pilsētiņu un tās noskrandušos iedzīvotājus.

Nē, es nudien ar grūtībām iztēlojos šo par tūristu iecienītu vietu, tāpēc būšu priecīgs pieņemt jūsu ielūgumu, mister Men- ton, - es teicu.

Lūdzu, sauciet mani par Džeimsu! - viņš sirsnīgi sacīja.

Bet man piecos jābūt atpakaļ, lai pabarotu manus dzīv­niekus.

Jūsu dzīvniekus? - viņš pārjautāja.

Jā, es vācu dzīvniekus Eiropas zoodārziem. Man to pārziņā ir vesels bars.

Cik neparasti! Kāda savāda nodarbošanās! - viņš ieprie­cināts iesaucās. Ņemot vērā to, ko viņš man turpmāk pastāstīja, man tas vēlāk likās savādi.

Es iešu savākt mantas, - es teicu. - Tas būs ātri.

Man ienāca prātā… - Mentons strauji ierunājās, - man nu­dien neērti to jautāt, bet vai jums gadījumā nav viskijs? Saprotiet, man muļķīgā kārtā visi krājumi izbeigušies, vietējā veikalā arī, un mēs to nevarēsim dabūt ātrāk kā nākamnedēļ, kad kuģis atvedīs jaunus krājumus. Es zinu, ka tas ir šausmīgi apgrūtinoši… - Viņa balss aprāvās.

Nepavisam, - es atteicu. - Patiesību sakot, esmu atklājis tieši te, Paragvajā, diezgan labu skotu viskiju, ka te figurē ar neticamo "Dendija Dinmonta" nosaukumu. Tas nudien ir ļoti maigs un dzerams. Es vedu sešas kastes1 saviem draugiem uz Argentīnu, jo tas, ko viņi piedāvā Buenosairesā ar nosaukumu "Vecais Kon­trabandists", ir derīgs tikai rūsas notīrīšanai no veciem automo­biļiem. Es paņemšu vienu kasti līdzi, un jūs varēsiet nogaršot.