Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Apzīmē noskaņojumu, - es teicu. - Nolādēts! Viņa būs sade­rināta.

Vaigā ir vienskaitlis no vaigos? - Ludvigs jautāja.

Ak, princese! - es sēri teicu. - Jums nevajadzētu būt tik pārsteidzīgai. Atcerieties viedo parunu - "precības karstā galvā nožēlosi, kad atvēsīsi", un turklāt es nopūlējos kā velns ar krustu, vilkdams šo zobenu laukā no akmens īpaši jums.

Viņa smējās.

Jūs atradīsiet citas princeses, esmu pārliecināta, - viņa teica. - Ardievu, ser Lanselot!

Ardievu, daiļā Džinevra! - es saucu.

Jūs teicāt, ka viņu nepazīstat, - Ludvigs atgādināja, kad vedu viņu uz pils vārtiem. - Bet kā jūs zināt viņas vārdu?

Viņa ir Džinevra Smita no Džolītaunas, Ohaijo štata, - es teicu, - un mēs satikāmies Ņujorkā. Un nu atgriezīsimies Born- mutā! Bāri jau būs vaļā.

Šī pils nav īpaši labi izremontēta, - Ludvigs teica, kad mēs devāmies uz arkveidīgo izeju.

Mums, angļiem, patīk, ka pilis ir tādas, - es atteicu. - Zināt, mums patīk sajust, ka viņas ir tā kā drusku vecmodīgas.

Bet pie Reinas mums ir daudzas pilis, daudzas lielas, brī­nišķīgas pilis, - Ludvigs iebilda, - un tās visas ir ļoti labi izre­montētas.

Laimīgā kārtā tieši blakus ieejai atradās stipri nožēlojama iz­skata ķerra ar granti.

Paskat, - es sacīju, norādīdams uz to, - kaut ko jau mēs darām. Atgriezieties te pēc gada vai diviem - un te izskatīsies pēc Hiltona viesnīcas.

Lauku zaļums dziestošajā dienasgaismā vērtās tumši smaragd­zaļš, un uzartie lauki kļuva īpatnēji purpurbrūni. Pūlharboras gaismas bija rožainas, un kaijas, stūrēdamas mājup uz guļu, spo­guļojās gandrīz gludajā ūdenī kā sniegpārslas. Ludvigs uzspēlēja vēl mazliet bavāriešu mūzikas un klapēja pa stūri, jo ādas bikšu viņam mugurā nebija.

Nu, diena bija ļoti interesanta, - viņš teica, kad mēs iegrie­zāmies ceļā, kas veda uz viesnīcu. - Kad mani vecāki te ieradīsies, es aizvedīšu viņus uz Korfi pili un visu viņiem pastāstīšu.

Es sajutos mazliet vainīgs.

Man vajadzēja nopirkt jums ceļvedi, - es sacīju. - Jūs nekādā ziņā visu neatcerēsieties.

Jā, - Ludvigs atteica. - Es to nopirkšu.

Un paldies par jauko dienu! - es teicu.

Paldies jums, - Ludvigs formāli atbildēja.

Mēs iebraucām mašīnu garāžā, un pa ceļam uz viesnīcu Lud­vigs uzmeta man kautrīgu skatienu.

Jūs taču neaizmirsīsiet par tām tabletēm, vai ne? - viņš jau­tāja.

Protams, ne, - es atbildēju. - Esmu tās kaut kur iesaiņojis un nevaru atrast. Bet rīt es pameklēšu rūpīgāk.

Rīt ir pēdējā diena, - viņš atgādināja. - Parīt es dodos atvaļi­nājumā.

Apsolu, ka jūs tās dabūsiet!

Kā izrādījās, labi vien bija, ka es galu galā atradu tos trankvili- zatorus. Atgriezdamies no kino, es pārsteigts ieraudzīju blīvu ļaužu pūli uz ietves un braucamās daļas Royal Highcliffe Palacepriekšā. Piegājis tuvāk, es varēju starp viņiem saskatīt policijas auto ar mirgojošu zilo lampiņu uz jumta, vienu ātrās palīdzības un divas ugunsdzēsēju mašīnas. Ugunsdzēsēju kāpnes stiepās augšup debe­sīs kā savādu, aizvēsturisku briesmoņu kakli, un ietve bija noklāta ar šļūteņu likumiem kā šausminošu tikko izšķīlušos pitonu perē­jumu. Visa satraukuma cēlonis bija liels neona uzraksts augstu pie viesnīcas sienas - kaut kādā neizprotamā veidā tas bija aizde­dzies. Trauksme bija tikusi izsludināta laikus, tomēr līdz brīdim, kad liesmas bija apdzēstas, no izkārtnes bija palicis pāri tikai YAL HIGH LACE, kas izskatījās pēc kāda Nāves jūras ruļļu nodaļas virs­raksta vai Senās Ķīnas filozofa vārda. Es izspiedos cauri pūlim un atradu uztraukto Ludvigu izvadām ārā liela auguma ugunsdzēsēju un vēl lielāka auguma policistu baru. Viņš izskatījās tik bāls, nokau­sēts un vainīgs, ka varēja likties - viņš pats pielaidis izkārtnei uguni.

Sveiki! - es mundri sveicināju. - jums te lustīgi gājis.

Ludvigs novaidējās.

Šausmīgi! Šausmīgi! - viņš aizlūzušā balsī teica. - Tas jucek­lis, ko viņi radīja istabās, kāpdami iekšā un ārā uz jumta! Es jūtos šausmīgi! Rīt sākas mans atvaļinājums.

Bet jūs taču to izkārtni neaizdedzinājāt, - es aizrādīju.

Nē! Nē, bet es biju atbildīgs, - Ludvigs sāpju pilnu skatienu izdvesa. - Uguns iemetās tajā laikā, kamēr es biju atbildīgais.

Ļoti netaktiski no uguns puses, - es mierinoši teicu. - Bet viesnīca nenodega, tā ka jūs esat glābts. Nāciet, iedzeriet un no­mierinieties! Vai arī, ja tas jums patīk labāk, - ārpusē ir ātrās palī­dzības mašīna.

Nē, nē, paldies, - Ludvigs teica, pilnīgi nopietni noraidī­dams manu ātrās palīdzības piedāvājumu. - Es tagad nevaru pa­mest viesnīcu. Man viss jāuzkopj.

Vēlāk viņš satikās ar mani, lai kopīgi iedzertu, un joprojām bija ārkārtīgi nervozs.

Vai jūs atnesāt man tās tabletes? - viņš žēlabaini jautāja. - Sa­protiet, pēc visa šā notikuma man kļūst sliktāk.

Nolādēts! Es aizmirsu. Bet neraizējieties, jūs tās dabūsiet, - es teicu. - Cikos jūs dosieties prom?

Divos, - Ludvigs atbildēja, it kā nosaukdams pats sava nāvessoda izpildes laiku.

Es ēdīšu lenču Bella Vista, - es teicu. - Ieskrieniet pie manis uz glāzīti pirms aizbraukšanas, un es būšu tabletes sagatavojis.

Paldies! - Ludvigs pateicās. - Es jūtu, ka bez tām nevarēšu baudīt savu atvaļinājumu.

Nākamajā dienā, kad es tikko biju notiesājis porciju brīnum- gardas stracciatella, kam sekoja gabals kapātas teļa gaļas ar zaļa­jiem salātiem un pudeli teicama kjanti, ieradās Ludvigs; viņa rokas raustījās, zem acīm bija melni loki.

Jūs tās atradāt? - viņš izmisis jautāja.

Jā, - es teicu, uzmezdams viņam profesionāļa skatienu. - Tā, tagad apsēdieties un brīdi atslābinieties! Jūs spējat jebkurai sie­vietei likt nomest krūšturi uz grīdas.

Es izzvejoju vienu zaļi melno tableti no aploksnes, kurā bija iebēris viņa krājumu.

Tātad, - es teicu savā labākajā Harlijstrītas manierē, - jums jāieņem viena tablete dienā, ne vairāk. Saprotat? Un tikai tad, ja tā jums patiesi vajadzīga, - labi?

Jā! Jā! - viņš teica, skatīdamies uz tableti kā uz filozofu ak­meni, kas visu spēj pārvērst zeltā.

Es pasūtīju vēl vienu pudeli vīna un ielēju glāzi Ludvigam. Viņš izdzēra to vienā paņēmienā. Es ielēju viņam vēl.

Tagad ieņemiet tableti, - es teicu.

Vai esat drošs, ka, to iedzerot, var braukt? - viņš jautāja.

Varat dzert un braukt, - es apliecināju. - Uz mani tām ne­kad nav ne mazākā iespaida. Patiesību sakot, es tikko pats vienu ieņēmu.

Labi, - viņš teica un norija tableti. - Bet, zināt, man jābrauc ilgi, tāpēc tas ir svarīgi.

Gana svarīgi, - es piekritu, - bet jums nekas nedraud. Tab­letes jums nekaitēs.

Pēc nākamās vīna glāzes viņš piecēlās un sažņaudza manu roku.

Esmu ļoti priecīgs, ka mēs satikāmies! - viņš teica.

Es arī, - es atbildēju. - Atbrauciet kādu dienu mani ap­ciemot! Atvediet līdzi Peniju! Man nebūs iebildumu, ja viņa no­metīs krūšturi uz grīdas.

Jūs jokojat, - viņš lepni teica. - Es tagad saprotu, kad jūs jokojat.

Nu, lai jums jauks atvaļinājums! - es novēlēju un noskatījos, kā viņš raustīdamies aiziet uz mersedesu - pretī savam atvaļinā­jumam, īsajai brīvībai no rūpēm par viesnīcu.

Izdzēru vīnu un tad devos uz kino.

Tā bija filma, kuru es jau sen biju gribējis noskatīties un ārkārtīgi gaidīju. Es nopirku biļeti un ar lielu rūpību izvēlējos sēdvietu. Nodzisa gaisma, uz ekrāna parādījās titri - un tālāk es neko vairs neatcerējos, līdz trīs stundas ceturkšņus vēlāk mani pamodināja blakussēdētājs - viņš purināja mani aiz pleca un lūdza nekrākt tik skaļi, jo viņš nevarot saklausīt dialogu. Pār­steigumā pielēcu kājās. Es nekad mūžā vēl nebiju aizmidzis kino­teātrī. Nodomāju, ka vainīga sasodītā tablete kopā ar vīnu.