Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Bet jums jāsaprot, ka es biju ierēdnis, kroņa kalpotājs. Es ne­notiesāju jūs, Dženings, to izdarīja tiesnesis un zvērinātie… Kāpēc jūs neejat mocīt viņus… Vai tāpēc, ka es jūs nogalināju? Bet vai jūs nesaprotat - man maksāja par to, lai jūs nogalinu, - jūs bijāt vainīgs… o jā, jūs bijāt, pie joda, viņas ķermenis t>ija jūsu mašī­nas bagāžniekā… nazis noklāts ar jūsu pirkstu nospiedumiem… viņas asinis uz jūsu drēbēm… pie joda netiešos pierādījumus! Nē, es nevienam neesmu stāstījis, ka jūs aptaisījāties, tieši pirms es jūs pagrūdu. Nesakiet…

Atskanēja vēl viens pērkona dārdiens, tas rībēja tik ilgi, ka es nesaklausīju strīda beigu daļu. Atkal iestājās klusums - un es sa­dzirdēju pudeles noklinkstēšanu pret glāzi. Nebija dzirdama ne­viena cita balss kā vien Mentona.

Jūs lieliski zināt, Ju Ling, ka tas bija nelaimes gadījums - es pusstundu vēroju jūs pa durvju lūciņu, bet jūs sēdējāt sakumpis. Es nevarēju saredzēt, ka jums ir tik tievs kakls. Profesionālam kārējam nav paraduma raut nost galvu! Es zinu, tas jums bija ap­kaunojums…

Jauns pērkona grāviens un šķeļošs brīkšķis, zibens šautrai iesperot notekcaurulē un atraujot to no jumta.

Es nosēdēju kāpņu galā stundas divas, klausīdamies, kā Men­tons strīdas ar cilvēkiem, kurus viņš pakāris; tikmēr pērkons dre­bināja māju tā, ka likās - mēs esam metamie kauliņi kausā. Vien­reiz es nozagos lejā, ielēju sev viskiju un atkal atgriezos kāpnēs, lai klausītos Mentonā.

Labi! Labi! - viņš beidzot iekliedzās. - Jums ir desmit minū­tes laika, lai pieņemtu, kā jūs paši to saucat, savu spriedumu. Es izmantošu desmit minūtes, lai aplaimotu sevi ar dzērienu un pie­ņemtu savu spriedumu.

Es piecēlos un atkāpos no kāpņu laukumiņa, jo Mentons strauji izmetās no zāles, aizvēra durvis un aizlēkšoja pa gaiteni uz verandu. Es apsvēru, vai man nevajadzētu viņam piebiedroties, aizbildino­ties ar bezmiegu, bet tad dzirdēju, kā viņš ielej sev dzērienu un sāk staigāt šurpu turpu, kaut ko murminādams, - un es nolēmu to nedarīt. Brīdi likās, ka vētra atkāpusies, skanēja tikai nepār­traukta lietus graboņa, it kā pār māju bārstītu smalku granti, un bija redzami reti zeltaina zibens uzliesmojumi. Pēkšņi Mentons ātri metās atpakaļ uz gaiteni, turēdams rokā neizbēgamo viskija glāzi. Pa dubultdurvīm viņš iebrāzās gaismas lokā un aizvēra tās.

Nu, džentlmeņi - ja drīkstu jūs tā uzrunāt -, vai esat vieno­jušies par spriedumu?

Es noliecos, lai saklausītu, un negaiss, kas bija tikai nogaidījis, uzbruka mājai ar tādu pērkona dārdu, kas pārspēja visus citus. Kad tas apklusa, es sadzirdēju Mentona balsi.

Ak tad tāds ir jūsu spriedums? Nu, tad es pateikšu, ko do­māju par jums, jūs, slepkavnieku bars! Jūs esat pelnījuši it visu, ko saņēmāt. Jums ir garīgi atpalikušu bērnu smadzenes. Jūs visi bijāt pelnījuši nāvi, un es esmu sasodīti priecīgs, ka man bija dots uzdevums uzraut jūs visus gaisā. Esmu lepns, vai dzirdat - lepns, ka esmu attīrījis zemi no tādiem neliešiem…

Kārtējais pērkona dārds noslāpēja viņa tirādi.

Nepretojies viņiem, idiot! - es pieķēru sevi sakām, it kā viņa murgu viesi, zvērinātie, būtu no miesas un asinīm. Pērkons ne­beidza dārdēt, un es vairs nevarēju sadzirdēt Mentona balsi. Drīz vien es saklausīju kaut ko, ko noturēju par krākšanu; nolēmis, ka viskijs beidzot darījis savu un Džeimss pie galda aizmidzis, es atgriezos savā šūpuļtīklā, bet atzīstu, ka gulēju nemierīgi.

Pamodies es taisnā ceļā devos uz Džeimsa istabu, kur viņa milzīgais guļamtīkls karājās kā gara, balta pāksts bez zirņiem. Nogāju lejā pa kāpnēm un pieklauvēju pie lielajām dubultdurvīm tumšajā gaitenī.

Džeims, - es saucu, - tas esmu es, Džerijs! Vai drīkstu ieiet? - Atbildes nebija. Es nospiedu rokturi, bet durvis bija aizslēgtas. Es atspiedos pret tām; šķita, ka durvis ir visai neizturīgas. Atkāpies es iespēru pa atslēgu. Pēc otrā spēriena durvis atsprāga vaļā - un es apžilbu no kroņluktura spožās gaismas, jo tas vēl arvien dega. Iegāju zālē un nolūkoju to visā garumā. Milzīgajā spogulī pie gala sienas atspoguļojās pulētā galda plašums ar kartītēm un krēs­liem - un pašā galā, kur vajadzēja atrasties trīspadsmitajam krēs­lam, pie sijas karājās Džeimsa Mentona ķermenis. Tas nebija pie­vilcīgs skats. Lielais krēsls, ko viņš acīmredzot bija izmantojis, gulēja uz sāniem blakus galdam. Bija skaidrs, ka viņš uzcēlis krēslu uz galda (vai varbūt kāds cits to bija izdarījis?), piesējis virvi pie sijas un tad aizspēris krēslu prom (vai varbūt kāds to bija parā­vis?). Mentons nepārprotami bija miris, tomēr es jutu, ka man jādabū viņš lejā.

Es aizgāju uz virtuvi un atradu asu nazi. Ar pūlēm es uzcēlu lielo krēslu atpakaļ uz galda. Tuvumā Džeimsa mirstīgās atliekas bija vēl nepievilcīgākas nekā no tāluma, jo papildus nepārvara­mai mēslu smakai viņa deguns bija asiņojis un ūsās un bārdā sa­lipušas sakaltušu asiņu lāstekas. Man nācās turēt viņu piespiestu sev cieši klāt, lai noturētu viņa svaru, kamēr griezu virvi; mūsu sejas atradās pavisam līdzās, un sastāvējusies viskija smaka gan­drīz lika man apvemties. Kad virve bija pārgriezta un Džeimss ar visu svaru uzkrita man virsū, krēsls pa galda gludo virsmu aiz­slīdēja kā akmens pa ledu; gan krēsls, gan līķis, gan es nogāzāmies zemē. Nelaimīgā kārtā es uzkritu Džeimsam virsū, un no mana svara viņam ar pretīgu burzguļojošu skaņu vēl izspiedās mēsli un tajā pašā laikā ap kaklu savilktās cilpas atslābināšanās atbrīvoja sasmakušu elpu tieši man sejā. Es pietrausos kājās, aizvilkos uz virtuvi un sāku drausmīgi vemt.

Nolēmu, ka labākais, ko varu darīt, ir piezvanīt doktoram Lār- kinam. Kaut arī saule bija tikko uzlēkusi, viņš atsaucās jau pēc otrā signāla.

Si, doctorio Larkin, quien habla?'

Tas esmu es, Džerijs Darels, - es atsaucos.

Kā klājas Džeimsam? - viņš jautāja.

Pagājušajā naktī viņam bija ļoti smagas halucinācijas, un no rīta es atradu viņu pakārtu.

Jūs gribat teikt - viņš pakāries? - Lārkins asi noprasīja.

Mmmm… jā, es tā domāju. Es noņēmu viņu. Nav nekādu šaubu, ka viņš ir miris. Cilpa bija zem labās auss, tātad viņš no­smacis, nevis lauzis sprandu.

Nepareizā auss, ko? Te nu bija viņa stāsti par kārēja amatu.

Nē, viņš bija stipri piedzēries, turklāt viņš ir kreilis, - es paskaidroju, tai pašā laikā domādams: gribētos zināt, kurš noor­ganizējis tā, lai Mentons mirtu vissāpīgākajā veidā?

Paklausieties, - Lārkins sacīja, - ejiet prom no turienes! Sakra­vājiet savas mantas un atgriezieties uz Doloresas. Esmu dzirdējis, ka pēc stundas tā kuģos tālāk. Neblandieties apkārt, citādi jūs apcietinās!

Dieva dēļ, par ko?

Ja esat gringo2, Paragvajā jūs apcietinās par jebko. Vai kāro­jat pavadīt nākamo gadu cietumā, kamēr bars dago juristu iz­tiesās jūsu lietu?

Nē, - es noteikti atteicu.

Nu, tad savāciet savas mantas un atgriezieties uz kuģa! Es nekavējoties ieradīšos un paziņošu, ka pats esmu izņēmis viņu no cilpas. Labi?

Labi, - es piekritu.

Jā, un vēl, Darel, - es pieņemu, ka viskijs vairs nav atlicis?

Kā par brīnumu, divas pudeles ir.

Nolieciet tās uz verandas galda, ja tas jūs neapgrūtina!

Vai tas ir jūsu honorārs? - es apjautājos.

Nē, tās būs policijas priekšniekam. Visu gaišu! - Viņš no­svieda klausuli.

Es steidzīgi sakravāju savas nedaudzās mantas un metos lejup pa kāpnēm uz apakšstāvu, kur, sev par pārsteigumu, ieraudzīju gaidām smaidošu indiāni.