Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Ludvigu vairs neredzēju līdz tās dienas vakaram. Tobrīd es (domājams, ne visai gudri) atzīmēju savas dzimšanas dienas priekšvakaru ar brendiju - šķidrumu, kas spēj padarīt smadzenes kristālskaidras, gluži kā dīvainas uguns apspīdētas, toties var arī padarīt mēli pārāk lokanu un nepiesardzīgu. Es sēdēju gigan­tiskajā atpūtas istabā, klusā un tuksnesīgā, pūlēdamies rakstīt, kad manā priekšā kaitinoši pēkšņi parādījās Ludvigs; mīkstie, biezie paklāji bija klusinājuši viņa soļus kā sniegs.

Sveiki! - viņš teica, nopietni vērdamies manī. - Jūs vēlu esat nomodā.

Nevarēju aizmigt, tāpēc rakstu, - es atteicu. - Nospiediet zvana pogu - un kā džins no pudeles parādīsies dīvainais nakts sulainis, nesdams brendiju man un, ko vien vēlaties, jums.

Viņš nospieda zvanu un apsēdās man pretī, vērdamies mani ar viegli bažīgu sejas izteiksmi.

Jūs daudz rakstāt, - viņš aizrādīja.

Tā kā biju drūmi blenzis uz vienu pašu teikumu, ko tiku uz­rakstījis pēdējās pusstundas laikā, un centies izdomāt, kā to turpināt, šis novērojums mani sakaitināja. Es aizcirtu piezīmju grāmatu ciet.

Jā, - es teicu, - es rakstu daudz. Diemžēl lielais ārzemnieku daudzums Bornmutā bojā manu stilu.

Stilu? Kas tas tāds? - viņš jautāja.

Rakstīšanas stilu.

To bojā ārzemnieki? - Ludvigs apjucis jautāja.

Dabiski, - es apstiprināju. - Ikvienu īstu angli bojā ārzem­nieki - vai jūs to nezinājāt? Kāpēc Visaugstais nav radījis visus par angļiem, tas man nav saprotams.

Bet kā ārzemnieki jūs bojā? - viņš ziņkāri taujāja.

Vienkārši tā, ka viņi nav angļi, - es atteicu. - Piemēram, es izeju ielās - un ko es tur redzu? Angļus un anglietes? Nē, bariem japāņus, ķīniešus, irāņus, abeslniešus un basutolandiešus. Tad es atgriežos viesnīcā - un ko es te atklāju? Angļus? Nē. Neķītru itā­liešu bārmeni Luidži, kurš izskatās tā, it kā viņa vecvecvectētiņš būtu bijis Makjavelli. Sulaiņu kohortu, kas visi ir neķītri spāņi vai neķītri itālieši, vai neķītri portugāļi - un es nešaubos, ka tepat kaut kur uzglūn neķītrs francūzis, kas ož pēc ķiplokiem.

Bet es arī esmu ārzemnieks, - Ludvigs aizrādīja.

Tieši to jau es saku, - es atbildēju, - jūs esat neķītrs hunnis. Tas visu šo Kopējā tirgus lietu noved pārāk tālu. Drīz Lielbritā­nija būs tik pilna ar neķītriem ārzemniekiem, ka es būšu spiests braukt uz ārzemēm, lai izbaudītu angļu valodu.

Ludvigs ilgi blenza manī un tad iesmējās.

Neķītrs hunnis, - viņš atkārtoja, plati smaidīdams. - Nu es zinu, ka jūs jokojat.

Es nopūtos.

Jā, - es atzinu, - es jokoju.

Kādas grāmatas jūs rakstāt? - viņš vaicāja.

Seksa romānus, - es paskaidroju. - Romānus par seksuāliem maniakiem, kuri ceļo apkārt, izvarodami un laupīdami tādās viesnīcās kā šī.

Brīdi valdīja klusums, tad viņš pasmaidīja.

Jūs atkal jokojat, es to zinu, - viņš apmierināts teica.

Parādījās nakts viesmīlis, un, pirms Ludvigs paguva ko pateikt,

es pasūtīju divas lielas porcijas brendija. Ludvigs izskatījās sa­triekts un grasījās iebilst, bet es pacēlu roku.

Svinības, - es teicu, uzmezdams skatienu pulkstenim.

Svinības? - viņš jautāja. - Kādas svinības?

Pēc minūtes būs pusnakts, - es atbildēju, - un tad būs sā­kusies mana dzimšanas diena. Jautrība, līksmība un tamlīdzīgi, lūsu vietā es turētos no tā visa tālāk, jo pilnīgi iespējams, ka es pārvērtīšos par ķirbi, vilkati vai ko tamlīdzīgu.

Jūsu dzimšanas diena? - Ludvigs pārjautāja. - Tiešām? Jūs nejokojat?

Nē, pēc vienas minūtes man aiz muguras būs jau piecdesmit viens lieliski izšķērdēts gads.

Viesmīlis atnesa dzērienus. Ludvigs un es pacēlām glāzes, un, kad pulksteņa rādītāji sasniedza divpadsmit, Ludvigs piecēlās kājās un uzsauca man tostu.

Daudz laimes šajā un visās citās dienās! - viņš teica.

Paldies, - es atteicu, - jums tāpat!

Mēs iedzērām.

Jūs izskatāties noraizējies, - Ludvigs teica, arī pats tāds izska­tīdamies.

Vai tad jūs nebūtu? - es apjautājos.

Kāpēc gan? - viņš vaicāja.

Nu, zināt, te nu es esmu - piecdesmit divus gadus vecs un līdz šim ar mani nekas nav atgadījies.

Bet jums taču tikko apritēja piecdesmit divi, - Ludvigs no­pietni aizrādīja. - Nevar taču paredzēt, ka kaut kas notiks uzreiz.

Kāpēc ne? - es noprasīju. - Kāpēc atpūtas istabā pēkšņi nevarētu ietraukties melnīgsnēja, kārdinoša sieviete caurspīdīgā naktstērpā un lūgt mani izglābt viņu no trakojoša vērša?

Viesnīcā? - Ludvigs jautāja. - Kā gan vērsis te būtu ticis iekšā?

Ar liftu, - es atbildēju. - Vai arī viņš būtu varējis te ielavīties, pārģērbies par istabeni, un slēpties dāmas guļamistabā, gatavs uzbrukumam.

Jūs atkal jokojat, - Ludvigs teica milzīgi apmierināts, it kā būtu pieķēris mani kāršu blēdībā. Es nopūtos.

Sakiet, Ludvig, - es jautāju, - kas piespieda jūs pamest kūsājošo jautrību Vācijā un pārcelties uz Bornmutu? Vai te maksā vairāk?

Nē, nē, - viņš atbildēja, - bet Vācijā cilvēki tikai strādā un strādā visu dienu, un vakarā ir pārāk noguruši, lai kaut ko pa­sāktu. Viņi nemaz neuzjautrinās.

Bez jokiem? - es pārsteigts jautāju.

Nē, - Ludvigs teica. - Viņi ir pārāk noguruši.

Tāpēc jūs aizbēgāt uz Angliju?

Jā, man ļoti patīk Anglija, - Ludvigs atteica.

Mēs brīdi sēdējām klusēdami, kamēr es saīdzis domāju par savu rakstāmgabalu, kas negribēja doties rokā.

Jūs atkal izskatāties noraizējies, - Ludvigs bažīgi aizrādīja.

Nē. Vienīgi tā sasodītā rakstīšana nekādi nevedas, - es atzi­nos. - Tas arī viss. To sauc par radošo aizcietējumu. Tas pāries.

Viņš skatījās uz mani, viegli satraucies.

Rīt man ir brīvdiena, - viņš ieminējās. - Man ir mersedess.

Es apdomāju šo acīm redzami neloģisko paziņojumu un

spriedu, kurš no mums izdzēris vairāk brendija.

Un tad? - es piesardzīgi jautāju.

Es iedomājos, ka varbūt, tā kā ir jūsu dzimšanas diena un jūs esat viesnīcā viens pats, jums patiktu doties izbraukumā, - viņš, viegli piesarcis, paskaidroja.

Es saslējos krēslā.

Spoža ideja! Jūs to domājat nopietni? - es jautāju, viņa laip­nības aizkustināts.

Protams, - Ludvigs teica, acīm iemirdzoties no mana ne­apšaubāmā entuziasma.

Zināt, ko es jums teikšu, - es ierosināju, - atnāciet ieturēt kopā ar mani pusdienas, un tad dosimies ceļā! Vai esat redzējis Korfi pili vai Pērbekus?

Nē, - Ludvigs atbildēja. - Kopš mana draudzene Penija aiz­brauca, es neesmu daudz ceļojis.

Jauki, - es teicu, - randiņš norunāts! Iebrauciet man pakaļ divpadsmitos, mēs iesim iedzert un ieturēt krietnu maltīti, un tad dosimies iekarot Pērbekus.

Tā nu precīzi divpadsmitos mēs satikāmies hallē. Ludvigs savā kreklā ar vaļējo apkaklīti un košajā sporta jakā - oficiālā melnā uzvalka vietā - izskatījās tāds kā neapģērbts, taču šī košā maska­rāde ne druskas nemazināja viņa svinīgumu. Mēs devāmies cauri "Prieka dārziem" uz viesnīcu, kurā, pēc manām domām, pa­sniedza labai franču virtuvei visvairāk tuvināto ēdienu visā Born- mutā. Pa ceļam mēs iegriezāmies krogā, kura bārmenis - īrs ar mīlīgu seju, bet tikko saredzamu spīdumu tumšajās acīs kā jāņ­tārpiņiem samtaini melnā naktī - bija licis man noprast, ka uz­skata pasauli par humorpilnu vietu.

Ludvigs ilgi izvēlējās dzērienu. Viņš neņemšot džinu, jo, kā viņš paskaidroja bārmenim, no tā varot dabūt istabeņu kram­pjus. Bārmenis uzmeta man ašu skatienu, un es viņam pamirk­šķināju. Spīdums viņa acīs padziļinājās, un viņš iesaistījās spēlē.