Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Spēku pilnbriedā, - Larijs bezrūpīgi atteica. - Ir zināmi vīrieši, kas bijuši vaislas spējīgi, pat būdami pāri astoņdesmit.

Nezinu, kāpēc tev vienmēr jārunā par seksu, - Margo žēlo­jās. - Un viņš galu galā ir grieķis. Māte nevar precēties ar grieķi.

Kāpēc ne? - Larijs noprasīja. - Grieķi vienmēr precas ar grieķiem.

Tas ir savādāk, - Margo aizrādīja. - Tā ir viņu pašu darīšana. Bet māte ir angliete.

Es piekrītu Larijam, - Leslijs negaidot ieteicās. - Viņš acīm redzami ir ļoti pārticis - divas mājas Atēnās un viena Krētā. Ne­domāju, ka tam ir kāda nozīme, ja viņš ir grieķis. Tā nav viņa vaina, un mēs galu galā pazīstam dažus ļoti jaukus grieķus, pie­mēram, Spiro.

Māte nevar precēties ar Spiro, viņš ir precējies, - Margo uzbudināta teica.

Es nedomāju precēšanos ar Spiro, es vienkārši gribēju teikt, ka viņš ir jauks grieķis.

Ak, vienalga, es neatbalstu jauktās laulības, - Margo pazi­ņoja. - Tā var dabūt dableronus.

Kvarteronus1, - Larijs izlaboja.

Lai kā viņus arī sauktu, - Margo neatlaidās, - es negribu, ka mātei tādi būtu, un es negribu tādupatēvu, kura uzvārdu neviens nav spējīgs izrunāt.

Ap to laiku mēs jau sauksim cits citu kristītos vārdos, - La­rijs aizrādīja.

Kāds ir viņa kristītais vārds? - Margo aizdomīgi jautāja.

Eiripīds, - Larijs atbildēja. - īsumam viņu varētu saukt par Ripu.

Teikt, ka profesors tajā vakarā atstāja sliktu iespaidu, nozī­mētu nepateikt neko. Mēs sadzirdējām viņa ierašanos, pirms vēl

' Kvarterons - mulata un balta pēcnācējs.

ieraudzījām zirga vilktos carachino, kas, pakaviem klabot un džinkstot, veda viņu pa mūsu garo, līkumoto piebraucamo ceļu cauri olīvu birzēm. Profesors dziedāja ļoti skaistu grieķu mīlas dziesmu. Diemžēl neviens nekad nebija viņam teicis, ka viņam galīgi nav muzikālās dzirdes, vai arī viņš nebija noticējis. Viņš dziedāja ar lielu kaisli un tādējādi aizstāja kvalitāti ar kvantitāti. Mēs visi izgājām verandā viņu sagaidīt un, tikko carachino ap­stājās pie kāpnēm, tūlīt pat sapratām, ka profesors ir baudījis vīn­koku labvēlību gaužām neapdomīgi un daudz. Viņš izvēlās no carachino tieši uz kāpnēm un tādējādi nelaimīgā kārtā sadauzīja trīs vīna pudeles un burku ar pašdarinātu pikanto mērci, ko bija atvedis mātei. Viņa elegantā, gaišpelēkā uzvalka priekša mirka vīnā, tā ka profesors izskatījās drīzāk pēc cilvēka, kas apbrīno­jamā kārtā izdzīvojis pēc nelāgas autoavārijas.

Viņš ir piedzēries, - paziņoja carachino vadītājs gadījumam, ja mēs to nebūtu pamanījuši.

Viņš ir pilns kā zeķe, - Leslijs secināja.

Kā divas zeķes, - Larijs piebilda.

Tas ir pretīgi, - Margo teica. - Māte nevar precēties ar grieķu plenci. Tētis tam nekad nebūtu piekritis.

Precēties ar viņu? Pat ko jūs tur runājat? - māte jautāja.

Mēs vienkārši domājām, ka viņš varētu radīt mazliet roman­tikas tavā dzīvē, - Larijs paskaidroja. - Es taču teicu, ka mums nepieciešams patēvs.

Precēties ar viņu?! - māte šausmās iesaucās. - Es negribētu pat mirusi tikt redzēta kopā ar viņu. Dieva dēļ, bērni, kas jums prātā?

Te nu ir! - Margo triumfēja. - Es taču teicu, ka viņa negribēs precēt grieķi.

Profesors bija pacēlis savu vīna notriepto platmali, paklanījies mātei un tad aizmidzis turpat uz kāpnēm.

Larij, Leslij, jūs darāt mani patiesi dusmīgu! - māte paziņoja. - Pieceliet to piedzērušos muļķi, iestumiet atpakaļ carachino un sakiet kučierim, lai aizved viņu atpakaļ, kur paņēmis, un es nekad vairs nevēlos viņu redzēt.

Manuprāt, tu esi pilnīgi neromantiska, - Larijs pārmeta. - Kā lai mēs tevi no jauna apprecinām, ja tu uzvedies tik antisociāli? Tas puisis vienkārši ieķēris kādu malciņu.

Un vēl - mazāk nodosimies tām muļķīgajām runām par manu otrreizējo precēšanos, - māte stingri paziņoja. - Es jums pateikšu, kad sagribēšu precēties un ar ko, ja vispār gribēšu.

Mēs vienkārši centāmies palīdzēt, - Leslijs sarūgtināts sacīja.

Jūs man varat palīdzēt tādā vīzē, ka aizvācat prom šo pie­dzērušo idiotu, - māte atteica un cienīgi iesoļoja atpakaļ mājā.

No konversācijas viedokļa mūsu vakariņas tovakar bija saltas, toties izsmalcināti gardas. Profesors nezināja, ko palaidis garām.

Nākamajā dienā mēs visi gājām peldēties, atstādami jau maz­liet nomierinājušos māti rosāmies pa dārzu ar savu sēklu kata­logu. Jūra bija silta kā vanna, tā ka vajadzēja iepeldēt dziļāk un ienirt piecu vai sešu pēdu dziļumā, līdz sasniedzām pietiekami vēsu ūdeni, lai atsvaidzinātos. Pēcāk mēs atgūlāmies olīvkoku pa­ēnā, ļaudami sāļajam ūdenim nožūt, veidojot zīdainu garoziņu uz ādas.

Zināt, - Margo ierunājās, - es domāju.

Larijs neticīgi paskatījās uz viņu.

Par ko tu domā? - viņš jautāja.

Es domāju, ka profesors bija kļūda. Neliekas, ka viņš ir mātes tips.

Ak, es vienkārši muļķojos, - Larijs gurdeni atteica. - Es vien­mēr esmu bijis pret šo atkārtoto precēšanos, bet viņa likās par to tik pārliecināta.

Tu domā, tā bija mātes ideja? - Leslijs apmulsa.

Protams! - Larijs apgalvoja. - Kad cilvēks viņas vecumā ņe­mas visapkārt stādīt pasifloras, tad taču tas ir pats par sevi sapro­tams, vai ne?

Bet padomā par sekām, ja māte apprecētos ar profesoru! - Margo iesaucās.

Kādām sekām? - Leslijs aizdomīgi jautāja.

Mātei nāktos pārcelties pie viņa uz Atēnām, - Margo teica.

Nu, un tad?

Kas tad mums gatavotu ēst? Lugarēcija?

Dievs, nedod! - Larijs kaislīgi iesaucās.

Vai atceraties viņas vārīto tinteszivs zupu? - Leslijs jautāja.

Lūdzu, neatgādini! - Margo izdvesa. - Tās apsūdzošās acis, kas peldēja pa virsu un lūkojās augšup uz mums, - pē!

Varbūt mēs visi varētu pārcelties uz Atēnām un dzīvot kopā ar māti un Eristopolu vai kā viņu tur sauca, - Leslijs ierosināja.

Nedomāju, ka viņš ar prieku uzņemtu ziņu par četriem bēr­niem, kas viņam iesmērēti mūža novakarē, - sprieda Larijs.

Zināt, manuprāt, mums jānovirza mātes domas no precī­bām uz kaut ko citu, - Margo ierosināja.

Viņa liekas ar šo domu pilnīgi apmāta, - sacīja Larijs.

Nu tad mums vajag viņu atmāt! - Margo paziņoja. - Jāmē­ģina noturēt viņu grožos, jāpieskata, lai viņa nesatiekas ar pār­lieku daudziem vīriešiem… Jāpatur viņa acīs.

Izskatās gan, ka ar viņu viss kārtībā, - Leslijs domīgi teica.

Viņa stāda pasifloras, - 1.arijs aizrādīja.

Tieši tā, - teica Margo. - Mums viņa jāpieskata. Pieminiet manus vārdus - bez dūmiem nav uguns!

Paturēdami to visu prātā, mēs izklīdām un ķērāmies pie sa­viem dažādajiem darbiem: Larijs - pie rakstīšanas, Margo - pie prātošanas, ko iesākt ar septiņpadsmit jardiem sarkana samta, ko bija lēti nopirkusi, Leslijs - pie ieroču eļļošanas un lādēšanas, un es - pie centieniem noķert partneri vienam no saviem krupjiem, jo dzīvnieku precību jautājumi man bija daudz svarīgāki nekā mātes.

Trīs dienas vēlāk es nokārsis, sasvīdis un izsalcis pārrados mā­jās pēc neveiksmīgām čūsku medībām kalnos - tieši tajā brīdī, kad Antuāns de Vērs izkravājās no Spiro dodža. Viņam galvā bija milzīgs sombrēro, mugurā gaiši zils velveta uzvalks un melns, sarkani apmalots apmetnis. Viņš izkāpa no mašīnas, aizvēra acis, pacēla rokas pret debesīm, izmodulēja zemā, rešņā balsī - Ak! Šī majestātiskā Grieķija! - un dziļi ieelpoja. Tad viņš norāva som­brēro un paskatījās uz mani - izspūrušu un draudoši ņurdošu suņu ielenktu. Viņš pasmaidīja, nomirdzinādams brūnajā sejā zobus, kas izskatījās tik nevainojami kā tikko ielikti. Viņa mati bija cirtaini un spīdīgi, acis lielas un mirdzošas, nule peldināta zirga kastaņbrūnajā krāsā, un āda zem tām tumša kā plūme. Viņš bija nenoliedzami pievilcīgs, bet, kā Leslijs būtu teicis, tādā lēti spāniskā veidā.