Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Tas var būt sarežģīti, - Larijs brīdināja.

Neuztraucās, es to nokārtos, - Spiro apgalvoja ar tāda cil­vēka pārliecību, kurš pazīst ikkatru šajā salā un var piespiest jebkuru izdarīt jebko.

Zini, - Larijs teica, - runa ir par mūsu māti.

Spiro seja ieguva iesārtu nokrāsu, un viņš paspēra soli uz priekšu.

Kas noticis jūsus māteis? - viņš satraukts jautāja, daudz­skaitļiem vina valodā vēl vairāk sabiezinoties.

j >

Zini, viņa grib atkal precēties, - Larijs atteica, rāmi aizdeg­dams cigareti. Mēs visi aizturējām elpu. No visām pārdrošībām, kādas Larijs jebkad bija atļāvies, šī bija vistrakākā un vistālejo­šākā.

Spiro stāvēja nekustīgi, blenzdams uz manu brāli.

Jūsus māte gribs atkal precēties? - viņš aizsmacis pārjautāja neticīgā balsī. - Pasakiets man, kurš ir tas vīrs, un es viņu nokār­tos, mister Larijs! Jūs neuztraucās!

Kā tu viņu nokārtosi? - Leslijs ieinteresēts apjautājās, jo ar savu milzīgo ieroču kolekciju un medību arsenālu viņš bija ten­dēts virzīt savu prātu vairāk nāves un iznīcības virzienā nekā uz labvēlību un humānismu.

Tā, kā viņi mani mācīt Čikāgā, - Spiro drūmi atteica. - Ce­menta zābaki.

Cementa zābaki? - Margo jautāja, viņas interesei sakāpi- noties, jo saruna šķita ievirzījusies modes gultnē. - Kas tad tie tādi?

Nu, jūs dabon rokā to bandubērns - ja atvainosiets tādu vārdu, mis Margo - un iemauc viņa kājas divos spaiņos ar ce­mentu. Kad tas sacietējis, jūs viņu izved laivā un pārmet pār bortu, - Spiro paskaidroja.

Bet tā taču nedrīkst darīt! - Margo iesaucās. - Viņš nebūtu spējīgs peldēt. Viņš noslīktu!

Tur jau ir tā ideja, - Larijs pacietīgi piezīmēja.

Manuprāt, jūs visi esat pilnīgi šausmīgi, - Margo paziņoja. - Tas ir riebīgi. Tā ir slepkavība, lūk, kas, vienkārši īstena slep­kavība. Un jebkurā gadījumā es negrasos pieļaut, lai manu pa­tēvu iesēdina tajos cementa gumijniekos vai kā viņus tur sauc. Es gribēju teikt - ja viņš noslīks, mēs visi kļūsim par bāreņiem.

Nē, vēl taču atliek māte, - Leslijs aizrādīja.

Margo acis šausmās iepletās.

Neiedrošinies tuvoties mātei ar cementu! - viņa sauca. - Brī­dinu, es iešu taisnā ceļā uz policiju.

Ak kungs, Margo, Dieva dēļ, apklusti, - Larijs noteica. - Ne­viens neko nav teicis par mātes slīcināšanu. Jebkurā gadījumā bez kandidāta mēs nevaram īstenot Spiro mazo, asprātīgo eksperi­mentu, un tāda mums nav. Saproti, Spiro, māte vienkārši iztei­kusi vēlēšanos - tā sakot - krist vēl vienā romantikas virpulī. Viņa vēl nav izvēlējusies konkrētu cilvēku.

Tad, kad viņa izvēlējas, mister Larijs, jūs pasakiets man, un es un Teodorakis, mēs iemauks viņam cementa zābakus, labi?

Es gan sapratu, ka mēs cenšamies mātei palīdzēt vēlreiz ap­precēties, - Margo aizrādīja. - Es gribēju teikt - ja Spiro liks cementā katra vīra kājas, uz kuru viņa paskatīsies, viņš būs masu slepkava, tāds kā Rasputins Uzšķērdētājs, un tā mēs māti nekad neizprecināsim.

Jā, Spiro, vienkārši turi acis vaļā, labi? Nedari neko radikālu, bet informē mūs par visu, - Larijs izrīkoja. - Un galvenais - ne vārda mātei! Viņa šajā jautājumā ir ļoti jūtīga.

Mans lūpas ir zīmogs, - Spiro nosolījās.

Uz dažām dienām mēs aizmirsām mātes bezpartnera eksis­tenci, jo bija ļoti daudz cita darāmā. Vairākos vietējos ciematos notika brīnišķīgas fjestas, kuras mēs vienmēr apmeklējām. Pie kokiem bija saistītas veselas ēzeļu flotiles (jo ciematnieku radi­nieki bija ieradušies no tālienes, daži pat no sešu jūdžu attāluma). Dūmi, kas cēlās cauri olīvkokiem, bija kā spēcīgas smaržas, kurās mijās degošu kokogļu, ceptas jērgaļas un ķiploku pikances. Vīns, sarkans kā asinis no pūķkautuves, murrāja un noslēpumaini ča­loja glāzēs - tik silti un draudzīgi, ka mudināt mudināja iedzert vēl. Dejas bija jautras, ar daudziem palēcieniem un kāju kopā- sišanu. Pirmajā fjestā Leslijs mēģināja pārlēkt pāri ugunskuram, kas izskatījās kā Vezuva iekšējie orgāni. Viņam misējās, un, pirms gādīgas rokas izvilka viņu ārā, ķermeņa apakšdaļa nelāgi apdega. Dienu vai divas viņam nācās sēdēt uz piepūšama gumijas spil­vena.

Vienas šādas fjestas laikā Larijs izstūrēja cauri jautrībnieku pūlim mazu vīriņu nevainojami baltā uzvalkā, tumšsarkanas un zelta krāsas kravatē un izsmalcinātā panamas platmalē. Kurpes viņa mazajās kājiņās bija spožas kā vaboles.

Māt, - Larijs iesāka, - es atvedu kādu īpaši interesantu cil­vēku, kurš mirst nost no vēlēšanās ar tevi iepazīties. Tas ir profe­sors Eiripīds Androteomatakotopoloss.

Priecājos iepazīties! - māte nervozi atteica.

Esmu sajūsmā, Darela kundze! - profesors sacīja, piespiedis viņas roku pie savas rūpīgi koptās bārdas un ūsām, kas apslēpa sejas apakšdaļu kā sniega kupena.

Profesors ir ne tikai izslavēts gardēdis, bet arī nepārspējams kulinārijas mākslas eksperts.

Ak, manu zēn, jūs pārspīlējat, - profesors atvairījās. - Es esmu pārliecināts, ka manas pieticīgās zināšanas kulinārijā nobā­lētu savā niecībā, ja tās salīdzinātu ar nepārspējamajiem romiešu banketiem, kādus rada jūsu māte, kā man stāstīts.

Māte nekad nebija spējusi atšķirt romiešu banketu no romiešu orģijas. Viņas apziņā šie jēdzieni bija negrozāmi fiksējušies kā sinonīmi un apzīmēja lielu daudzumu pārtikas un puskailus vīriešus un sievietes starplaikā starp zupu un desertu darām tādas lietas, kas būtu paglabājamas guļamistabas nošķirtībai.

Un nu, - profesors teica, apsēzdamies mātei līdzās, - es vē­los, lai jūs man pastāstītu visu, kas jums zināms par vietējiem zaļumiem. Vai tiesa, ka vietējie nelieto lavandu?

Larijs lieliski zināja, ka tas neapšaubāmi bija viens 110 mātes iemīļotākajiem tematiem. Redzēdama, ka profesors ir patiesi ieinteresēts un lietpratīgs, viņa dedzīgi nodevās gastronomijas problēmu risināšanai.

Vēlāk, kad pēdējais aitas kraukšķošās ādas un rožainās gaļas kumoss bija apēsts, pēdējā pudele izdzerta un ikkatra ugunskura pulsējošā sirds izmīdīta, mēs sasēdāmies uzticīgajā dodžā un devāmies mājup.

Man bija tik interesanta saruna ar profesoru Andro… Andro… Andro… ak vai, es nesaprotu, kāpēc grieķiem ir tik neizrunājami vārdi! - māte īgni sacīja, tad noliecās uz priekšu un pieskārās Spiro plecam, - Protams, es nedomāju tevi, Spiro, tu neesi vainīgs, ka tavs vārds ir Hak… Haki…

Hakiopoloss, - Spiro teica.

Jā. Bet tas profesora vārds tikai turpinās un turpinās līdz bezgalībai kā kāpurķēde. Tomēr man šķiet, tas ir labāk nekā saukties par Smitu vai Džonsu… - Māte nopūtās.

Vai, par spīti savam vārdam, viņš interesējās par ēdienu gatavošanu? - Larijs jautāja.

Ak, viņš bija apbrīnojams! - māte atsaucās. - Es ielūdzu viņu rīt vakariņās.

Jauki, - Larijs noteica, - es ceru, ka tev ir guvernante.

Dieva dēļ, par ko tu runā? - māte nesaprata.

Nu, zini, tas būs tavs pirmais randiņš, tā ka tev pienācīgi jāuzvedas.

Larij, neesi tāds muļķis, - māte ļoti cienīgi atteica, un mašīnā iestājās klusums, kas turpinājās, līdz mēs sasniedzām mājas.

Vai tu uzskati, ka viņš bija īstais cilvēks, ar ko iepazīstināt māti? - Margo nākamajā dienā bažīgi ievaicājās, kamēr māte vir­tuvē gatavoja gardumus profesora vizītei.

Kāpēc gan ne? - Larijs jautāja.

Nu, vispirms jau tāpēc, ka viņš ir tik vecs. Viņam jābūt vis­maz piecdesmit.