Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Un, treškārt, - es nobeidzu, - kamēr jūs, dāmas, bijāt krastā, es pusdienoju kopā ar kapteini, un mūsu sarunas laikā viņš atzi­nās, ka jūsu klātbūtne uz kuģa padarījusi viņa pēdējo braucienu brīnišķīgu un neaizmirstamu. Patiesību sakot, viņš atzina, ka viņam būtu ļoti grūti pateikt, kura no jums visām viņam ir vis­mīļākā.

Atskanēja vārga - apmierinātības un lepnuma pilna - sačuk­stēšanās.

-Tāpēc iedzersim par mūsu kapteini, draugu, kuru mēs nekad neaizmirsīsim!

Nekad! - dāmas uzticīgi atsaucās.

Mēs visi iedzērām, un es devu mājienu bārmenim saliet nā­kamo kārtu. Galu galā dāmas, stipri iereibušas, bet vairs ne tik histēriskas, aizlīgoja uz savām kajītēm. Es nupat grasījos darīt to pašu, kad man blakus parādījās vecākais virsnieks. Viņš nu bija vispēdējais cilvēks, kuru es vēlējos redzēt. Nomierinājis dāmas, es vēlējos tikt galā arī pats ar savām sērām par kapteini.

Es izdarīju, kā jūs likāt, ser, - viņš ziņoja.

Labi, - es strupi atteicu, - kaut arī nevaru saprast, kāpēc jūs man par to ziņojat. Tagad jūs esat kapteinis, sasodīts!

Jā, ser, - viņš teica, - bet atraitne vēlas, lai nelaiķis tiktu apglabāts dzimtajā pilsētā.

Un tad? - es noprasīju. - Aizvediet viņu uz turieni!

Jā, ser… - vecākais virsnieks teica un apklusa. Viņa acis, kā vienmēr, bija bez jebkādas izteiksmes. Tad viņš turpināja: - Man žēl, ka tā notika. Man kapteinis patika.

Man arī, - es noguris teicu. - Viņš bija jauks, laipns, smalks vīrs, un tādi sastopami tikpat reti kā vienradži.

Kas, ser? - viņš jautāja.

Nekas. Es dodos gulēt. Ar labu nakti!

Līdz rītam dāmas bija jau acīm redzami atguvušās. Atskanēja pa retam šņukstam, noritēja pa retai asarai, bet kapteinis - cildi­not viņa daudzos tikumus - tika pieminēts pagātnes izteiksmē. Pārvarot daudzas jūdzes zilā, tukšā ūdens - ja neņem vērā delfīnu barus, kas reizēm parādījās un dejoja apkārt kuģim enerģiski kā bērni, skrienot prom no skolas, - kļuva manāmi karstāks. Misis Medovsvīta un misis Fārtingeila nelāgi apdega, aizmigušas uz klāja. Misis Melreposa cieta no karstumdūriena, un viņu nācās noguldīt gultā tumšajā kajītē ar aukstām kompresēm uz galvas, bet citādi nekas īpašs negadījās. Ticis saules staros, es tīksminājos par tiem un centos iegūt tādu iedegumu, kas padarītu ikvienu skaudīgu. Galu galā karstums kļuva pārāk mokošs pat man, un es devos uz savu kajīti. Tās vēsajā krēslā mani apciemot ieradās bijušais vecākais virsnieks.

Man žēl jūs traucēt, ser, - viņš teica, - bet man ir problēma ar kapteini.

Es jutos vienlaikus satraukts un apjucis, jo biju pieradis uz­skatīt par kapteini viņu pašu.

Jūs gribat teikt - jums ir problēma ar mūsu bijušo kapteini? - es jautāju.

Jā, ser, - viņš atteica, nemierīgi mīņādamies no vienas kājas uz otru. Tad izgrūda: - Viņš kļūst bīstams.

Es nespēju iedomāties, par ko šis cilvēks runā.

Kā jūs to domājat - bīstams? - es apjucis jautāju. - Viņš ir miris.

Vecākais virsnieks zaglīgi paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka mazajā kajītē neviens nenoklausās.

Viņš ir sācis… sācis… nu, zināt, viņš sācis smirdēt, - viņš teica klusinātā balsī kā cilvēks, kas zaimo Dievu.

Mani pārņēma šausmas.

Jūs gribat teikt, ka šajā karstumā jūs arvien vēl turat līķi kajītē?- es neticēdams pārjautāju.

Jā, ser, tur, kur jūs likāt viņu novietot, - vecākais virsnieks sarūgtināts teica.

Bet, cilvēk, šajā karstumā… Tas ir smieklīgi! Kāpēc jūs ne­ievietojāt viņu saldētavā?

Vecākais virsnieks satrūkās.

Jūs domājat - pie pārtikas? - viņš jautāja.

Nē, bet saldējamā telpa taču ir milzīga! Tur noteikti ir kāds kakts, kur viņu novietot.

Iešu un paskatīšos, - vecākais virsnieks noteica un aizgāja.

Drīz vien viņš atgriezās.

Esmu atradis vietu, ser, - gaļas nodalījumā. Esmu kapteini tur novietojis, - viņš ziņoja.

Labi, - es teicu, pēkšņi šausmās iztēlodamies savu mīļo kapteini guļam starp pakārtajiem liellopu un jēru sāngabaliem. - Un, Dieva dēļ, lai dāmas nekādā gadījumā to neuzzinātu, - jūs saprotat?

Tieši tā, ser, - vecākais virsnieks stingri atbildēja. - Viņas to neuzzinās.

Tā ceļojums turpinājās un, ja neņem vērā mazliet nelāgo laiku - nekas vairāk par liegu viļņošanos, taču tā lika dāmām uzturēties kajītēs un odekolona smaržai pārņemt visu kuģi, - viss noritēja gana gludi. Dāmu gars atspirga, un viņas pat sāka pieņemt ve­cāko virsnieku kapteiņa lomā, uzslavēja viņu un vecāko stjuartu par lieliskajiem salātiem, daudzkrāsainajiem saldējumiem un jēra karbonādes un steiku kvalitāti. Es spriedu - ko gan viņas teiktu, ja atklātos, ka viņu varonis, kapteinis, guļ tur lejā, saltajā tumsā starp pārtikas krājumiem, ko viņas patērēja. Tādu šaušalīgu ka­tastrofu bija labāk neiztēloties.

Tas notika nakti pirms mūsu iebraukšanas ostā. Dāmas bija aizņemtas ar mantu kravāšanu, šī darbietilpīgā procesa skaņas atbalsojās no kajītes kajītē. Skanēja parastā durvju dauzīšana un kāju dipoņa. Bija dzirdama sasaukšanās, piemēram, Lusinda, vai tev ir tā zaļā kleita, ko tev aizdevu? Meibla, vai vari atnākt un apsēsties uz manas ceļasomas? Es nezinu kāpēc, bet liekas ka ceļasomas vienmēr apēd vairāk, nekā spēj sagremot! Edna, dārgā, varu derēt - ja tu iesaiņosi to viskija pudeli somas dibenā, kad piestāsim krastā, tu smirdēsi kā bēgle no anonīmo alkoholiķu apvienības.

Es aizgāju uz bāru, lai pirms vakariņām iedzertu. Tur bija tukšs, ja neņem vērā vecāko virsnieku, kas malkoja brendiju. Pu­dele atradās viņam priekšā, un es redzēju, ka viņš ir veicis nepār­trauktus uzbrukumus tās saturam.

Labvakar! - es sveicināju.

Vecākais virsnieks izslējās un pablenza uz mani. Man radās aizdomas, ka viņš ir galīgā pālī, bet no savādajām, neizteiksmīga­jām acīm to bija grūti noprast.

Labvakar, ser! - viņš teica, tad pēc pauzes ar žestu norādīja uz pudeli. - Vai iedzersiet?

Paldies, - es atbildēju un, tā kā bārmenis nerādījās, pats sa­dabūju glāzi no bāra viņas puses un ielēju no piedāvātās pudeles. Klusums nolaidās pār mums kā slāpējoša dūmaka. Es ļāvu tam kādu brīdi vilkties, tad nolēmu to izkliedēt.

Nu, - es dzīvespriecīgi ieteicos, - pieņemu, jūs esat priecīgs, ka ceļojums ir galā. Tagad jūs varēsiet mājās mazliet atpūsties. Kurā apvidū jūs dzīvojat?

Viņš paskatījās uz mani, it kā neko nedzirdētu.

Man ir nepatikšanas ar kapteini, - viņš teica.

Sajutu ļaunas priekšnojautas drebuļus zogamies augšup pa muguru.

Kādas nepatikšanas? - es jautāju.

Tā ir mana vaina, man vajadzēja paskatīties, - viņš turpi­nāja.

Kādas nepatikšanas? - es vēlreiz jautāju.

Ja es būtu paskatījies, tas nel^ūtu noticis, - viņš sacīja un ie­lēja sev prāvu devu brendija.

Kas nebūtu noticis?!

Vecākais virsnieks iedzēra pamatīgu malku un bridi klusēja.

Vai atceraties, kad mēs aizvācām kapteini no viņa kajītes un aiznesām uz… aiznesām viņu… lejā?

-Jā.

Viņš joprojām bija mīksts, saprotat? Tūlīt pēc tam sākās slikts laiks un dāmas apslima. - Viņš paraustīja plecus. - Slikts laiks ne jau mums, bet viņām. Tādi mēreni sānu vilnīši. No tā pasažieriem kļūst slikti.

Viņš vēlreiz iedzēra.

j

Un kapteinis… - viņš turpināja, - no tā sakustējās.

Sakustējās? - es satraukts noprasīju. - Ko jūs ar to gribat teikt?