Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Viņu acīs jūs nevarat izdarīt neko nepareizu, - es turpi­nāju, - tāpēc itin visam, ko veiksiet, būs apbrīnojami panākumi. Vienīgās grūtības rastos tad, ja jūsu sieva izdzirdētu par vien­padsmit dāmām, kas visas reizē jūsos iemīlējušās.

Kapteinis piesarka vēl košāk.

Par laimi, mana sieva ir ļoti gudra sieviete, - viņš teica. - Viņa vienmēr man teikusi: "Zigfrīd, ja tu iemīlēsies citā sievietē, tas nebūs nekas ļauns, tikai parādi viņu man, lai varu nogalināt, pirms tu sāc flirtēt."

Izcili saprātīga sieviete, - es uzteicu. - Iedzersim uz viņas veselību! - Mēs tā arī izdarījām un tad devāmies pusdienot.

Pēc aukstās zupas, kurā peldēja kādas šķietami zinātnes nekad neaprakstītas vai vispār neatzītas zivs gabali, kapteinis nolika ka­roti, noslaucīja muti salvetē, nokāsējās un paliecās uz priekšu.

Mister Darel, ir vēl viena lieta, kurā es augsti vērtētu jūsu kā slavena rakstnieka spriedumu.

Es iekšēji novaidējos. Vai viņš grasās man lūgt, lai izlasu viņa dzīvesstāstu - "Piecdesmit gadi jūrā" vai "Hei, taifūn!" - un iz­saku savu viedokli?

Jā, kaptein, - es paklausīgi teicu, - kas tas būtu?

Es domāju, ka mūsu dāmām bez banketa vajadzīgs vēl kas paliekošāks, kas viņām atgādinātu šo notikumu, tāpēc es gribētu zināt, vai jūs kā rakstnieks uzskatāt šos par piemērotiem.

Kapteinis nolika uz baltā galdauta vienu no papīra ruļļiem, ko viņš bija aplūkojis bārā; tas izskatījās pēc tāda kā sena perga­menta, uz kāda viduslaikos rakstīti likumi. Uz katras loksnes vis­smalkākajā kaligrāfiskā rokrakstā bija brīnišķīgi uzrakstīts kuģa nosaukums, brauciena galamērķis, datums, kad paredzēts šķērsot ekvatoru, un visbeidzot - ar visvērienīgākajiem izvijumiem - pasa­žieres vārds. Dokumenti bija ārkārtīgi smalki noformēti.

Kaptein, - es ar apbrīnu teicu, - tas ir brīnišķīgi! Dāmām ļoti patiks. Kurš no komandas talantīgajiem locekļiem tos pagata­vojis?

Kapteinis atkal nosarka.

Es pats, - viņš kautrīgi atzinās. - Brīvajā laikā es mazliet nodarbojos ar kaligrāfiju.

Vai zināt, tas ir patiesi krāšņi, dāmas būs sajūsmā, - es viņam apgalvoju.

Paldies! - kapteinis pateicās. - Es vēlos, lai šis mans pēdējais jūrasbrauciens būtu laimīgs.

Pēdējais jūrasbrauciens? - es pārjautāju.

Jā, kad šis kuģojums būs galā, es došos pensijā, - viņš at­bildēja.

Bet jūs izskatāties pārāk jauns! - es iebildu.

Pateicos, - kapteinis sacīja, pieklājīgi palocīdamies, - bet es nudien esmu pensijas gados. Esmu gājis jūrā kopš sešpadsmit gadu vecuma un, kaut arī man patika šāda dzīve, es ar prieku no tās atteikšos. Nemaz nerunājot par visu citu, tas ir bijis grūts laiks manai dārgajai sievai. Sievas ir tās, kuras cieš, sevišķi tad, ja nav bērnu, jo viņas jūtas vientuļas.

Kur jūs pavadīsiet savus pensijas gadus? - es jautāju.

Kapteiņa seja sajūsmā iemirdzējās.

Manas dzimtās zemes ziemeļos ir mazs, brīnišķīgs līcis un ļoti maza pilsētiņa Špicena, - viņš stāstīja. - Mana sieva un es pirms vairākiem gadiem nopirkām tur māju. Tā atrodas tieši uz klintīm, ārpus pilsētas, līča krastā. Tā ir ļoti skaista. Vai zināt, ka es varu gulēt gultā un vērot, kā kaijas laidelējas gar logu? Es varu dzirdēt viņu klaigas un jūras šalkoņu. Kad laiks ir slikts, vējš gaudo ap māju kā ūpis, un lieli viļņi plīst pie krasta kā pērkons. Tas ir ļoti aizraujoši.

Un ko jūs darīsiet? - es vēl pajautāju.

Laumiņas sejai pārslīdēja sapņaina izteiksme.

Es vingrināšos kaligrāfijā, - viņš maigi teica; likās, šī doma viņu hipnotizē. - Mana kaligrāfija vēl ir jāizkopj. Es gleznošu un spēlēšu flautu, un mēģināšu atlīdzināt sievai par viņas vientulības gadiem. Saprotiet, es nevienu no šīm lietām nedaru sevišķi labi - ja nu vienīgi pēdējo -, bet man patīk mēģināt. Tas mani iepriecina, pat ja sanāk slikti, un es domāju, ka prieks veicina gara veselību.

Es pacēlu glāzi.

Par jūsu pelnīto atpūtu - ilgu un laimīgu! - es teicu.

Viņš vēlreiz jocīgi, vecmodīgi palocījās.

Paldies! Ceru, ka tā arī būs. Bet vissvarīgākais, ka tas ieprie­cinās manu dārgo, pacietīgo sievu! - Un viņš veltīja man staro­jošu, nesavtīgu smaidu.

Aizgāju uz savu kajīti, lai nosnaustu diendusu, un drīz vien ar kāju dipoņu, kajīšu durvju dauzīšanos un spalgiem saucieniem - Lusinda, vai pie tevis ir tas grozs, kuru es nopirku, - tas sarkanais ar zaļo? Ak, paldies Dievam, es jau domāju, ka esmu aizmirsusi taksometrā! un Meibla, es nudien uzskatu, ka tu nopirki pārāk daudz augļu - šie banāni tūlīt sapūs gluži kā politiķi! - tiku informēts par mūsu dāmu atgriešanos.

Vēlāk, baudot kokteiļus, man lielā slepenībā tika parādīti pieci svīteri, kuri bija nopirkti kapteinim. Šīs apģērbu pārbagātības iemesls bija tāds, ka dāmas atkal bija sastrīdējušās par krāsas jau­tājumu, jo viņas (man vajadzēja to paredzēt) nebija varējušas at­rast auzu pārslu krāsu. Es tiku lūgts izšķirt, kura krāsa ir labākā, un tādējādi nonācu situācijā, par kādu Zālamans mani vis nebūtu apskaudis. Es izlavierēju no šī mīnu lauka tādā veidā, ka pastās­tīju dāmām - kapteinis uzticējis man noslēpumu, ka šis ir viņa pēdējais jūrasbrauciens. Salonu piepildīja garas, trīsulīgas vaima­nas, it kā mani būtu aplencis bars kukaburu', kurām atņemti mazuļi. Kā gan tas iespējams? Viņš esot tik enerģisks puisis! Viņš esot tik pieklājīgs un kulturāls. Viņš esot no tiem ārzemniekiem,

1 Kukabura - Australijas putns, kura dziesma atgadina smieklus.

kādus visi labprāt uzņemtu savā zemē. Viņš esot īstens džentlme­nis, viens no tiem īstenajiem džentlmeņiem, kas ir īsteni džentl­meņi, - ja saprotat, ko es ar to domāju. Varēja domāt, ka mēs spriežam par Nelsona aiziešanu no flotes pirms Trafalgaras kau­jas. Es visām izdalīju vēl dzērienus un palūdzu nomierināties un apklust. Neesmu pārliecināts, vai tā bija, bet šķiet, ka teicu - "kat­ram mākonim ir sudraba maliņa".

Sadzirdējušas šo veco banalitāti, dāmas nomierinājās un gai­doši pievērsās man. Es stāstīju, ka kapteinis un viņa sieva došoties uz savu brīnišķīgo māju ziemeļos, kur pavasarī puķes zied kā krā­sains klājiens un putni dzied kā debesu koris. Toties ziemā šo vietu pātago vētras, zibeņi trīs un liesmo debesīs kā baltas dzīslas, pērkons grand skaļāk nekā miljons uz koka grīdas reizē nobērtu kartupeļu, un viļņi bangojas un plosās gar krastu kā zili tērauda lauvas, kuru baltās putu krēpes uzbrūk zemei. Dāmas aizrautīgi klausījās manā pārmērīgi tēlainajā runā. Ko gan cilvēks, es reto­riski jautāju, šādos apstākļos varētu iesākt bez pieciem pulove- riem dažādās krāsās? Neviens bez tiem nespētu izdzīvot! Pieci puloveri šajā apgabalā ir būtiski izdzīvošanai. Dāmas bija aiz­grābtas. Ar savu apvienoto gudrību viņas bija izglābušas varoni no pārsalšanas un iedzēra vēlreiz, lai to nosvinētu.

Pēc divām dienām kapteinis, pedantisks kā vienmēr, nogādāja katrā kajītē mazu, iespiestu kartīti, darīdams mums zināmu, ka šonakt notiks īpašas ekvatora šķērsošanas viesības. Šī ziņa ierāva mūsu dāmas sajūsmas virpulī. Kleitas tika izvilktas no skapjiem, apspriestas, noraidītas, atkal akceptētas, izmazgātas, izgludinātas un vēlreiz noraidītas, kad ceļasomas dibenā pēkšņi tika atrasta cita noderīga trofeja. Krāšļi lidinājās no kajītes uz kajīti kā vara­vīksne. Vienpadsmit dažādu smaržu mākoņi, konkurēdami cits ar citu, bija šaušalīgi kā meža ugunsgrēks. Sajūsmas vai baiļu spiedzieni, bezgalīga izmisuma vaidi un prieka kliedzieni, kas atbalsojās no kajītes kajītē, bija tik komplicēti un sirdi sildoši kā putnu koris rītausmas mežā. Visbeidzot katrs matiņš bija rūpīgi izmazgāts un savā vietā iestīvināts, katra uzacs rūpīgi izplūkāta, katrs plakstiņš ietonēts zils vai zaļš, katra mute nokrāsota koši sarkana, katra krūts un katra sēžamvieta iežmiegta korsetē - dā­mas bija gatavas.