Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Astoņdesmit deviņi gadi? - es neticīgi pārjautāju.

Pilnīgi noteikti, - miz Magnolija apgalvoja, kāpdama augšā pa kāpnēm. - Divdesmit otrajā decembrī viņam apritēs deviņ­desmit.

Pirms es paguvu kaut ko teikt, kāpņu augšgalā atkal parādījās sirmais džentlmenis samta rītasvārkos, vicinādams lielu un pēc izskata ārkārtīgi asu zobenu.

Viņi aizdedzinājuši Atlantu! - viņš auroja.

Ak žēlīgais, - miz Magnolija noteica, - viņš atkal būs ska­tījies video, to nolādēto Vējiem līdzi. Ak, kaut brālēns Katberts nebūtu to viņam uzdāvinājis uz Ziemassvētkiem!

Viņi būs šait kuru katru bridi, - vecais vīrs ar zobenu kliedza.

Vai drīkstu iepazīstināt ar veconkuli Ročesteru? - teica miz Magnolija.

Vai esat aprakuši sudrabu? - veconkulis Ročesters noprasīja. - Vairs nav daudz laika.

Es atcerējos, ka pilsoņu kara laikā dienvidnieki pavadījuši labu daļu sava brīvā laika, rakdami zemē ģimenes sudrabu, lai to ne­nolaupītu nolādētie jeņķi.

Jā, jā, saldumiņ, neraizējies! Es apraku sudrabu, - miz Mag­nolija mierināja.

Viņi būs šait kuru katru brīdi, - veconkulis Ročesters atkār­toja. - Mēs cīnīsimies līdz pēdējam vīram.

Tev nav iemesla uztraukties, - miz Magnolija teica. - Ģenerā­lis Džeksons man personīgi apgalvoja, ka Memfisu viņi neieņems.

Džeksons? - veconkulis Ročesters nicinoši novilka. - Es viņam neticētu pat tad, ja viņš teiktu, ka es esmu Linkolns.

Es jutu, ka šī piezīme rada zināmu apjukumu.

Bet viņš to teica man, - miz Magnolija uzstāja, - un man tu taču noteikti tici?

Tu man neesi teikusi, ka es esmu Linkolns, - veconkulis Ročesters pēkšņā vērīguma uzplūdā aizrādīja.

Man par šausmām, viņš savirpināja zobenu gaisā, veikli sa­tvēra aiz asmens un sniedza man ar spalu pa priekšu.

Stājieties sardzē pirmais! - viņš pavēlēja. - Pamodiniet mani pusnaktī vai vēl agrāk, ja nepieciešams.

Varat uz mani paļauties, ser, - es atbildēju.

Mums jācīnās līdz nāvei! - viņš drūmi paziņoja, cēli iesoļoja savā istabā un aizcirta durvis.

Nu gan mēs varam iet un pārbaudīt jeūsu istabu, - miz Mag­nolija atvieglota teica. - Jeūsu vietā es to nejauko zobena gabalu paliktu pagultē. Reizēm kaķi dārzā taisa lielu troksni, un tas ir parocīgs metamais.

Miz Magnolija sīki un smalki pārbaudīja manu istabu un at­zina to par labu.

Tagad, - viņa turpināja, - man jāiet un jāpārbauda zāle.

Zāle? - Es apjuku.

Zāle, kurā jeūs uzstāsieties, - viņa paskaidroja. - Ja es nepār­baudu, tad tur vienmēr viss ir saputrināts. Vienam nabaga vīram reiz visi diapozitīvi bija salikti kājām gaisā. Tā bija ļoti mulsinoša lekcija.

Es labāk gribētu, lai ar mani tā nenotiktu, - es atteicu, - ja iespējams to novērst.

Jeūs pasēdiet tepat viesistabā, - viņa izrīkoja, - un iedzeriet mazliet kokakolas! Es tūlīt būšu atpakaļ.

Tā nu es sēdēju viesistabā ar atšķaidīta viskija glāzi un lasīju vietējo laikrakstu. Pēkšņi uz kāpnēm parādījās maza auguma apaļīga večiņa ar spilgti ziliem matiem, ģērbusies ietilpīgā, zaļā rītakleitā, kas bija tik biezi nosēta ar cigarešu izdedzinātiem cau­rumiem, ka izskatījās darināta no mežģīnēm. Dungodama viņa nokāpa pa kāpnēm un, ieraudzījusi mani pieceļamies kājās, iz­grūda baiļpilnu smilkstu.

Apžēliņ - vecā dāma iespiedzās, piespiedusi rokas pie savām apjomīgajām krūtīm.

Piedodiet, ka jūs nobiedēju! - es atvainojos. - Mans uzvārds ir Darels, un es te esmu apmeties.

Ak, jeūs esat tas anglis, kas mums lasīs lekciju, - viņa smaidīda­ma teica. - As ļoti priecājos jeūs redzēt. As esmu vectante Dorinda.

Ļoti priecājos, kundze, - es atteicu.

As tikai nokāpu lejā pēc kokakolas, - vectante Dorinda skaid­roja, peldēdama pāri istabai pie bāra. Viņa apostīja visas pudeles, līdz atrada vienu sev pa prātam.

As to paņemšu līdzi augšā, - viņa nolēma. - Žēl, ka māns vīrs, misters Ročesters, šobrīd nav šeit, bet viņš karo - ļoti trokšņaina būšana! Taču viņš būs atpakaļ, tiklīdz uzvarēs. As neesmu pār­liecināta, cik ilgu laiku tas prasīs. As nudien neko daudz nezinu par tām vīriešu darīšanām, bet liekas, ka tās dara viņus laimīgus, un tas ir pats galvenais, vai jeums tā nešķiet?

Pilnīgi noteikti, kundze, - es atbildēju.

Bet, kā jau as teicu, viņš drīz būs atpakaļ. Protams, as ne­esmu pārliecināta, kad. As tā domāju, daži kari velkas ilgāk nekā citi, - viņi nedroši teica.

Es arī sliecos tā domāt, - es piekritu.

Nu tad jūtieties kā mājās, - viņa sacīja, kautrīgi pasmaidīja un, sakampusi kokakolas pudeli, līgoja augšā pa kāpnēm. Šīs satikšanās viegli satricināts, es ielēju sev vēl un, tā kā saldētavā nebija ledus, devos mājas dziļumā, kur, kā es cerēju, mitinājās Freds.

Es atradu Fredu, apsējušos zaļu rupjas vilnas priekšautu, sē­žam pie virtuves galda; tas bija apkrauts ar tādām sudraba grē­dām, kas padarītu kapteini Kidu' aklu.

As spodrinu zudrabu, - viņš bez nepieciešamības paskaid­roja.

Saprotu, - es teicu. - Vai varu dabūt mazliet ledus?

Jā, ser, - viņš atbildēja, - protams, jūs var. Nekas nav slik­tāks par siltu kokakolu.

Freds atnesa ledus gabaliņus un ieslidināja manā dzērienā.

Jā, ser, ir tik jauki dzīvot mājā bez stipriem dzērieniem! Stipri dzērieni ir tīrais posts.

Viņš paņēma bļodu, kurā ērti varētu vannot mazuli, un sāka to spodrināt. Es paslepus iemalkoju viskiju.

Sēdieties, ser! - Freds viesmīlīgi teica, atvilkdams solu. - Ap­sēdieties uz brīdi!

Paldies! - es teicu, apsēdos un cerēju, ka alkohola stiprā smarža pāri galdam nesasniegs Freda nāsis.

' Kapteinis Kids - leģendārs juras laupītajs.

Vai jūs esat ticīgs cilvēks? - viņš jautāja, čakli berzdams sud­rabu, kas bija tik spožs, ka spodrināšana tam nemaz nelikās vajadzīga.

Anglikāņu baznīca, - es teicu.

Nudie? - Freds jautāja. - Taz laikam būs Anglijā, vai ne?

jā, - es apstiprināju.

Vai taz ir kaut kur tuvumā pāvestam?

Nē, labu gabalu tālāk.

Taz pāvests allaž bučo zemi, - Freds teica, šūpodams galvu. - As nesaprotu, kā viņš nau saķēris kādu slimību, tā uzvezdamies.

Tāds ir pāvestu paradums, - es paskaidroju.

Taz ir slikts paradums, - Freds bargi aizrādīja. - Taz nau tīrs! Viņš nezin, kas tur bijis pirms viņa.

Viņš paņēma paplāti, pietiekami lielu Jāņa Kristītāja galvas novietošanai, un sāka ap to darboties.

As nemaz nebiju ticīgs, pirms Žēlsirdība mani izglāba, - viņš piezīmēja.

Žēlsirdība? - es apjucis jautāju.

Māna trešā sieva, - Freds paskaidroja. - Viņa iesaistīja mani Otrās Atklāsmes baznīcā, un as tapu izglābts. Viss man tika iz­skaidrots. Visās pasaules ciešanās vainojama viena sieviete.

Kura? - es jautāju cerībā, ka tā nebūs miz Magnolija.

Ieva, - viņš atbildēja, - lūk, kura. Viņa bija tā, kura radīja stipros dzērienus un izvirtību.

Kā gan viņa radīja stipros dzērienus? - es apjautājos, no­domādams - ja tā būtu patiesība, tā drīzāk būtu punkts Ievas labā nekā otrādi.

Āboli, - Freds atteica. - Tamā Atzīšanas kokā auga āboli, un, kur ir āboli, tur taisa zidru, varat būt drošs! Un droši, ka viņa bija piedzērusies, kad darīja to, ko sadarīja.

Un ko viņa izdarīja? - es jautāju, nu jau pilnīgi samulsināts.

Tā dzēriena pēc viņa bija šķīrusies no prāta, - Freds ar pārlie­cību apgalvoja. - Kura sieviete, būdama pie pilna prāta, runātos ar čūsku? Nē, normāla sieviete būtu mukuši prom un zvanījusi policistiem un ugunsdzēsējiem.