Džeralds Darels: Mātes izprecināšana

Gadu vēlāk es ceļoju pa Francijas dienvidiem un, sasniedzis Perigoras apgabalu, ar vainas apziņu atcerējos monsieur Klotu, Esmeraldu un savu solījumu viņus apciemot. Tā nu es nogriezu auto uz Petit Monbazillac-sur-Ruisseau un drīz vien nonācu pie Trim Baložiem. Žans bija pārmēru priecīgs, mani redzēdams.

Monsieur Darel! - viņš iesaucās. - Mēs domājām, ka esat mūs aizmirsis. Cik brīnišķīgi atkal jūs redzēt!

Vai jums atradīsies istaba uz pāris naktīm? - es jautāju.

Bet protams, monsieur, - viņš teica, - labākā visā mājā.

Viņš mani iekārtoja sīciņā, taču ērtā istabā; kad biju pār­ģērbies, nogāju lejā uz bāru iedzert kādu porciju pastis.

Pastāstiet - kā jums un maniem draugiem klājies, kopš pēdējo reizi biju šeit? - es jautāju. - Kā klājas monsieur un madame Klotiem un Esmeraldai?

Žans blenza uz mani, acis izbolījis.

Monsieumeko nav dzirdējis? - viņš jautāja.

Dzirdējis? Ko dzirdējis? - es jautāju. - Es taču tikko esmu ieradies.

Visiem cilvēkiem, kuri dzīvo nomaļos ciemos, vietējie jau­numi liekas pirmās nozīmes svarīguma, un svešinieku nezinā­šana viņiem ir neizprotama.

Tas ir šausmīgi, šausmīgi! - Žans teica ar parasto baudu, ar kādu cilvēki mēdz paziņot ļaunas vēstis. - Monsieur Klots ir cietumā.

Cietumā! - es pārsteigts izsaucos. - Par ko, ko viņš izdarījis?

Viņš cīnījās duelī, - Žans paskaidroja.

Monsieur Klots cīnījās duelī? - es apstulbis jautaju. - Ar ko,

Dieva dēl?

Ar Žuanu, - Žans atteica.

Bet kāpēc?

Tāpēc, ka Žuans aizbēga ar madame Klotu, - Žans pa­skaidroja.

Neticami… - es noteicu, sevī nospriezdams, ka nemaz tik neticami tas nav, jo Žuans bija visai pievilcīgs puisis, bet mon­sieur Klotam jau tuvu pie septiņdesmit.

Ļaunākais vēl tikai priekšā, - Žans teica, klusinādams balsi līdz sazvērnieciskam čukstam.

Ļaunākais?

Ļaunākais.

Kas gan var būt vēl ļaunāks par aizbēgšanu ar cita sievu? - es jautāju.

Nedēļu pēc aizbēgšanas Žuans atgriezās un nozaga Esmeraldu.

Nevar būt! - es iekliedzos.

Jā, monsieur. Žuans, protams, ir spānietis, - Žans teica, it kā tas visu izskaidrotu.

Un kas notika tālāk?

Monsieur Klots, kā jau drosmīgam godavīram pieklājas, sekoja viņam un izaicināja uz dueli. Žuans ir no Tolēdo, tāpēc skaidrs, ka izvēlējās rapierus. Viņš nezināja, ka monsieur Klots jaunībā bija floretes1 čempions. Pēc pāris sekundēm monsieur Klots jau bija iedūris Žuanam krūtīs, gandrīz skardams sirdi. Vai­rākas dienas Žuana dzīvība karājās mata galā, bet nu viņš sāk atveseļoties.

Kad tas notika?

Pagājušajā nedēļā, un monsieur Klots tagad sēž Senžistīnes cietumā, gaidīdams tiesu.

Nabaga cilvēks! Man jāaiziet viņu apraudzīt, - es teicu.

' Aukstais ierocis ar garu, četršķautņainu asmeni.

Viņš ārkārtīgi priecāsies! - Žans apgalvoja.

Tā nu nākamajā dienā es aizgāju uz cietumu, līdzi nesdams vienīgo dāvanu, kādu iespējams pasniegt francūzim, kurš ietupi­nāts par slepkavības mēģinājumu: pudeli J&B viskija.

Monsieur Klots sēdēja savā kamerā uz dzelzs lāviņas malas un lasīja grāmatu. Ak vai, tas vairs nebija nevainojamais monsieur Klots, kādu es viņu pazinu! Šim vīram mugurā bija cietuma krekls bez apkakles, kājās plānas, nodriskātas kokvilnas bikses un čības. Nebija ne kaklasaites, ne jostas, ar ko monsieur Klots va­rētu izdarīt pašnāvību, ja būtu cilvēks, kas spētu iedomāties šādu rīcību. Tomēr viņa mati bija saķemmēti tikpat nevainojami kā parasti, arī krāšņā bārda rūpīgi izsukāta un apkopta. Slaidie pirk­sti, kas turēja grāmatu, bija tikpat tīri un rūpīgi manikirēti kā vienmēr.

Jums apmeklētājs, monsieur Klot, - cietumsargs teica, at­slēgdams restotās durvis. Monsieur Klots pārsteigts paskatījās, tad viņa seja noskaidrojās, viņš steigšus nolika grāmatu un pielēca kājās.

Ak, monsieur Darel, - viņš aplaimots iesaucās, - kāds pār­steigums… gods… prieks jūs redzēt!

Monsieur Klots satvēra manu roku abās savējās - neapdomīga rīcība, jo, kad viņš pastiepās uz priekšu, lai mani apskautu, viņa bikses noslīdēja līdz potītēm kā harmonikas. Bet pat šī katastrofa nespēja viņu pazemot, aptumšot viņa prieku.

Tie muļķi domā, ka es pakāršos jostā. Es jautāju jums, mon­sieur Darel, - vai cilvēks ar manu reputāciju, manu stāvokli sabiedrībā, manu izglītību un ne jau nu mazāko slavu pazemotos līdz tik vulgārai rīcībai, tik gļēvulīgai zemāko aprindu amatnieka izdarībai? Phē! - viņš noteica un ar laipnu, mūžsenu žestu norādīja, ka es drīkstu apsēsties gultā.

Es tā priecājos jūs redzēt, - monsieur Klots turpināja, - pat šajos nepavisam ne veselīgajos apstākļos. Tas ir tik ārkārtīgi laipni, ka esat atnācis! Tik daudzi cilvēki jūsu vietā būtu kaunējušies apciemot kādu cietumā, kaut arī tik nevainojamas reputācijas cil­vēku, kāds esmu es.

Nepavisam, - es teicu, - atnācu, tiklīdz biju to padzirdējis no Žana. Visa šī lieta mani pilnīgi satriekusi.

Patiesi, patiesi, - monsieur Klots teica, sparīgi pamādams, tā ka bārdai pārskrēja ņirbu vilnīši. - Es pats esmu dziļi satriekts. Es neciešu slikti padarītu darbu, šādas neveiksmes nav manā dabā, un es dziļi nožēloju šo neizdošanos.

Neizdošanos? - es samulsu. - Kādu neizdošanos?

Protams, to, ka neizdevās viņu nobeigt, - monsieur Klots teica, iepletis acis no pārsteiguma par to, ka es pats neesmu ap­tvēris šo kliedzošo neveiksmi.

jūs taču to nedomājat nopietni? - es vaicāju.

Pilnīgi nopietni, - monsieur Klots stingri atteica. - Es vēlos, kaut būtu nomērķējis precīzāk un būtu viņu galīgi nobeidzis, - tieši tā!

Bet, monsieur Klot, ja jūs būtu Žuanu nogalinājis, jums nebūtu nekādu cerību tikt no šejienes ārā. Šajā gadījumā esmu pārliecināts, ka jūsu rīcību vērtēs kā noziegumu kaisles uzplūdā, un spriedums nebūs bargs.

Noziegumu kaisles uzplūdā? Es nesaprotu… - Monsieur Klots apmulsa.

Nu kā, viņš taču aizvilināja jūsu skaisto sievu, un tas, manu­prāt, bija pilnīgi pietiekams iemesls rīkoties tā, kā jūs to darījāt.

Jūs domājat, ka es riskēju ar dzīvību duelī sievas dēļ? - viņš pārsteigts jautāja.

Vai tad ne? - es apjucis pārjautāju.

Nē, - monsieur Klots kategoriski noskaldīja, uzsizdams ar dūri pa gultu, - nepavisam!

Tad kāda velna pēc jūs duelējāties?

Manas cūkas dēļ, protams, Esmeraldas dēļ!

Cūkas dēļ? - Es neticēju savām ausīm. - Nevis sievas dēļ? Monsieur Klots pieliecās un ļoti nopietni paskatījās uz mani.

Monsieur Darel, paklausieties, - cilvēks vienmēr var atrast citu sievu, bet labu trifeļcūku - tādu kā Esmeralda - nekad! - viņš visdziļākajā pārliecībā paziņoja.

Divas reizes esmu riskējis - ļoti negudri dodoties lasīt lekci­jas Amerikas Savienotajās Valstīs. Šai laikā es dziļi iemīlēju Čarl- stonu un Sanfrancisko, ienīdu Losandželosu - pilsētu ar galīgi neizdevušos nosaukumu1 -, uzjautrinājos par Ņujorku un izjutu riebumu pret Čikāgu un Sentluisu. Klejojumu laikā ar mani atga­dījās daudz dīvaina, bet vismulsinošākais notika toreiz, kad es iedrošinājos parādīties uz dienvidiem no Meisona - Diksona līni­jas2. Memfisas Literātu Ģilde bija lūgusi mani nolasīt lekciju par sugu saglabāšanu. Ģilde visai pašapmierināti darīja zināmu, ka man būs jādzīvo - ne vairāk, ne mazāk - pie pašas vicemantzines misis Magnolijas Dvaitas-Hendersones. Savās lektora gaitās es visvairāk neciešu dzīvošanu svešinieku mājās. Viņi visi pārāk bieži man saka: "Jūs jau trīs nedēļas esat ceļā, un mēs zinām, ka esat pilnīgi nokausēts, izpumpējies un novārdzināts. Nekas, pie mums jūs patiešām atpūtīsieties. Šovakar pie mums vakariņās ieradīsies tikai kādi četrdesmit tuvākie draugu, jūs viņus vien­kārši dievināsiet. Tāds vienkāršs, kluss, izklaidējošs saiets ar cil­vēkiem, kurus mēs mīlam un kuri jūk prātā no vēlēšanās satikt jūs. Viens no viņiem ir pat lasījis jūsu grāmatas."