Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

' Pastis — franču liķieris ar anīsa garšu.

katrs no tiem izgreznots ar zeltainu ķērpju ordeni. Ārpusē atra­dās divas automašīnas, viens bija policijas, otrs - ārsta auto, un tā nu es novietoju savējo līdzās. Brīdī, kad izslēdzu motoru, cauri Esmeraldas krācieniem saklausīju no mājas plūstam savādu skaņu kakofoniju - kliedzienus, spiedzienus, aurus un gaudas, vaima­nas un vispārēju zobu griešanu. Es pieņēmu - pilnīgi pareizi, kā izrādījās, - Esmeraldas nozušana nav palikusi nepamanīta. Gāju uz parādes durvīm - tās bija pusvirus -, satvēru freidisku misiņa klauvēkli (bumbu sakampušas rokas formā) un skaļi pieklauvēju. Kņada mājas iekšienē neapklusa. Es pieklauvēju vēlreiz - un atkal neviens nelikās zinis. Stingri sažņaudzis klauvēkli, es uzbungoju pa durvīm tik mežonīgi, ka nobijos, vai tās neizlidos no eņģēm. Trakomājas kņada aiz durvīm uz mirkli mitējās, un parādes dur­vis drīz vien atrāva vaļā viena no skaistākajām jaunajām sievie­tēm, kādu jebkad biju redzējis. Viņas garie mati bija sajaukti, bet tādējādi tikai palielināja viņas šarmu, jo tiem piemita bagātīga saulrieta nokrāsa, kādu cenšas panākt katra rudens lapa, bet kas tikai reti kurai izdodas. Viņas ādu bija skārusi un iegaismojusi saule, piešķirot tai persiku krāsas zīda īpašības. Viņas acis zem tumšām uzacīm kā albatrosa spārni bija milzīgas, brīnišķīgā zaļas un zeltainas krāsas sajaukumā. Viņas rožainajai mutei piemita tā forma un struktūra, kas pat visuzticīgāko vīru padara svārstīgu. No viņas apbrīnojamām acīm plūda asaras divdesmit divu karātu briljantu lielumā un tecēja lejup pa vaigiem.

Monsieur? - viņa mani uzrunāja, ar delnu notraukdama mirgojošos briljantus.

Bonjour, mademoiselle, - es teicu. - Lūdzu, vai varu satikt monsieur Klotu?

Monsieur Klots nevienu nepieņem, - viņa rīstīdamās at­bildēja, un asaru plūdi atsākās ar jaunu sparu, - monsieur Klots ir nevesels. Viņš nevienu nepieņem.

Tajā mirklī no blakusistabas, kurā bija atsākusies kņada, parā­dījās ļoti liels, resnvēderains žandarms. Viņa acis bija tumšas kā upenes, deguns spožs, tumši vīnsarkans, klāts ar zilu dzīsliņu ielā­piem, virs uzmestās lūpas vīdēja milzīgas ūsas, melnas kā kurmj- āda. Policists uzmeta man vērtējošu skatienu, kurā jaucās aizdo­mas ar nelabvēlību. Tad viņš pagriezās pret daiļo dāmu.

Madame Klota, - viņš teica sulīgā, sīrupainā balsī, - man tagad jāiet, bet, madame, esiet droša, ka es pielikšu vislielākās pūles, lai atmaskotu tos nezvērus, kas pastrādājuši šo vardarbību, šausmīgos slepkavas, kas uzdrīkstējušies sariest asaras jūsu dai­ļajās acīs. Es sagriezīšu zemi un debesis ar kājām gaisā, lai sauktu tos burlakas tiesas priekšā!

Viņš blenza uz dāmu kā izbadējies skolaspuika uz virtuli ar krēma pildījumu.

Jūs esat pārāk laipns, inspektori - skaistule pietvīkusi iz­dvesa.

Nekas nav pārāk apgrūtinoši jūsu dēļ - nekas! - žandarms teica, satvēris viņas roku un iespiedis tās pirkstgalus sev ūsās kā senlaicīgā dāmu uzrocī. Viņš aizbrāzās man garām, iesvieda lie­lāko daļu sava apjomīgā auguma mašīnā, ar mokošu troksni iedarbināja starteri un aizbrauca putekļu mākonī gluži kā svētais Juris pūķa meklējumos.

Madame, - es teicu, - redzu, ka esat nomākta, bet jūtu, ka es, iespējams, spēšu palīdzēt.

Neviens nevar palīdzēt - tas ir bezcerīgi! - viņa iekliedzās, un asaras atkal sāka plūst aumaļām.

Madame, ja es minētu vārdu Esmeralda, vai jums tas ko izteiktu?

Daiļava atbalstījās pret sienu, viņas brīnišķīgās acis iezibējās.

Esmeralda? - viņa aizsmakušā balsī jautāja.

Esmeralda, - es teicu.

Esmeralda? - viņa pārjautāja.

Esmeralda! - Es pamāju.

Jūs teicāt - Esmeralda? - viņa vārgi nočukstēja.

Esmeralda, cūka, - es piebildu, lai padarītu lietu skaidrāku.

Tātad jūs esat tas sātans cilvēka izskatā - tas zaglis, kas aiz­vīlis mūsu Esmeraldu! - viņa iespiedzās.

Madame, ja vien jūs man ļautu paskaidrot… - es iesāku.

Zaglis, laupītājs, bandīts! - viņa vaimanāja. Un metās prom pa gaiteni, spiegdama: - AnrI, Anrl, AnrI, zaglis ir šeit un prasa izpirkumu par tavu Esmeraldu!

Domās sūtīdams visas cūkas uz elli, es viņai sekoju uz istabu priekšnama galā. Manam skatienam atklājās aizraujošs skats. Spē­cīgs, pievilcīgs jauns cilvēks un cienījams, sirms kungs ar steto- skopu ap kaklu centās savaldīt kādu - es pieņēmu, ka tas ir mon­sieur Klots, - kurš izmisīgi rāvās augšā no guļus stāvokļa pur- purkrāsas zvilnī.

Tas bija gara auguma vīrs, slaids kā grundulis, ģērbies melnās samta drēbēs un milzīgā melnā beretē. Viņa pārsteidzošākais atribūts bija bārda. Rūpīgi uzturēta, rūpīgi kopta un apcirpta, tā < o kaskādē plūda lejup līdz pat nabai un bija dārks melnu un tēraud- pelēku matu maisījums.

Ļaujiet man izrēķināties ar viņu, to grāvī dzimušo velna- bērnu! - monsieur Klots bļāva, raudamies augšā no zviļņa.

jūsu sirds, jūsu sirds, atcerieties savu sirdi! - ārsts sauca.

Jā, jā, atceries savu sirdi! - spalgi kliedza madame Klota.

Es ar viņu tikšu galā, monsieur Klot, - pievilcīgais jaunais cilvēks teica, nikni blenzdams uz mani ar nežēlīgām, genciānu zilām acīm. Viņš man atgādināja vienu no tiem muskuļainajiem jaunekļiem, kas spēj noraut zirgam pakavu ar mazo pirkstiņu.

Ļaujiet man tikt viņam klāt, ļaujiet man pārraut viņa jūga vēnu! - monsieur Klots kliedza. - Zaglīgais bandubērns!

Jūsu sirds, jūsu sirds! - klaigāja ārsts.

AnrI, Anrī, nomierinies! - madame Klota spiedza.

Es viņu izķidāšu! - muskuļainais jauneklis draudēja.

Nelaime ar frančiem ir tāda, ka viņiem patīk runāt, bet ne­patīk klausīties. Reizēm rodas visai stingra pārliecība, ka viņi neklausās pat paši sevī. Kad esat iejaukts šādā franču kņadā, varat darīt tikai vienu, jums viņi jāpārkliedz. Sasprindzinājis plaušas

bibliotēka

līdz pēdējai iespējai, es ieaurojos: "Klusu!", un klusums iestājās kā uz burvja mājienu.

Monsieur Klot, - es teicu, palocīdamies viņa priekšā, - var­būt es drīkstētu paskaidrot, ka neesmu ne slepkava, ne bandīts - un, cik man zināms, esmu dzimis likumīgā laulībā. Kad nu tas noskaidrots, varu jūs aplaimot ar ziņu, ka manā valdījumā no­nākusi cūka, kuras vārds, cik man zināms, ir Esmeralda.

Āāāāā! - monsieur Klots iekliedzās, viņa ļaunākajām aiz­domām apstiprinoties.

Klusu! - es uzrēju, un viņš atkrita atpakaļ zvilnī, izpletis smalku, tievu un lieliski manikirētu roku virs tās savas ķermeņa daļas, kurā viņš domājās iemājojušu savu sirdi.

Es satiku Esmeraldu mežā, - es turpināju. - Mēs ieturējām kopīgas pusdienas un pēc tam, kad biju ciematā noskaidrojis viņas īsto saimnieku, es viņu atvedu atpakaļ.

Esmeralda ir šeit? Esmeralda ir atgriezusies? Kur? - mon­sieur Klots sauca, cenzdamies piecelties.

Lēnām, mierīgi! - ārsts aizrādīja, - atcerieties savu sirdi!

Viņa ir ārā, manā mašīnā, - es teicu.

Un… un… kādu izpirkumu jūs prasāt? - monsieur Klots jautāja.

Es neprasu izpirkumu, - es atbildēju.

Monsieur Klots un ārsts apmainījās daiļrunīgiem skatieniem.

Nekādu izpirkumu? - monsieur Klots pārjautāja. - Viņa ir ārkārtīgi vērtīgs dzīvnieks.

Nenovērtējami dārgs dzīvnieks, - ārsts piebilda.

Piecu gadu algas vērts dzīvnieks, - piebalsoja muskuļainais jauneklis.

Vērtīgāks par karalienes Elizabetes kroņa dārgakmeņiem, - madame Klota pārklāja portretam pēdējo zeltījumu, pievieno­dama mazliet pārspīlētu sievietes viedokli.